Kaukāza karš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kaukāzs, 1801-1813
Čerkesija un Čečenija, galvenie pretestības centri
Kaukāza administratīvais dalījums, 1860

Kaukāza karš, tradicionāli datēts no 1817. līdz 1864. gadam, kura laikā Krievijas Impērija nodibināja kontroli pār Kaukāza kalniešiem. Galveno pretestību Krievijai izrādīja čerkesi, čečeni un lezgīni.

Imperatore Katrīna II 1785. gadā iecēla Grigoriju Potjomkinu par pirmo Kaukāza gubernatoru. Šajā laikā Krievija bija sasniegusi Mozdoku un Vladikavkāzu. Potjomkina un Suvorova karagājieni koncentrējās uz Melnās un Kaspijas jūru piekrastes zemju iekarošanu. Reģiona musulmaņi šeiha Mansura vadībā pasludināja svēto karu pret krieviem. 1791. gadā Mansuru sagūstīja Anapā. Katrīnai II mirstot, 1796. gadā Krievijas kontrole Ziemeļkaukāzā bija sasniegusi Kubaņas un Terekas upju līniju. Šajā laikā persiešu un turku uzbrukumu nomocītie gruzīnu kristiešu valdnieki sāka skatīties uz Krieviju pēc aizsardzības. 1799. gadā Kartli-Kahetijas karalis Georgs XII lūdza imperatoram Pāvilam I iespēju pievienoties Krievijai. Turpmākajos gados Pāvils I un viņa mantinieks Aleksandrs I pasludināja Krievijas kontroles nodibināšanu pār Kartli-Kahetijas karalisti. Krievijai tagad bija jāaizstāv teritorija Dienvidkaukāzā, ko ar pārējo impēriju savienoja vienīgi Gruzijas kara ceļš. Vietējās musulmaņu un kalniešu tautas bija apņēmības pilnas pretoties Krievijas varai. Stāvie un mežiem apaugušie kalni bija lieliski piemēroti partizānu karam pret Krievijas armiju.[1]

No 1801. līdz 1813. gadam Krievijas karaspēka klātbūtne Kaukāza kalnu reģionos bija minimāla, vairāk fokusējoties uz kariem ar Osmaņu un Persijas impērijām. 1816. gadā ieceltais militārais gubernators Jermolovs Čečenijā un Dagestānā sāka būvēt nocietinātu fortu virkni un militāros ceļus. 1818. gadā nodibināja Grozniju. Krievijas Atsevišķajā Kaukāza korpusā bija 50 000 kareivji, kurus atbalstīja 40 000 cilvēku lielā Melnās jūras kazaku armija. 1819. gadā Dagestānas vadoņi apvienojās cīņai pret krieviem, bet līdz 1821. gadam tika sakauti. Krievija nostiprināja savu varu mūsdienu Azerbaidžānas teritorijā. No 1822. līdz 1826. notika vairāki karagājieni pret čerkesiem Melnās jūras piekrastē.

Karā sakautā Persija 1828. gadā un Osmaņu impērija 1829. gadā atzina Krievijas kontroli pār Melnās jūras piekrasti, Kaukāzu, armēņu un azerbaidžāņu zemēm. 1828. gadā tika pakļauti karačaji.

1828. gadā imama Muhammada vadībā sākās musulmaņu svētais karš pret Krieviju. Pēc viņa nāves 1832. gadā nākamais imams Gamzat Beks atguva kontroli pār lielu Dagestānas kalnu daļu, taču tika nogalināts sadursmē ar avāriem. 1834. gadā par pretestības vadītāju kļuva imams Šamils, kas izveidoja kalniešu savienību un nodibināja imama valsti. Viņa galvenā atbalsta bāze bija Dagestānas un Čečenijas kalnājos.

Tikmēr kumiki, osetīni, inguši un kabardīni, kas joprojām sekoja pagāniskiem ticējumiem, vai bija pārgājuši pareizticībā, musulmaņu pretestības kustību neatbalstīja.

Lielas Krievijas armijas vienības iegāja dziļi kalnājos, sagrāba partizānu ciematus, taču pārtikas trūkuma un nepārtrauktās pretestības dēļ atkāpās izejas punktos. No 1837. līdz 1839. gadam ar Šamilu tika noslēgts pamiers. Krievija koncentrējās uz Melnās jūras piekrastes pakļaušanu, kur 1840. gada pavasarī čerkesi iznīcināja vairākus krievu fortus. Līdz 1843. gadam Šamils dubultoja savu teritoriju Dagestānā, iekaroja Avāru hanisti. 1845. gadā 18 000 karavīru liela Krievijas armijas kolonna iznīcināja Šamila galveno apmetni, bet atkāpjoties zaudēja 3000 kritušos.

1846. gadā Krievijas stratēģija mainījās, uzbrukumus veicot mazākām vienībām. Līdz 1853. gadam Šamila armija bija padzīta no Čečenijas. Kaukāza pakļaušanu pārtrauca Krimas karš. Osmaņu armijas mēģinājumi uzbrukt Kaukāzā tika atsisti. Šamils iebruka Kahetijas pilsētā Cinandali 80 km attālumā no Tbilisi, bet tika sakauts.[2]

Pēc 1856. gada Krievija reģionā sakoncentrēja 250 000 kareivju lielu armiju, kas ļāva vienlaikus īstenot vairākas uzbrukuma kampaņas. Šamila Dagestānas imamātā sākas iekšējais sabrukums. 1859. gada 25. augustā Krievijas karaspēks iznīcināja Šamila pēdējo lielo vienību un imams krita krievu gūstā.

Čerkesu pretestības apspiešanai sākās mežu izciršana, ciematu iznīcināšana un vietējo iedzīvotāju pārvietošana. 1862. gadā sākās liela krievu ofensīva, kas līdz 1864. gadam pakļāva Melnās jūras piekrastes zemes. Čerkesus piespieda bēgt dziļāk kalnos, bet to lielāko daļu sadzina piekrastē, un pārvietojauz Osmaņu impēriju, īstenojot čerkesu genocīdu. 1864. gadā Krievija kontrolēja visu Abhāziju un 21. maijā tika iekarots pēdējais čerkesu pretestības centrs.[2] 1864. gadu uzskata par Kaukāza kara beigām, lai arī vēl nākamajos gados Čečenijā un Dagestānā uzliesmoja dumpji.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Caucasian Wars
  2. 2,0 2,1 «Caucasian War of 1817–64». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 1. decembrī. Skatīts: 2019. gada 21. janvārī.