Ziemeļu sala

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par salu Krievijā. Par salu Jaunzēlandē skatīt rakstu Ziemeļsala.
Ziemeļu sala
Северный остров
Ziemeļu sala
Valzirgi salas piekrastē
Ziemeļu sala (Arhangeļskas apgabals)
Ziemeļu sala
Ziemeļu sala
Ziemeļu sala (Krievija)
Ziemeļu sala
Ziemeļu sala
Ģeogrāfija
Izvietojums Barenca jūra, Karas jūra
Koordinātas 75°27′N 60°12′E / 75.450°N 60.200°E / 75.450; 60.200Koordinātas: 75°27′N 60°12′E / 75.450°N 60.200°E / 75.450; 60.200
Arhipelāgs Novaja Zemļa
Platība 48 904 km²
Garums 570 km
Platums 115 km
Augstākais kalns 1547 m
Administrācija
Karogs: Krievija Krievija
Apgabals Arhangeļskas apgabals
Demogrāfija
Iedzīvotāji 0 (2011)

Ziemeļu sala (krievu: Северный остров) ir Krievijai piederoša neapdzīvota sala Novaja Zemļas arhipelāgā Ziemeļu Ledus okeānā. Ietilpst Arhangeļskas apgabala administratīvajā teritorijā «Novaja Zemļa». Arhipelāga lielākā sala un Eiropas ceturtā lielākā sala. Vlisingenes rags salas ziemeļaustrumos ir Eiropas galējais austrumu punkts.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu sala izvietojusies arhipelāga ziemeļos, stiepjas 570 km garumā dienvidaustrumu—ziemeļrietumu virzienā. Rietumos to apskalo Barenca jūra, austrumos — Karas jūra. Matočkinšara šaurums dienvidos to atdala no Dienvidu salas. Krasta līnija stipri izrobota, daudz līču un fjordu, piekrastē daudz nelielu salu un šēru. Salas reljefs kalnains — faktiski tā ir Urālu kalnu grēdas ziemeļu turpinākums. Lielāko salas daļu klāj ledāji, augstākais punkts ir bezvārda virsotne (dažkārt dēvēta par Krūzenšterna kalnu vai Sedova smaili) 1547 m vjl salas vidienē.

Sala atrodas arktiskā tuksneša joslā. Augu valsts pārstāvēta galvenokārt ar sūnām un ķērpjiem. Sastopami leduslāči, valzirgi, putnu kolonijas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Domājams, ka par Ziemeļu salas pastāvēšanu zinājuši jau pomori no 12.—15. gadsimta. Pirmās rakstiskās liecības par arhipelāgu attiecas uz 16. gadsimtu, kad to apmeklēja britu kuģotājs Hjū Viloubijs (Hugh Willoughby) 1553. gadā. Holandietis Villems Barencs 1594.—1597. gadā vadīja trīs ekspedīcijas Ziemeļaustrumu jūras ceļa meklējumos, izpētot arhipelāga rietumu piekrasti. Savas pēdējās ekspedīcijas laikā Barencs apkuģoja Ziemeļu salas ziemeļu galu un pārziemoja Karas jūras piekrastē. Atpakaļceļā Barencs gāja bojā un apglabāts Novaja Zemļā.[1] Viloubija, Barenca un citu Ziemeļaustrumu jūras ceļa meklētāju ekspedīcijas salas rietumu krastā sastapa pomorus, kā arī atrada to apmetņu paliekas.

Barenca ekspedīcijas ziemošanas būda salas ziemeļaustrumos (1596-1597)

1760.—1761. gadā Sava Lokšins kā pirmais apkuģoja arhipelāga austrumu krastu. 1766. gadā Jakovs Čirakins pirmais šķērso Matočkinšara šaurumu starp Ziemeļu un Dienvidu salu. 1768.—1769. gadā tika sarīkota pirmā plānveida ekspedīcija arhipelāga izpētei Fjodora Rozmislova vadībā, kas pētīja iespējamo jūrasceļu no Barenca uz Karas jūru pa Matočkinšara šaurumu. Salas austrumkrasta izpētē lielu ieguldījumu deva Augusta Civolkas ekspedīcijas no 1834. līdz 1839. gadam. Pēdējās ekspedīcijas laikā viņš mira no cingas.

Arhipelāga plānveida kolonizēšana sākās 1877. gadā, kad Dienvidu salas rietumu piekrastē tika izveidota Malije Karmakulu apmetne, uz kurieni pārcēlās vairākas ņencu ģimenes. Pirmā pastāvīgā apmetne Ziemeļu salā — Oļginska Krestovaja Gubas līcī tika dibināta tikai 1910. gadā. Atšķirībā no iepriekšējām apmetnēm, kurās lielākā daļa kolonistu bija ņenci, Oļginskā apmetās krievi no Šenkurskas apriņķa.[2]

Pēc padomju varas nodibināšanās sākās sistemātiska Arktikas izpēte, galvenokārt kuģošanas nodrošināšanai Ziemeļu Ledus okeāna jūrās. 1923. gadā Ziemeļu salā tika dibināta Matočkinšaras ģeofiziskā observatorija, kā arī vairākas polārstacijas — Misželaņija 1931. gadā, Russkaja Gavaņa 1932. gadā, Zaļivblagopolučija 1936. gadā. 1934.—1935. gadā Matočkinšarai tika nodibinātas divas filiālstacijas pie jūraššauruma ieejām — Misvihodnoja un Misstolbovoja. Tika izveidotas arī vairākas apmetnes — Smidoviča (1930) un Arhangeļskaja Guba (1932) rietumu piekrastē, Pahtusova (1933) austrumu piekrastē un Lagernoje (1932) Matočkinšara ziemeļu krastā.

2. pasaules kara laikā arhipelāga piekrastē notika intensīvas jūras kaujas. 1943. gadā tika sabombardēta Zaļivblagopolučijas polārstacija, kas vairs netika atjaunota.

1955. gadā arhipelāgā izveidoja kodolieroču izmēģinājumu poligonu. Visi civiliedzīvotāji no arhipelāga 1957. gadā tika pārcelti uz kontinentu,[3] Ziemeļu salā palika tikai Misželaņijas un Russkaja Gavaņas polārstacijas, kas darbojās līdz 1990. gadu vidum.

2009. gadā salas ziemeļu galā tika izveidots nacionālais parks Russkaja Arktika un bijušajā Misželaņijas polārstacijā tika izveidota parka atbalsta bāze.

Kodolieroču izmēģinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1955. gadā arhipelāgā tika nodibināts kodolieroču izmēģinājumu poligons. Ziemeļu salas dienvidrietumos, Suhojnosa pussalā, 1956. gadā tika zveidots tā sauktais C sektors (vai «Zona D»), kur notika galvenokārt virszemes un atmosfērisko lieljaudas kodolieroču izmēģinājumi. Šeit 1961. gada 30. oktobrī tika uzspridzināts cilvēces vēsturē jaudīgākais kodolierocis — 58,6 megastonnu ūdeņraža bumba AH602. Bumba tika uzspridzināta atmosfērā, 4200 m augstumā virs jūras līmeņa. Sprādziena zibsni varēja novērot līdz pat 1000 km attālumā, sēnes mākonis pacēlās 67 km augstumā, tā augšējā slāņa diametrs bija 95 km. Sprādziena triecienvilnis trīs reizes aplieca zemeslodi, pirmo reizi 36 stundās un 27 minūtēs.[4]

Salas austrumu piekraste un tai paralēlā dziļvaga Karas jūrā tika izmantota radioaktīvo atkritumu glabāšanai jūrā. Tur nogremdēti kā spēkstaciju izmantotā degviela, tā arī nolietotie vai avarējušie kodolreaktori.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]