Zeltainais lauvpērtiķis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Zeltainais lauvpērtiķis
Leontopithecus rosalia, (Linnaeus, 1766)
Zeltainais lauvpērtiķis
Zeltainais lauvpērtiķis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPrimāti (Primates)
ApakškārtaSausdeguna pērtiķi (Haplorrhini)
SīkkārtaJaunās pasaules pērtiķi (Platyrrhini)
DzimtaKalitriksi (Callitrichidae)
ĢintsLauvpērtiķi (Leontopithecus)
SugaZeltainais lauvpērtiķis (Leontopithecus rosalia)
Izplatība
Leontopithecus rosalia distribution.svg
Zeltainais lauvpērtiķis Vikikrātuvē

Zeltainais lauvpērtiķis (Leontopithecus rosalia) jeb zeltainais lauvtamarīns ir primātu suga[1], kas dzīvo Klusā okeāna piekrastē Brazīlijā. Neskarti palikuši vairs tikai 2 — 3 procenti no sugas pirmatnējās vides un, ar garajām astēm un zīdainājām krēpēm apveltīti, tie ir vieni no skaistākajiem, taču arī apdraudētākajiem pērtiķiem pasaulē.

Lauvpērtiķu ģintij pieder vēl trīs sugas, kuru ārieni raksturo to nosaukumi — zeltgalvas lauvpērtiķis (L. chrysomelas), melnais lauvpērtiķis un melnsejas lauvpērtiķis (L. caissara). Tās visas apdzīvo nedaudzos lietus mežu pleķīšos, kas saglabājušies Brazīlijas dienvidaustrumos.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķermeņa garums 26 – 33 cm, astes garums 32 – 40 cm.[2] Apmatojums garš un zīdains, vienmērīgi sarkanzeltains un spīdīgs. Galvenā pazīme ir "lauvas" krēpes, kas aptver visu ģīmīti. Seja kaila, ar rozīgi violetu nokrāsu.

Pēdas garas un tievas, ar ļoti gariem pirkstiem. Kā visiem kalitriksu dzimtas pārstāvjiem, uz priekšējām un pakaļējām kājām ir asi, līki nadziņi. Tā ir dzimtas visraksturīgākā pazīme.[1][3]

Šādi grāmatā "Šķirsta jubileja" zeltainos lauvtamarīnus apraksta Džeralds Darels:

"Zeltainais lauvtamarīns varbūt ir visskaistākais zīdītājs pasaulē. Dzīvnieks ir mazliet lielāks par tikko piedzimušu kaķēnu, tam ir ārkārtīgi gari "mākslinieka" pirksti un kuplas krēpes, kas izskatās gluži kā no zelta. Šis apbrīnojamais, vizošais kažoks iekļauj tamarīna seju kā pa pusei saslējušās krēpes, tā dēļ dzīvnieks izskatās pēc lauvas... Tamarīnu kažoki saules staros vizēja krāsu miriādēs — no smilšakmens sarkanā līdz blāvi zeltainam".

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sastopams trīs nelielos areālos šaurā piekrastes džungļu joslā Brazīlijas dienvidaustrumos.[3]

Dzīvesveids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģimenes grupa var sasniegt astoņus lauvpērtiķus.

Zeltainā lauvpērtiķa dabiskā vide ir tropu lietus meži. Dzīvo koku lapotnē 10 – 20 m augstumā. Tā kā ir ļoti jūtīgs pret tiešu saules iedarbību, pusdienas tveicē slēpjas biezajā lapotnē. Viņu balsis atgādina putnu čivināšanu, spalgos ķērcienus un treļļus. Naktis pavada koku dobumos, kur rod patvērumu no plēsējiem un vēsuma.[3]

Kā visi kalitriksi un tamarīni, ārkārtīgi veikli un strauji pārvietojas starp koku zariem, reizēm tādā ātrumā, ka nav iespējams izsekot kustībai ar acīm. Cieši pieķeras pie mizas ar garajiem pirkstiem, kuriem ir stipri nagi. Atšķirībā no citām pērtiķu sugām zeltainais lauvpērtiķis neizmanto savu garo asti, lai pieturētos pie zara.

Dzīvo pastāvīgās ģimenēs. Sazinās, izmantojot mīmiku. Viens no svarīgākajiem pienākumiem ir ikdienas kažoka aprūpe. Šī darbība stiprina ģimenes saites. Pērtiķi cits citam tīra pat zobus. Būdami cits pret citu ļoti draudzīgi un koleģiāli, svešiniekiem bara locekļi uzbrūk ļoti agresīvi. Nobiedēts lauvpērtiķis sabož krēpes, atņirdz zobus un raida spalgus spiedzienus. Ja tuvumā pamana tā paša dzimuma dzīvnieku, kas nav no viņa dzimtās grupas, var sākties kautiņš, kas reizēm pat beidzas ar viena pretinieka nāvi.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltainai lauvpērtiķis ir visēdājs un lieto uzturā gan augu gan dzīvnieku izcelsmes barību. Ēdienkartē ietilpst dažādi augļi, lapas, ziedi un to nektārs, reizēm arī kukaiņus, zirnekļus, vardes, ķirzakas, gliemjus un putnu olas. Dienas laikā var ierāpties koku dobumos un pievienot savai ēdienkartei tur miegā karājošos sikspārņus.

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kažoka apkopšana.

Var vairoties visa gada garumā un dzīvo pastāvīgās attiecības. Atšķirībā no citām pērtiķu sugām kallitriksu tēviņi palīdz mātītēm dzemdībās. Mazuļu skaits no 1 — 3, parasti 2. Tēviņš ir galvenais mazuļu aprūpētājs — viņš paņem jaundzimušos, aplaiza un nožāvē.

Mazuļi ir līdzīgi saviem vecākiem, viņiem ir īss apmatojums un trūkst vienīgi krēpju. Mazie lauvpērtiķi cieši turas ar kājām un rokām pie vecāku spalvām. Visbiežāk mazuļus nēsā tēviņš, kas pērtiķu vidū arī ir neparasta parādība. Ik pēc divām trim stundām tēviņš iedod vienu mazuli mātei, kas viņu baro apmēram 15 minūtes, pēc tam atdod to atpakaļ tēvam. Novērots, ka tēviņi lobījuši banānu, saspaidījuši to plaukstā un barojuši mazuļus. Apmēram pēc trim nedēļām mazuļi sāk iepazīt apkārtni, bet vismazāko briesmu brīžos atgriežas pie vecākiem. Līdz pat sešu septiņu mēnešu vecumam vecāki nēsā viņus uz muguras.

Četras nedēļas veci zeltainie lauvpērtiķi jau uzņem pastāvīgu, pagaidām vēl mīkstu barību, kaut arī māte turpina viņus zīdīt. Mazuļi kļūst patstāvīgi, kad tiem ir trīs līdz pieci mēneši, taču vēl atgriežas pie vecākiem, kolīdz jūtas apdraudēti vai vēlas izdiedelēt barību. Mātītes dzimumgatavību sasniedz pēc 18, tēviņi — 24 mēnešiem.[3]

Zeltainais lauvpērtiķis un cilvēks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilgu laiku lauvpērtiķus ķēra zooloģiskajiem dārziem. Kopš 18. gadsimta tas kļuva iemīļots mājdzīvnieks. Līdz pat 1960. gadam likums ļāva ķert un izvest šos dzīvniekus no valsts.

Lauvpērtiķis var izdzīvot vienīgi dabiskā mežā. Arvien biežāka mežu izciršana un pirmatnēji džungļu izpostīšana atņēmusi šai sugai dabisko vidi, no kuras tā ir atkarīga. Džungļu izciršana nebija vienīgais iemesls, kāpēc samazinājās šo dzīvnieku skaits. Skaistā kažoka dēļ lauvpērtiķus ķēra kažokādu ieguvei, kā arī zooloģiskajiem dārziem.

Aizsardzības pasākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltainie lauvtamarīni Darela zooloģiskajā dārzā.

20. gadsimta 70. gados Savienotās Valstis sāka šī pērtiķa aizsardzības programmu, nometinot dzīvniekus izvēlētās teritorijās, visvairāk Pokodeantā (Pocos des Antas). Tā ir 5100 hektārus liela teritorija Riodežaneiro tuvumā. 1983. gadā šajā rezervātā sāka izmitināt dzīvniekus, kas izaudzēti nebrīvē. Savvaļā tika izlaists 71 pērtiķis. 1978. gadā projektā iesaistījās Darela zooloģiskais dārzs. 1991. gadā bija atlikuši ap 200 zeltaino lauvpērtķu, un aizsardzības pasākumu rezultātā to skaits šobrīd pārsniedz 1000 īpatņu. Visi lauvpērtiķi 1990. gadā simboliski tika nodoti Brazīlijas valdībai un izsludināta visas ģints aizsardzības programma.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Primate Info Net
  2. «Wildscreen Arkive». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 18. martā. Skatīts: 2015. gada 18. martā.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Animalia Diversity Web

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zooģeogrāfija. Nora Sloka. Rīga. Zvaigzne. 1979., 72. lpp.
  • Šķirsta jubileja. Džeralds Darels. Nordik 2003. ISBN 9984-751-12-0