Ķīšezers
- Šis raksts ir par ezeru Rīgā. Par citām jēdziena Ķīšezers nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Ķīšezers | |
|---|---|
 Ķīšezers pie Mežaparka | |
| Koordinātas | 57°01′N 24°11′E / 57.017°N 24.183°EKoordinātas: 57°01′N 24°11′E / 57.017°N 24.183°E |
| Platība | 17,3 km2 |
| Lielākais garums | 8,4 km |
| Lielākais platums | 3,6 km |
| Vidējais dziļums | 2,4 m |
| Lielākais dziļums | 4,5 m |
| Tilpums | 0.03979 km3 |
| Augstums v.j.l. | 0,1 m |
| Izteka | Mīlgrāvis |
| Sateces baseins | 1900 km2 |
| Baseina valstis | Latvija |
| Salas | 3, t.sk. Sniķeru sala |
| Apdz. vietas krastos | Rīga |
  Ķīšezers  Ķīšezers | |
 Ķīšezers Vikikrātuvē | |
Ķīšezers ir liels ezers Piejūras zemienes Rīgavas līdzenumā. Rīgas pilsētas ziemeļaustrumu daļā. Viss ezers un tā piekrastes daļa iekļauta Rīgas administratīvajā teritorijā.[1] Lielākā pieteka Jugla, izteka — Mīlgrāvis.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Senākais ezera nosaukums kopā ar Juglas ezeru bija Ropažu ezers,[2] vēlāk ezers saukts arī par Stintezeru (vācu: Stintsee — 'salaku ezers'). Austrumu krastā atrodas Bulduru pilskalns. Agrāk pa Langu ezera ūdens iztecēja uz Gauju, bet Daugavgrīvas klostera mūki ap 1266. gadu uz toreizējās Dūņupes ierīkoja pirmās ūdensdzirnavas un izraka dzirnavu grāvi (Mühlgraben), pa kuru ezera ūdens sāka noplūst uz Daugavu. Vēlāk izveidoto kanālu ar Daugavu vēl arvien dēvē par Mīlgrāvi.
Savukārt Ķīšezera dienvidu krasts piederēja Livonijas ordenim, kas 1297. gadā uz Bērzupītes jeb Bukultu strauta (tagad Juglas kanāls) iekārtoja savas ūdens dzirnavas un mūra pili, ko sāka saukt par Jaunajām dzirnavām (latīņu: Novum Molendinum, vācu: Neuermühlen) jeb Bukultu pili.
1868. gadā no Rīgas uz Ķīšezeru sāka kursēt kuģīši.[3] 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā kādu no šiem kuģīšiem nodēvēja vācbaltiešu inženiera Ādolfa Agtes vārdā. Par pieturvietām tika izvēlētas tādas piestātnes kā Heila muiža, Strazdumuiža, Villa-Jahtklubs u.c.[4] 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, līdz ar Ķeizarmeža (tagadējā Mežaparka) attīstību, Ķīšezera krasta teritorija kļuva par iecienītu Jāņu zaļumballes vietu.[3] 1924. gadā Rīgas pilsētas teritorijā iekļāva Ķīšezera dienvidu un rietumu krastu, bet 1927. gadā austrumu krastu.
Sarkanās armijas uzbrukuma laikā 1944. gada 12. oktobra vakarā Ķīšezeru amerikāņu amfībijās šķērsoja 285. mehanizētais speciālo uzdevumu bataljons, kas izsēdās Mežaparkā.[5] Latvijas PSR laikos 1960. gados ezera dienvidu galā izveidoja TEC-1 kūdras pelnu attīrīšanas laukus. Ezera dienvidu galā (uz ziemeļiem no Pakalniešu ielas) ieguva smiltis būvniecībai, tādēļ netālu no krasta radušās dziļas bedres. Mīlgrāvja kreisajā krastā izveidoja naftas produktu un citu bīstamu ķīmisko vielu uzglabāšanas un pārkraušanas termināļus (tagad a/s „B.L.B. Baltijas termināls”), bet labajā krastā — A/s „Rīgas kuģu būvētavu”.
Rietumu krastā atrodas Rīgas Zooloģiskais dārzs un Ozo Golfa klubs. 1999. gadā austrumu krastā izveidoja Jaunciema dabas liegumu.
Raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ķīšezers ir caurtekošs upju tipa ezers, kas atrodas Ķīšezera — Juglas ezeru virknes ieplakā. Krastus izrobo vairāki sekli līči (Nabas kakts, Zundaga kakts, Beltes kakts, Sužu kakts, Pils kakts un citi). Ezera vidējais dziļums ir 2,4 m, bet maksimālais dziļums ezerā ir smilts ieguves iecirkņos (galvenokārt — pretī Mīlgrāvja caurtekai), kuros tas var sasniegt 16 m dziļumu. Radies Litorīnas jūras laikā, jūras regresiju laikā veidojās lagūnām raksturīgi nogulumi. Ķīšezera akvatoriālajā daļā Litorīnas jūras nogulumu biezums sasniedz 14,5 metrus.[6]
Ezerā atrodas Sniķera sala un vēl divas salas ar kopējo platību 8 ha. Krasti gan lēzeni (ziemeļu daļa), gan stāvi (Mežaparks, vietām ziemeļaustrumu krastā). Ja ir spēcīgs rietumu vējš, ezerā caur Mīlgrāvi ieplūst iesāļūdens no Rīgas līča. Ezerā novērotas vairāk nekā 30 zivju sugas, starp tām retās kaze, ausleja, dūņu pīkste.[7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Ķīšezers». www.ezeri.lv. Skatīts: 2023-12-22.
- ↑ «Riga.lv. Nezināmais par Rīgu: Juglas vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. janvārī. Skatīts: 2020. gada 3. janvārī.
- ↑ 3,0 3,1 Saulcerīte Viese. «Stāsts par aizmirsto Ķeizarvaldi». Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr.1-2, 01.01.1998. Arhivēts no oriģināla, laiks: 11.11.2021. Skatīts: 20.04.2024.
- ↑ «Балтійская и Псково-Рижская желѣзныя дороги». Рижский вестник, Nr.100. 04.05.1901. Skatīts: 20.04.2024.
- ↑ «76 gadus vecas viltus ziņas jeb - kāpēc vietējie antifašisti šogad atkal pulcējās Ķīšezerā?». jauns.lv (latviešu). 2020-10-26. Skatīts: 2024-10-12.
- ↑ ĶĪŠEZERA RAKSTUROJUMS SIA „Vides Konsultāciju Birojs” (2011)
- ↑ Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 2. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 213.-215 lpp. ISBN 978-9934-11-936-1
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Latvijas lielākie ezeri
Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.
