Ziemeļkaukāza Imamāts
| Ziemeļkaukāza Imamāts إمامة القوقاز |
||||
|---|---|---|---|---|
|
||||
| Galvaspilsēta | Dargo, Vedeno | |||
| Valsts valodas | arābu | |||
| Reģionālās valodas | avāru, čečenu, laku, utt. | |||
Ziemeļkaukāza Imamāts (čečenu: Имамат, avāru: Имамат) bija teokrātiska islāma valsts, kas pastāvēja no 1829. līdz 1859. gadam. Imamāta robežas nepārtraukti mainījās kara dēļ, taču Imamāta kontrolē galvenokārt atradās Čečenija un bijušās Avāru hanistes zemes.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Imamāts dibināts 1829. gadā, lai cīnītos pret Krievijas karaspēkiem, līdz ar to no sākuma tā bija ļoti militarizēta valsts.[1] Valsts augstākais valdnieks bija imāms, reliģiskais un politiskais vadītājs.
Vislielāko attīstību tā sasniedza imāma Šamila (1834—1859) valdīšanas laikā.[2] Čečenijā 1840. gadā tautas sapulcē viņš tika atkārtoti ievēlēts par imāmu, un Austrumkaukāzā sākās liela pretkrievu sacelšanās. No šī brīža valsts sāka pilnvērtīgi funkcionēt un attīstīties. Tomēr valsts likvidācija bija saistīta arī ar imāma Šamila un viņa naibu brutālo rīcību. Imāma nežēlība lika Avārijas iedzīvotājiem baidīties par savu dzīvību, līdz ar to viņi gaidīja krievu karaspēku.
Kaukāza kara laikā valsts tika iekļauta Krievijas Impērijas sastāvā. Kaukāza Imamāts pastāvēja 30 gadus, no 1829. līdz 1859. gadam.
Valsts atjaunošanas mēģinājumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1877.-1878. gadā Krievu—turku kara laikā Čečenijā un Dagestānā notika sacelšanās, lai atjaunotu Imamātu. Čečenijā par jauno imāmu pasludināja Alibeku Hadži, bet Dagestānā par imāmu ievēlēja Muhamedu Hadži, slavenā šeiha Abdurahmana Hadži dēlu. Sacelšanās tika apspiesta, visi vadītāji tika sodīti ar nāvi.
1917. gadā par Ziemeļkaukāza piekto imāmu tika ievēlēts Nadžimudins Gocinskis. Viņš vadīja kontrrevolucionāru sacelšanos Dagestānas kalnos. Pēc tās apspiešanas 1921. gada martā Nažmudins Gocinskis aizbēga uz Čečeniju. 1925. gadā viņš tika arestēts un nošauts.
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Iedzīvotāju skaits nepārsniedza 400 000. Imamātā dzīvoja tuvu pie piecdesmit tautību pārstāvjiem no Kaukāza, Krievijas, Eiropas un Āzijas valstīm. 1856. gadā no 43 800 karavīriem 41% bija čečeni un 59% dagestāņi. Atšķirībā no pārējiem tautām, čečeni saglabāja lielāku autonomiju.
Imamāts kļuva par pirmo piemēru Ziemeļaustrumu Kaukāzā, kad starpetniskas un starpkonfesionālas laulības tika aizsargātas ar likumu. Citticīgajiem bija tiesības izveidot ģimeni Imamātā.
Pēc 1840. gada krievu dezertieru skaits, kas pārgāja imāma pusē, pieauga desmitkārtīgi, viņiem tika dota brīvība. No viņiem Šamils izveidoja gvardi. Imamāta kaujinieki pārbēdzējus sauca par "mūsu krieviem". Kopumā Šamila pusē pārbēgušo Krievijas Impērijas karavīru skaits bija 20 000.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Анатольевич, Горин Антон; Владимировна, Силаева Зоя (2017). "Северо-Кавказский имамат: опыт изменения массового сознания и радикализации религиозного вероучения". Вестник экономики, права и социологии (2): 147–150. ISSN 1998-5533.
- ↑ М.в, Васильев (2021). "БОРЬБА ЗА КАВКАЗ. ЧАСТЬ III. ИМАМАТ ШАМИЛЯ". Архонт (1 (22)): 79–89.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemeļkaukāza Imamāts.
