Ādolfs Agte
| ||||||||||||||||||
Ādolfs Agte (vācu: Gustav Adolf Agthe; krievu: Адольф Христофорович Агте; dzimis 1850. gada 2. novembrī, miris 1906. gada 22. jūnijā) bija vācbaltiešu izcelsmes inženieris. Rīgas galvenais inženieris no 1887. līdz 1899. gadam un uzņēmuma Rīgas Ielu dzelzceļu akciju sabiedrība vadītājs no 1899. līdz 1906. gadam. Mežaparka apbūves rajona pamatlicējs.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis Doma ērģelnieka ģimenē. No 1869. līdz 1873. gadam studēja inženierzinātnes Rīgas Politehnikumā. No 1874. līdz 1877. gadam strādāja uzņēmumā Schweizer Nordostbahn Šveicē, kur piedalījās dzelzceļu tuneļa Vintertūra — Detenberga būvniecībā.
Pēc atgriešanās Rīgā no 1879. līdz 1887. gadam strādāja par inženieri, no 1889. līdz 1899. gadam bija Rīgas galvenais inženieris.[1] Agtes vadībā tika uzcelti Lielie Spīķeri, pontontilts pār Daugavu, tiltiņš pār Rīgas kanālu pie Bastejkalna.
Viņa vārdā tika nosaukts arī tvaikonis "Ādolfs Agte", kas 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā kursēja pār Ķīšezeru.[2]
Esot bijusi arī doma būvēt tuneli zem Daugavas 19. gadsimta beigās, kas neesot realizēta galvenokārt tāpēc, ka būtu sarežģīti pa ziemu pievest tajā sniegu, jo ziemā visi braucot ar kamanām.[3]
No 1899. līdz 1906. gadam viņš vadīja Rīgas ielu dzelzceļu akciju sabiedrību (Aktien-Gesellschaft der Rigaer Straßenbahnen / Акцiонерное Общество Рижскихъ Трамваевъ), nodrošinot pirmā elektriskā tramvaja palaišanu Rīgā 1901. gada 23. jūlijā.
1895. gadā Agte iegādājās trīs blakus esošus īpašumus Čiekurkalna / Mežaparka teritorijā — Jauno muižu (vācu: Neuhof, Bulmerinckshof), Heila muižu (vācu: Heilshof) un Dragunmuižu (vācu: Dragunshof), ko apvienoja vienā īpašumā. Agtes ģimenei teritorija piederēja līdz 1930. gadu vidum, tad tā kļuva par Rīgas pilsētas īpašumu.[4]
Ādolfs Agte ir apbedīts Rīgas Lielajos kapos.
Piemiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2015. gada martā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā norisinājās Rīgas kultūrvēsturei īpašs notikums — no Agtes dzimtas Pjēra un viņa māsas Katrīnas muzejs saņēmis vērtīgu dāvinājumu — vectēva, Gustava Ādolfa Agtes dēla Karla Aleksandra Agtes personiskos memuārus.[3]
Dzimtas pārstāvji dzīvo Šveicē un bija laimīgi, ka "sējums ir nonācis atpakaļ tur, kur tam jāatrodas". Agtes dzimta pārcēlās uz dzīvi Šveicē, Cīrihē jau pirms Pirmā pasaules kara. Karla Aleksandra Agtes atmiņu pieraksti ietiecas arī šajā laika posmā, kur viņš Rīgu 1912. gadā apraksta kā boļševiku revolūcijas ietekmētu, kas tad arī licis pieņemt lēmumu pamest Latviju.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Янис Крастыньш. Словарь зодчих, работавших в Риге // Стиль модерн в архитектуре Риги (Монография-справочник izd.). Москва : Стройиздат, редакция литературы по градостроительству и архитектуре, 1987. 250. lpp.
- ↑ «Объявление». Рижский вестник, Nr.100. 04.05.1901. Arhivēts no oriģināla, laiks: 11.11.2021. Skatīts: 20.04.2024.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Liene Laviņa. «RVĢM saņem dāvinājumu no Rīgas labiekārtotāja Agtes dzimtas». www.lsm.lv (latviešu), 2015-03-31. Skatīts: 2022-01-04.
- ↑ «Jauna muiza». www.ambermarks.com. Skatīts: 2022-01-04.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Talantīgais Rīgas plānotājs[novecojusi saite] (latviski)
- Publikācija: Inženieris Gustavs Ādolfs Agte un viņa dzimta (latviski)
Baltiešu biogrāfiskais leksikons digitāli.
|