Zilbes intonācija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par intonāciju zilbes līmenī. Par intonāciju teikuma līmenī skatīt rakstu teikuma intonācija.

Zilbes intonācija ir prosodiska parādība, kuras noteicošie radītāji ir pamattonis, intensitāte un kvanitāte (garums), to izmanto garās zilbēs un tā kalpo semantiskai un gramatiskai diferencēšanai.[1]

Dažas izolējošas Austrumāzijas valodas ar zilbes toņa palīdzību atšķir homonīmus. Tādas valodas sauc par tonālām valodām, to vidū ķīniešu, taju un hausu valodas. Dažkārt izšķir pitch accent valodas, kas izmanto intonāciju zilbēs tāpat, kā tonālās valodas, lai šķirtu homonīmus, taču atšķirībā no tonālajām valodām, kur dažādi "toņi" (resp., intonācijas) var būt katrai zilbei, pitch accent valodās to liek tikai uz vienas zilbes, jo tas ir pietiekami homonīmu izšķiršanai, šādas valodas ir, piemēram, sintētiskā norvēģu valoda un aglutinatīvā japāņu valoda. Šeit var pieskaitīt arī latviešu valodu, jo tā liek lietā dažādas zilbes intonācijas, kad nepieciešams šķirt homonīmus (iespējams minēt tādus piemērus kā "zāle", "tā" utt.)

Lietuviešu, latviešu un lībiešu valodās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attiecības starp latviešu un lietuviešu intonācijām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iespējamās attiecības
starp baltu toņiem
[2]

       Baltu
       K Kāp
      / \/ \
     /  /\  \
    /  /  \  \
   /  /    K  \
  /  /     |\  \
 /  /      | \  \
K  Kāp     S  L  K
Liet.      Latviešu
K – krītošs (akūts)
Kāp – kāpjošs (cirkumflekss)
S – stiepts
L – lauzts

Lai klasificētu baltu zilbes intonācijas, toņus jeb akcentus bieži tiek izmantoti apzīmējumi "akūts" un "cirkumflekss". Šie apzīmējumi drīzāk norāda uz vēsturisku atbilstību nevis fonētisku atbilstību. Piemēram, akūts ir krītoša intonācija lietuviešu valodā, taču latviešu valodā tā ir stiepta, savukārt senprūšu un klasiskajā grieķu valodā – kāpjoša. Cirkumflekss ir kāpjoša intonācija lietuviešu valodā, bet krītoša latviešu, senprūšu un klasiskajā grieķu valodā.[3]

Koka diagrammā pa labi, kas adaptēta no Poļakova (Oleg Poljakov), sākotnējie baltu toņi ir nosaukti atbilstoši to pēctečiem mūsdienu lietuviešu valodā, savukārt latviešu valodas krītošā intonācija ir norādīta kā baltu kāpjošās intonācijas pēctece. Daži autori norāda, ka tieši lietuviešu valoda ir bijusi tā, kas ir "apmainījusi vietām" sākotnējos baltu toņus.[4] Tas varētu izskaidrot faktu, ka vairumā valodu kāpjošu toni sauc par "akūtu", turpretī baltu terminoloģijā krītošs tonis ir "akūts".

Akūts un cirkumflekss baltu un citās valodās[3]
Tonis Lietuviešu Latviešu Senprūšu,
klasiskā grieķu
akūts krītoša (◌́) stiepta (◌̃) kāpjoša
cirkumflekss kāpjoša (◌̃) krītoša (◌̀) krītoša

Poļakova modeli kritizējis Kortlands (Frederik Kortlandt), viņaprāt lauztā intonācija latviešu valodā un žemaišu dialektā ir baltu-slāvu pirmvalodā sastopama, vēlākos laikos izzuduša glotāla slēdzeņa reflekss, viņaprāt šis reflekss vienkārši nav saglabājies aukštaišu (standarta lietuviešu) un slāvu valodās, tādējādi tas ir nevis jaunievedums, bet drīzāk arhaisms.[4] Tas saskan ar faktu, ka latviešu valodā lauztu intonāciju identificē arī neuzsvērtās (ārpus pirmās) zilbēs.[5] Lauzta intonācija ārpus uzsvērtas zilbes atrodama visās lokatīva galotnēs, pārākās pakāpes piedēklī -āk-, īpašības vārdu piedēkļos -ād-, -ain- un -īg-, atgriezenisko darbības vārdu galotnēs un 2. un 3. konjugācijas darbības vārdu nenoteiksmes galotnēs.[6]

Fonoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuviešu valodā "gari patskaņu segmenti" (gari patskaņi, diftongi vai arī zilbes, kas sastāv no patskaņa un tam sekojoša skaneņa) var būt ar vienu no divām intonācijām, vai nu kāpjošu vai krītošu, piemēram, kar̃tų "reižu" pretstatā kártų "kārtu" (šajā piemērā ir īss patskanis, kam seko skanenis, tādējādi veidojot "garu segmentu").[5]

Latviešu valodā gari patskaņi (līdzīgi kritērijiem, kas minēti augstāk lietuviešu valodai) var būt ar trīs dažādām intoācijām – stieptu, lauztu vai krītošu, ko apzīmē attiecīgi ar tildes (~), cirkumfleksa (^) un gravja (`) zīmēm.[7] Tāpat, lai diferenciētu trīs dažādas intonācijas, patskaņu segmentam ir jābūt ne tikai garam, bet arī uzsvērtajā (parasti pirmajā) zilbē.[5] Izņēmums ir lauzta intonācija, ko latviešu valodā identificē arī neuzsvērtās zilbēs.[6]

Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā, lai apzīmētu lauztu un krītošu intonāciju var izmantot (^) un (`), taču tilde ir standarta apzīmējums nazāliem patskaņiem, šī iemesla dēļ tildes vietā tiek izmantots makrons, lai apzīmētu stieptu intonāciju.

Saskaņā ar dažiem autoriem latviešu valodas lauztā intonācija ir krītoša intonācija, kas ietver sevī glotālu slēdzeni, turpetī stieptā intonācija klasificējama kā pārgara patskaņu izruna.[5] Endzelīns jau 19. gs. beigās identificēja "stieptus diftongus" (gari patskaņi, diftongi vai patskaņi, kam seko skanenis (likvīds vai nazāls), kas tiek izrunāti ar stieptu intonāciju) kā sastāvošus no 3 nevis 2 morām, respektīvi, garākus nekā būtu sagaidāms.[2]

Līdzīgi, citi auroti norāda uz latviešu un lībiešu valodas lauztās intonācijas līdzību ar dāņu valodas fenomenu stød, kas daļā gadījumu tiek realizēts kā glotāls slēdzenis. Piemēram, 19. gs. beigās dānis Vilhelms Tomsens (Vilhelm Thomsen) kontaktējoties ar kādu lībiešu jūrnieku identificēja viņa runā iezīmi, kas viņam likās ļoti līdzīga dāņu stød, kas latviešu valodā atbilstu tam, ko sauc par "lauzto intonāciju".[8]

Precīzākā lībiešu valodas pierakstā dažkārt tiek izmantots apostrofs (vai tam līdzīgas zīmes), lai norādītu lauzto intonāciju (piemēram, lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīcā lapā www.murre.ut.ee), piemēram, minnõn um vajāg vietā mi’nnõn u’m vajāg.

Sinkrētisms latviešu valodas dialektos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literārās latviešu valodas trīsvirzienu intonācijas diferenciācija ir tikusi vienkāršota vairākos latviešu valodas paveidos. Rīgas latviešu valodā krītoša intonācija ir tikusi sinkretizēta ar lauztu, rīdzinieki realizētu vārdus "zāle (veģetācija)" un "zāles (medikamenti)" abus ar lauztu intonāciju (sal. literārajā latviešu valodā [zâle] un [zàles]) un pretnostatītu tos stieptai intonācijai, piemēram, "zāle (telpa)" [zãle].

Latgaļu valodā literārās latviešu valodas stieptā intonācija tiek realizēta kā krītoša, piemēram, [bum̃ba kaũls laĩva][bùmba kàuls làiva].[9]

Acīmredzot, ietekmējoties no Rīgā izmantotās sistēmas, latviešu valodas uzziņu literatūrā sastopami apzīmējumi "stieptā" un "nestieptā intonācija", pēdējā kategorija ietver literārās latviešu valodas krītošo un lauzto intonāciju.[10]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Akadēmiskā terminu datubāze – intonācija – zilbes intonācija».
  2. 2,0 2,1 Oleg Poljakov (1997). "Über Herkunft und Entwicklung der Silbenakzente im Lettischen". Baltistica: 64.
  3. 3,0 3,1 Östen Dahl. The Circum-Baltic Languages: Grammar and typology. John Benjamins Publishing, 2001. 736. lpp. ISBN 9781588110428.
  4. 4,0 4,1 Frederik Kortlandt, "The rise and fall of glottalization in Baltic and Slavic"
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Bernd Kortmann. The Languages and Linguistics of Europe. Walter de Gruyter, 2011. 6. lpp. ISBN 3110220253. Both Latvian and Lithuanian are pitch languages. In Lithuanian, stressed long vocalic segments (long vowels, diphthongs, and sequences of vowel plus sonorant) show a distinctive opposition of rising and falling pitch, cf. kar̃tų 'time:gen.pl' vs. kártų 'hang:irr.3'. In standard Latvian (and some of the dialects), long vocalic sequences (of the same type as in Lithuanian) distinguish three varieties of pitch: 'even', 'falling', and 'broken' ('broken pitch' being a falling pitch with superadded glottalisation). They are fully differentiated in stressed syllables only: unstressed syllables have an opposition of glottalised and non-glottalised long vocalic segments. Segments with 'even' pitch are ultra long. Neither Lithuanian nor Latvian mark pitch in their standard orthography.
  6. 6,0 6,1 Lalita Muižniece. Latviešu valodas praktiskā fonoloģija. Rīga : Rasa ABC, 2002.
  7. Olga Masļanska, Aina Rubīna. Valsts valoda - Курс лекций латышского языка. Rīga, 1992. 11. lpp. В латышском языке имеется слоговая интонация, которая может быть протяжной (~), прерывистой (^) и нисходящей (\). В некоторых случаях интонация имеет смыслоразличительное значение, например: за~ле ("зал"), за^ле ("трава"), za\les ("лекарство")
  8. Paul Kiparsky. «Livonian stød». Skatīts: 2013. gada 25. novembris.
  9. Jurs Cybuļs, Lideja Leikuma. Latgalīšu ābece (lementars). 30. lpp. Cytur Latvejā lītuotuos stīptuos intonacejys vītā Latgolā runoj kreitūšū.
  10. Anita Romane. Latviešu valodas rokasgrāmata: tabulas, shēmas. Rīga : Zvaigzne ABC, 2000. 23. lpp. ISBN 9984-17-102-7.