Pāriet uz saturu

Āfrikas bifelis

Vikipēdijas lapa
Āfrikas bifelis
Syncerus caffer (Sparrman, 1779)
Āfrikas bifelis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPārnadži (Artiodactyla)
DzimtaDobradži (Bovidae)
CiltsVēršu cilts (Bovini)
ĢintsĀfrikas bifeļi (Syncerus)
SugaĀfrikas bifelis (Syncerus caffer)
Āfrikas bifelis Vikikrātuvē

Āfrikas bifelis (Syncerus caffer) ir liela auguma dobradžu dzimtas (Bovidae) vērsis, kas ir vienīgā suga Āfrikas bifeļu ģintī (Syncerus). Tas savvaļā sastopams tikai Āfrikas kontinentā, uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Āfrikas bifelis mājo mitrās, purvainās pļavās, savannā un mežos, Āfrikas kalnus ieskaitot. Tam pamatā patīk bieza veģetācija, bet ir sastopams arī atklātās ainavās.[1]

Āfrikas bifelis nav tuvu radniecīgs nevienai no vēršu cilts (Bovini) sugām, nedaudz lielāko Āzijas savvaļas ūdensbifeli ieskaitot, kā arī tas nav priekštecis mūsdienu mājas liellopiem vai jebkad bijis pieradināts. Āfrikas bifelis ir viens no bīstamākajiem dzīvniekiem Āfrikā. Tam ir ļoti neparedzams raksturs un tas var pēkšņi kļūt agresīvs pret ikvienu, cilvēku ieskaitot. Turklāt, atšķirībā no citiem bīstamajiem dzīvniekiem Āfrikas bifelis var uzsākt sava ienaidnieka izsekošanu un medības, tam uzbrūkot pie pirmās izdevības.[2] Katru gadu Āfrikas bifeļi nogalina apmēram 200 cilvēku.[3] Tas ir tikpat bīstams kā nīlzirgs, krokodils un lauva.[3]

Izskats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Āfrikas bifelis ir ļoti spēcīgs un masīvs zālēdājs ar garu ķermeni
Ragi aug nedaudz slīpi virzienā uz aizmuguri, galiem liecoties uz augšu
Tas vienmēr uzturas ūdens tuvumā

Āfrikas bifelis ir ļoti spēcīgs un masīvs zālēdājs. Tā augstums skaustā var būt 1—1,7 m un tā ķermeņa garums var būt 1,7—3,4 m.[4] Salīdzinot ar citiem lielajiem vēršiem, tam ir garš, bet muskuļots ķermenis. Ķermeņa garums var būt garāks kā savvaļas ūdensbifelim, lai gan vidēji pēdējais ir smagāks un garāks. Kājas Āfrikas bifelim ir īsas un masīvas, līdz ar to tā augstums skaustā daudz nemainas, dzīvniekam pieceļoties kājās. Aste gara, apmēram 70—110 cm. Tēviņi parasti ir lielāki kā mātītes.[5] Savannas tipa Āfrikas bifelis sver 500—900 kg, bet meža tips sver 250—450 kg.[4][6] Ļoti lieli tēviņi, kas skaustā sasniedz 1,7 m, var svērt līdz 1000 kg.[5]

Ejot Āfrikas bifelis galvu tur zemu, pakauša līnija atrodas zemāk nekā muguras līnija. Priekškāju pēdas ir platākas nekā aizmugurējās, ko skaidro ar nepieciešamību atbalstīt smago ķermeņa priekšgalu. Savannas tipa bifelim ir tumši brūns vai melns matojums, vecākajiem bifeļiem kļūstot gaišākiem. Veciem buļļiem ap acīm ir gaiši, gandrīz balti gredzeni. Mātītēm matojumam ir raksturīgs sarkanbrūns tonis. Abu dzimumu teļi ir sarkanbrūni.

Ragi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āfrikas bifeļa ragi ir masīvi, samērā gari un izteiksmīgi izliekti. Tie atšķiras no citu dobradžu ragiem ar to, ka uz pieres abi ragi savienojas, veidojot vienotu pamatni, platu kaula vairogu, kas aizsargā galvas virspusi. Ragi aug nedaudz slīpi virzienā uz aizmuguri un uz leju, pēc tam galiem uzlocoties augšup un joprojām smailēm norādot uz ārpusi. Lielam bullim attālums no viena raga gala līdz otram ir vairāk kā viens metrs.[7] Jaunam bullim ragi pie pamatnes nav savienoti. Galvas virspuse ar ragu vairogu nosedzas apmēram 5—6 gadu vecumā. Govīm ragi ir par 10—20% mazāki un savienojums uz pieres mazāk izteiksmīgs. Salīdzinot savannas tipa un meža tipa bifeļus, pēdējiem ragi ir smalkāki un mazāki un tie gandrīz nekad pie pamatnes nesavienojas pilnībā. Tie ļoti reti izaug garāki par 40 cm.

Uzvedība un barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Āfrikas bifelis ir liels, spēcīgs un agresīvs zālēdājs

Āfrikas bifelis ir piemērojies dažādiem Āfrikas biotopiem un ir viens no izplatītākajiem Āfrikas lielajiem zālēdājiem. Tas mājo purvos un palieņu pļavās, savannā, krūmājos un mežos, kalnus ieskaitot. Lai arī Āfrikas bifelis nav izvēlīgs pret veģetāciju, tam ir nepieciešams ūdenskrātuves tuvums un ūdens pieejamība katru dienu. Līdzīgi kā zebras bifeļi spēj pārtikt no garās, asās savannas zāles un, noēdot garo zāli, tie ļauj savannā ienākt izvēlīgākiem zālēdājiem. Barojoties bifeļi izmanto savu garo mēli un platos priekšzobus, tādējādi plūcot zāli daudz ātrāk kā citi zālēdāji. Lielie dzīvnieki ilgi neuzkavējas nomīdītā un noganītā teritorijā.

Āfrikas bifelim ir tikai daži dabīgie ienaidnieki, jo tas ir agresīvs, spēcīgs un ātrs dzīvnieks. Āfrikas bifelis skrienot var sasniegt ātrumu 57 km/h.[7] Pieaudzis bullis spēj sevi aizsargāt pat pret lauvām, nereti tās nogalinot,[7] lai gan lauvas bifeļiem uzbrūk regulāri. Vienu bifeli var nogāzt tikai vairākas lauvas kopīgiem spēkiem, tomēr reizēm tiek novērots, ka spēcīgs lauvu tēviņš viens pats spēj nogāzt pieaugušu bifeli. Vientuļiem un veciem bifeļiem, kā arī teļiem var uzbrukt Nīlas krokodils, lai gan reizēm krokodili uzbrūk arī veseliem, pieaugušiem dzīvniekiem.[4] Tikko dzimušiem teļiem var uzbrukt gepards, leopards un plankumainās hiēnas, pēdējās, kopīgi medījot, reizēm nogāž arī pieaugušos īpatņus.[8]

Bara struktūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kāpzemes bifeļu (S. c. caffer) bars
Jauni bullēni izspēlē cīņu

Āfrikas bifeļa bara lielums var būt ļoti dažāds. Lielākajos baros var būt vairāki simti bifeļu.[2] Bara kodolu veido savstarpēji radniecīgu mātīšu grupa un to mazuļi. Starp mātītēm valda stingra hierarhija. Mātīšu grupu papildina zemāk hierarhijā esošs tēviņu bars, viens dominantais tēviņš un vecāki, nevarīgāki īpatņi. Jaunie buļļi ievēro distanci no dominantā buļļa, kurš no pārējiem atšķiras ar visspēcīgākajiem un lielākajiem ragiem. Sausās sezonas laikā buļļu grupa nodalās no lielā bara un veido "vecpuišu" baru.[9] Izšķir divu veidu vecpuišu barus: kopīgā barā apvienojas tēviņi, kuri ir 4—7 gadus veci un bars, kurā ir 12 gadus veci un vecāki tēviņi.[10] Iestājoties lietus sezonai, jaunie buļļi pievienojas baram ar mātītēm, lai ar tām sapārotos. Tēviņi paliek kopā ar mātītēm, kamēr piedzimst un paaugās mazuļi, lai tos aizsargātu no plēsējiem.[11] Vecākie buļļi paliek atsevišķi, jo vairs nespēj cīnīties un konkurēt ar briedumu sasniegušajiem buļļiem. Tēviņu hierarhija ir atkarīga no vecuma un īpatņa ieluma. Tā kā bara drošība pieaug, jo tas ir lielāks, tad dominantais tēviņš pieļauj zemākas hierarhijas buļļu bara pievienošanos pamatbaram.[9]

Bara attiecības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušie buļļi vietu hierarhijā noskaidro, gan savstarpēji spēlējoties, imitējot cīņu, gan patiesā cīņa. Bullis pretinieku uz cīņu izaicina, zemu noliecot galvu un vēršot pret to ragus. Kad pretinieki sasit ragus kopā tie viens otru stumj, galvu grozot no vienas puses uz otru. Īstas cīņas notiek ļoti reti un īslaicīgi.

Mātītēm ir raksturīgs uzvedības modelis, ko varētu raksturot kā "balsošanu". Atpūtas laikā visas mātītes pirms noguļas apskata apkārtni un noguļas ar galvu tajā virzienā, kurā pēc atpūtas tās domā virzīties. Noguļot apmēram stundu, mātītes ceļas kājās un katra dodas tajā virzienā, uz kuru pusi tai ir bijusi galva. Bara kopējais virziens pēc brīža sakrīt ar to virzienu, uz kuru pusi devās lielākā daļa mātīšu. Virziens nav saistīts ar hierarhiju vai dominanci.[12]

Āfrikas bifeļu baram ir raksturīgs savstarpējs altruisms. Ja baru sāk vajāt ienaidnieks, tas saspiežas cieši kopā, tādējādi plēsējam ir grūti izvēlēties vienu upuri. Teļi tiek ielenkti no visām pusēm, tiem atrodoties bara vidū. Viss bars reaģē uz kāda no indivīda sāpju un briesmu saucieniem, tam dodoties palīgā, īpaši, ja nelaimē nokļuvis teļš.[13] Ir novērots, ka Āfrikas bifeļi ne vienu reizi vien ir nogalinājuši lauvas vai vajājuši tās pēc tam, kad lauvām ir bijušas veiksmīgas bifeļu medības, nogalinot vienu no bara. Plēsēji tiek vajāti līdz tie ir spiesti slēpties drošībā, augšā kokā. Reizēm bars apsargā koku, neļaujot plēsējiem izkustēties, pat līdz 2 stundām. Āfrikas bifeļu bars var arī ielenkt lauvu mazuļus un tos nobradāt līdz nāvei.

Reprodukcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mātīte ar mazuli
Āfrikas meža bifelis (S. c. janus)

Āfrikas bifeļi pārojas un dzimst lietus sezonā. Pārošanās notiek uzreiz pēc mazuļu dzimšanas. Bullis uzmana mātīti, kurai tuvojas pārošanās brīdis, padzenot citus tēviņus. Tas nav viegls uzdevums, jo mātīte piesaista daudzu buļļu uzmanību.[9] Ar mātītēm spēj sapāroties tikai spēcīgākie un veiklākie tēviņi. Pirmais mazulis mātītei piedzimst parasti piecu gadu vecumā. Grūsnības periods ilgst 11,5 mēnešus. Pirmās nedēļas pēc piedzimšanas mazulis tiek noslēpts savannas garajā zālē. Māte pie tā ierodas ik pa laikam, lai pazīdītu. Kad mazulis nedaudz paaudzies māte to aizved pie bara. Mazuļi vienmēr uzturas bara viducī, pieaugušo dzīvnieku ieskauti.[14] Saite starp mazuli un māti ir ciešāka un ilgstošāka nekā parasti tas mēdz būt vēršu cilts sugām. Kad piedzimst nākamais mazulis, māte iepriekšējā gada jaunuli nelaiž telēnam tuvumā, rādot tam ragus, tomēr jaunais bifelis seko savai mātei, uzturoties tās tuvumā, vēl vienu gadu. Jaunie tēviņi pamet māti, sasniedzot 2 gadu vecumu, pievienojoties vecpuišu baram.[15]

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Kāpzemes bifelis (Syncerus caffer caffer) — nominālpasuga, kas ir vislielākā no visiem Āfrikas bifeļiem, tēviņi bieži sver ap 910 kg, tas ir arī ar vistumšāko matojumu, gandrīz melns. Kāpzemes bifelis sastopams Āfrikas dienvidos un austrumos;
  • Āfrikas kalnu bifelis (S. c. mathewsi) — šo pasugu atzīst tikai daļa sistemātiķu, tas mājo kalnos Āfrikas austrumos;
  • Āfrikas meža bifelis (S. c. janus) — ir vismazākā pasuga, augstums skaustā nepārsniedz 1,2 m un tas vidēji sver 270 kg. Matojuma krāsa ir sarkanbrūna, ar tumšāku pieri, pleciem un kājām. Ausīm raksturīgi pūkaini pušķi. Meža bifelis mājo Āfrikas centrālās un rietumu daļas mežos. Šī pasuga ir tik atšķirīga no pārējiem Āfrikas bifeļiem, ka ir sistemātiķi, kas šo bifeli sistematizē kā sugu - S. nanus;
  • Nīlas bifelis (S. c. equinoctials) — ārēji līdzīgs Kāpzemes bifelim, bet ir nedaudz mazāks un gaišāks par to. Šo pasugu reizēm sistematizē kopā ar Sudānas bifeli;[16]
  • Sudānas bifelis (S. c. brachyceros) — ārēji izskatās kā vidējais starp Kāpzemes un meža bifeli, samērā neliela auguma, lielākajiem buļļiem sasniedzot 600 kg mass. Tas sastopams Āfrikas rietumos.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Estes, R. (1991) The Behavior Guide to African Mammals, Including Hoofed Mammals, Carnivores, Primates. Los Angeles, The University of California Press. pp. 195–200 ISBN 0-520-08085-8
  2. ↑ 2,0 2,1 «Matrix: Cape Buffalo». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2002. gada 20. decembrī. Skatīts: 2010. gada 23. oktobrī.
  3. ↑ 3,0 3,1 «Africa's Most Dangerous Animals». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 28. novembrī. Skatīts: 2013. gada 24. novembrī.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Ultimateungulate: Syncerus caffer
  5. ↑ 5,0 5,1 «African Buffalo Syncerus caffer». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 30. martā. Skatīts: 2013. gada 14. novembrī.
  6. ↑ Boitani, Luigi, Simon & Schuster's Guide to Mammals. Simon & Schuster/Touchstone Books (1984), ISBN 978-0-671-42805-1
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 Natural History: African Buffalo
  8. ↑ Kruuk, Hans (1979). The Spotted Hyena: A study of predation and social behaviour. University of Chicago Press. p. 335. ISBN 978-0-226-45508-2.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 Turner, W. C., Jolles, A. E., Owen-Smith, N. (2005). "Alternating Sexual Segregation During the Mating Season By Male African Buffalo (Syncerus caffer)". Journal of Zoology 267 (3): 291–299. doi:10.1017/S095283690500748X
  10. ↑ «Range and Habitat Selection of African Buffalo in South Africa». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 24. novembrī.
  11. ↑ Main, M. B., Coblentz, Bruce E. (1990). "Sexual Segregation among Ungulate: A Critique". Wildlife Society Bulletin 18 (2): 204–210. JSTOR 3782137
  12. ↑ Wilson, D. S. (1997). "Altruism and Organism: Disentangling the Themes of Multilevel Selection Theory". The American Naturalist 150: S122–S134. doi:10.1086/286053. JSTOR 2463504. PMID 18811309
  13. ↑ Sinclair, A. R. E. (1977) The African Buffalo. Chicago, The University of Chicago Press.
  14. ↑ «BBC Nature: African buffalo». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 12. novembrī. Skatīts: 2013. gada 24. novembrī.
  15. ↑ Ecology and Behaviour of the African Buffalo: Social Inequality and Decision Making[novecojusi saite]
  16. ↑ C. P. Groves, D. M. Leslie Jr. (2011) Family Bovidae (Hollow-horned Ruminants). pp. 585–588. In: Wilson, D. E., Mittermeier, R. A., (Hrsg.). Handbook of the Mammals of the World. Volume 2: Hooved Mammals. Lynx Edicions, 2009. ISBN 978-84-96553-77-4

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Āfrikas_bifelis&oldid=3645408"