Zigomicētes

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Zigomicētes
Mucorales dzimtas sēnes sporangijs
Mucorales dzimtas sēnes sporangijs
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsZigomikotas (Zigomycota)
KlaseZigomicētes (Zigomycetes)
Iedalījums
Zigomicētes Vikikrātuvē
Rhizopus nenobriedis zigosporangijs, kas veidojas no diviem saistītiem gametangijiem.
Zigomicētes

Zigomicētes jeb zigomicēšu klase (Zigomycetes), bieži tiek identificētas arī ar Zigomikotām jeb zigomikotu nodalījumu (Zigomycota), ir bijusī sēņu bioloģiskās valsts klase un zigomikotu nodalījums ar šo vienīgo klasi tajā. Tagad tajā bijušās sugas ir iekļautas divos dažādu apakšvalstu nodalījumos Mucoromycota un Zoopagomycota.[1] 2010. gadā bija zināmas aptuveni 1060 sugas.[2] Tās galvenokārt dzīvo uz sauszemes, augsnē vai uz sabrūkoša bioloģiska materiāla. Dažas no tām ir augu, kukaiņu un mazu dzīvnieku parazīti, bet citas veido simbiozi ar augiem.[3] Zigomicēšu kopīgā iezīme ir attīstīta cenocīta (vienšūnas, bet ar daudziem kodoliem) dažāda resnuma sēņotne, kurā starpšūnu starpsienas — septas veidojas tikai reproduktīvo orgānu atdalīšanai. Sēņotnes šūnai ir divi dzimumi, pie kuru kontakta sākas dzimumvairošanās process.

Zigomicētes vairs netiek atzītas kā taksonomiska vienība, jo tā netiek atzīta par monofilētisku, t.i. vienotu izcelsmes ziņā.[1] Klasifikāciju bez zigomicētēm ieviesa starptautiska 48 mikologu grupa 2007. gadā.[4]

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zigomicēšu nosaukums radies no zigosporangijiem, kādi raksturīgi šīs klases pārstāvjiem un kuros dzimumvairošanās laikā veidojas izturīgas sfēriskas sporas. Zygos nāk no grieķu valodas, apzīmējot "savienojumu" vai "jūgu", atsaucoties uz divu hifu pavedienu saplūšanu, kurā rodas šīs sporas, kamēr -mycota un -mycetes ir galotnes, kas norāda sēņu iedalījuma vienību.[5]

Sporas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zigomicēšu sporas var veidoties gan dzimuma, gan bezdzimuma vairošanās ceļā. Pirms dīgšanas spora atrodas miega stāvoklī. Šajā periodā vielmaiņas ātrums ir ļoti zems, un tas var ilgt no dažām stundām līdz daudziem gadiem. Ir divi miega veidi: eksogēno miegu kontrolē tādi vides faktori kā temperatūra vai barības vielu pieejamība; endogēna miega režīms ir atkarīgs no pašas sporas īpašībām.

Fototropisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reakcija uz gaismu ir pētīta zigomicētēm Phycomyces blakesleeanus, Mucor circinelloides un Pilobolus crystallinus. Piemēram, Phycomyces blakesleeanus sporangiofori aug pretī gaismai. Kad gaisma, īpaši zilā gaisma, tiek iesaistīta sēnīšu attīstības regulēšanā, tā vada sēņu augšanu un aktivizē vielmaiņu. Tai skaitā, gaisma ir signāls, lai veicinātu veģetatīvo reprodukciju un gaisa hifu augšanu, lai atvieglotu sporu izplatīšanos.

Zigomicēšu fototropisms ir detalizēti izpētīts, par modeli izmantojot Phycomyces augļķermeni — sporangioforu. Phycomyces ir sarežģīta fotoreceptoru sistēma. Tā spēj reaģēt uz dažādu gaismas intensitāti un dažādu viļņu garumu. Pretstatā pozitīvajai reakcijai uz zilo gaismu, tika novērota negatīva reakcija uz ultravioleto gaismu. Tika novērotas arī reakcijas uz sarkano gaismu.

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zigomicētes spēj augt plašā vidē. Lielākā daļa no tām ir mezofilas (aug +10—40 °C temperatūrā ar optimālo 20—35 °C), bet dažas, piemēram, Mucor miehei vai Mucor pusillus, ir termofilas ar minimālo augšanas temperatūru aptuveni +20 °C un maksimālo, kas sasniedz līdz +60 °C. Citas, piemēram, Mucor hiemalis, var augt temperatūrā, kas zemāka par 0 °C.

Dažas Mucorales kārtas sugas spēj augt anaerobos (bezskābekļa) apstākļos, bet lielākajai daļai no tām nepieciešami aerobi apstākļi.

Barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan pamatā zigomicētes ir saprotrofi — organisko atlieku sadalītājas, daļa no kurām veido mikorizu, daudzas spēj attīstīties uz novājinātiem dzīviem organismiem kā parazīti, tai skaitā Spinellus ģints — uz bazīdijsēnēm, bet Zoopagales rindas sēnes ir plēsīgas ar lipīgām hifām un ķeršanas cilpām, kurās ķer vienšūņus, nematodes un sīkākos kukaiņu kāpurus. Entomophthorales rinda ir kukaiņu patogēni.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 "A phylum-level phylogenetic classification of zygomycete fungi based on genome-scale data". Spatafora, Joseph W.; Chang, Ying; Benny, Gerald L.; Lazarus, Katy; Smith, Matthew E.; Berbee, Mary L.; Bonito, Gregory; Corradi, Nicolas; Grigoriev, Igor; Gryganskyi, Andrii; James, Timothy Y.; O’Donnell, Kerry; Roberson, Robert W.; Taylor, Thomas N.; Uehling, Jessie; Vilgalys, Rytas; White, Merlin M.; Stajich, Jason E. (2016). Mycologia. 108 (5): 1028—1046. doi:10.3852/16-042. ISSN 0027-5514. PMC 6078412. PMID 27738200.
  2. Krogh, David (2010). Biology: A Guide to the Natural World. Benjamin-Cummings P. p. 409. ISBN 978-0-321-61655-5.
  3. Raven, P.H.; Evert, R.F.; Eichhorn, S.E. (2005). "Fungi". Biology of plants (7th ed.). W.H. Freeman. pp. 268—9. ISBN 978-0716762843.
  4. Hibbett D. S. et al. . A higher level phylogenetic classification of the Fungi // Mycological Research, 2007, 111 (5). — P. 509—547. — doi:10.1016/j.mycres.2007.03.004. — PMID 17572334.
  5. David Moore; Geoffrey D. Robson; Anthony P. J. Trinci (14 July 2011). 21st Century Guidebook to Fungi. Cambridge University Press. p. 52. ISBN 978-1-107-00676-8.