Zilzaļā hlorociborija

Vikipēdijas lapa
Zilzaļā hlorociborija
Chlorociboria aeruginascens
Zilzaļā hlorociborija
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsAsku sēnes (Ascomycota)
ApakšnodalījumsKaussēņu apakšnodalījums (Pezizomycotina)
KlaseLeotiomicetes
KārtaHelotiales
DzimtaHelotiaceae
ĢintsHlorociborijas (Chlorociboria)
SugaZilzaļā hlorociborija (C. aeruginascens)
Zilzaļā hlorociborija Vikikrātuvē

Zilzaļā hlorociborija (Chlorociboria aeruginascens) ir maza, Latvijā ļoti bieža zilzaļas krāsas uz koksnes augoša kaussēņu ģints sēne. Sēne ievērojama ar to, ka tās micēlija izdalītais ksilindeīns iekrāso koksni zilzaļā krāsā, tādēļ sēnes klātbūtne redzama arī tad, kad ārpusē nav augļķermeņu.

2024. gadā Latvijas Mikologu biedrība izvēlēja to par gada sēni.

Taksonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēnes iekrāsota koksne
Tuvplāns
Sporas

Sugas zinātniskais epitets ir atvasināts no latīņu valodas vārdiem aerug- ("zili zaļš") un ascens ("kļūt").[1] Daži autori izmantojuši konkrētā epiteta pareizrakstības variantu aeruginescens,[2] lietots arī sinonīms Chlorosplenium aeruginascens.

Pirmais sugu 1869. gadā aprakstīja somu mikologs Viljams Nīlanders un deva tai zinātnisko nosaukumu Peziza aeruginascens, bet 1957. gadā amerikāņu mikologs Ramamurti deva mūsdienu nosaukumu.

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Augļķermenis: krāsa gandrīz vienmēr zilzaļa, forma sākotnēji kausveida, vecumā lāpstveida ar viļņotām malām, ilgstošā sausumā malas ieritinās. Diametrs parasti 0,3-0,7 cm. Augļķermeņa (apotēcija) ārējam audu slānim smalka, spilgti krāsota gluda virsma, kas sastāv no matiem līdzīgām, taisnām vai dažreiz saritinātām gludām hifām. Apakšdaļa matēta un gaiši zilzaļa, bet kļūst tumšāka ar vecumu,[3] lai gan retos gadījumos var būt arī gaiši dzeltenīga vai oranždzeltena.[1][4] Mīkstums cepurītes krāsā.[5] Garša un smarža nav izšķiramas.
  • Kātiņš: līdz 3 (6) mm garš un 1-1,5 mm resns, matēts, cepurītes apakšdaļas krāsā. Parasti nav cepurītes centrā.[5] Reizēm ar vairākiem augļķermeņiem no viena kātiņa vai kopīgas pamatnes.[5]
  • Sporas: vārpstveida līdz gandrīz cilindriskām,[6] gludas, ar diviem eļļas pilieniem galos, 5-8/0,7-2,8 µm.[7][8] Sporu nobirums balts.[9]
  • Aski: cilindriski vai vālesveidīgi, astoņsporu, 40-65 x 3-3,5 (5) μm.[3][10]
  • Parafīzes: lielā skaitā, bieži savītas, 55—95 x 1,5—2 µm, bezkrāsainas, vēlāk zaļganas.[10] Var nedaudz sniegties ārpus asku līmenim.[4]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ksilindeīna pigmenta molekula

Koksnes saprofīts (ksilotrofs). Aug uz trupošas lapu koksnes bez mizas lapkoku mežos un krūmājos,[10] parasti grupās. Latvijā parasti no jūlija līdz oktobrim. Sastopama gandrīz visā pasaulē galvenokārt mērenajā joslā,[11] iespējams, Dienvidu puslodē ievesta ar koksni, bieži atzīmēta uz ozoliem, arī dižskābaržiem un lazdām.[1][3] Ziemeļamerikā tiek pieminēta arī uz skujkokiem.[6]

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nav zināma. Tāpat kā gandrīz visas citas mazās sēnes, tiek automātiski uzskatīta par neēdamu savu izmēru dēļ.[12]

Krāsviela[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēnes īpašību nokrāsot koksni izmanto, inficējot ar to dažādu lapkoku koksni, no kuras tad iegūst saplākšņus dažādu izstrādājumu pārklāšanai.[10] Itālijā sēnes radīto koksnes krāsojumu intarsijā izmanto vismaz kopš 14. gadsimta.[3] 18. gadsimtā daiļamatnieki sāka to izmantot Anglijā, Tanbridžvelsas pilsētā, kura kļuva pazīstama ar to.[13] Krāsas izmaiņas izraisa pigments ksilindeīns, kas eksistē vairākās krāsu formās no dzelteni oranžas līdz parastākajai zilzaļai, pēc dažiem avotiem — dažādās krāsas rada dažādi pigmenti; dzelteni oranžās formas kombinācija ar zili zaļo formu rada kolonizētās koksnes košo krāsojumu. Ksilindeīns var kavēt augu dīgtspēju. Tas arī padara koksni mazāk pievilcīgu termītiem.[13] Tiek pētīta iespēja pielietot ksilindeīnu optoelektronikā kā organiskas izcelsmes pusvadītāju.

Koksnes bojājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan mežstrādnieki to sauc par "zaļo puvi" vai "zaļo trupi", šī sēne nav tik bīstama koksnei kā baltās un brūnās trupes izraisītājas. Sēnes ietekme uz koksni nav pietiekami noskaidrota,[13] iespējams, ka tā apmetas jau citu sēņu saārdītā koksnē vai arī pati ārda tās šūnu sieniņas.

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā līdzīgas sugas nav atrastas.[7] Tomēr citur pasaulē, ieskaitot Latvijas kaimiņzemes,[14] atrasta tuvu radniecīgā Chlorociboria aeruginosa, kas ir nedaudz mazāka un retāka, bet atšķiras ar lielākām sporām (9-14 x 2-4 µm)[3] un askiem ((57)68-80(95)x(4)5-7(7,5) µm).[5] Lai gan vairāki autori pagātnē nav novērojuši nekādas ievērojamas 0atšķirības starp abām sugām,[2] Ramamurti un kolēģi norāda,[8] ka atšķiras ne tikai sporu izmēri, bet arī C. aeruginascens virsmas hifas ir gludas, atšķirībā no C. aeruginosa raupjajām hifām. Praktiski šīs sugas atšķiramas tikai ar mikroskopu. Daži autori uzskata arī, ka C. aeruginosa sporas nesošā apakšdaļa ir gaišāka līdz gandrīz baltai un kāts biežāk izvietots precīzi centrā,[5] vai novērtē tās mīkstumu kā drīzāk dzelteni oranžu (Diksons).[4][5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 «Chlorociboria aeruginascens». www.messiah.edu. Skatīts: 2024-01-07.
  2. ↑ 2,0 2,1 Seaver FJ. (1936). Photographs and descriptions of cup-fungi-XXIV. Chlorociboria. Mycologia 28: 390—394.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «Chlorociboria aeruginascens, Green Elfcup fungus, identification». www.first-nature.com. Skatīts: 2024-01-07.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 «CUP FUNGI of the Pacific Northwest». www.svims.ca. Skatīts: 2024-01-07.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 «E-Flora BC Atlas Page». linnet.geog.ubc.ca. Skatīts: 2024-01-07.
  6. ↑ 6,0 6,1 «Chlorociboria aeruginascens (MushroomExpert.Com)». www.mushroomexpert.com. Skatīts: 2024-01-07.
  7. ↑ 7,0 7,1 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 500. lpp.
  8. ↑ 8,0 8,1 Ramamurthi CS, Korf RP, Batra LR. (1957). A revision of the North American species of Chlorociboria (Sclerotiniaceae). Mycologia 49(6): 854—863.
  9. ↑ McNeil, Raymond (2015). Champignons du Québec (in French) (Reviewed and Expanded ed.). Éditions Michel Quintin. p. 61. ISBN 9782894357712.
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 «zilzaļā hlorociborija - Chlorociboria aeruginascens (Nyl.)Kanouse ex Ramamurthi - Sēnes - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv. Skatīts: 2024-01-07.
  11. ↑ «Chlorociboria aeruginascens (Nyl.) Kanouse». www.gbif.org (angļu). Skatīts: 2024-01-07.
  12. ↑ Michael Wood & Fred Stevens. «California Fungi: Chlorociboria aeruginascens». www.mykoweb.com. Skatīts: 2024-01-07.
  13. ↑ 13,0 13,1 13,2 «Chlorociboria aeruginascens, the green stain fungus - Tom Volk's Fungus of the Month for July 2008». botit.botany.wisc.edu. Skatīts: 2024-01-07.
  14. ↑ «Chlorociboria aeruginosa (Oeder) Seaver». www.gbif.org (angļu). Skatīts: 2024-01-07.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Zilzaļā_hlorociborija&oldid=3989265"