Ēriks Matiass fon Nolkens
| ||||||||||||||||
Ēriks Matiass fon Nolkens (vācu: Erich Matthias von Nolcken; 1694—1755) bija vācbaltiešu cilmes Zviedrijas diplomāts, barons (1747).
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1694. gada 24. maijā Rīgā vācbaltiešu virsnieka Kristapa Reinholda fon Nolkena (1620—1732) un viņa sievas Ingeborgas Kristīnes, dzimušas fon Štakelbergas (1664—1747) ģimenē. Lielā Ziemeļu kara laikā dzīvoja Zviedru Pomerānijas pilsētā Vismārā, tad studēja Upsālas un Getingenes Universitātēs. 1716. gadā viņš iestājās Zviedrijas diplomātiskajā dienestā, kā kancelejas ierēdnis piedalījās Ālandu kongresa sarunās ar Krieviju (1718—1719). No 1720. līdz 1725. gadam un no 1726. līdz 1730. gadam viņš bija Zviedrijas sūtniecības sekretārs Berlīnē, tad Zviedru Pomerānijas valsts padomnieks.
1738. gadā Nolkenu iecēla par Zviedrijas ārkārtējo sūtni Krievijas Impērijā, kur viņš veda slepenas sarunas ar Pētera I meitu Elizabeti Petrovnu par palīdzību varas iegūšanā pēc ķeizarienes Annas nāves, pretī prasot atteikšanos no Baltijas provincēm. Līdz ar krievu—zviedru kara sākumu Nolkens bija spiests atstāt Krieviju, tomēr jau 1742. gada ziemā viņu nosūtīja uz Maskavu vest miera sarunas, kas vainagojās ar Obu (Turku) miera līguma parakstīšanu 1743. gadā.
1744. gadā Nolkens kļuva par Zviedrijas valsts sekretāru, 1747. gadā par galma kancleru, 1750. gadā par Jenšēpingas galma tiesas prezidentu.
Miris 1755. gada 18. oktobrī Stokholmā.
|