Ērģemes kauja
| Ērģemes kauja Schlacht bei Ermes | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Livonija Jāņa Portānija 1573. gada kartē | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
 Livonijas ordenis |
 Maskavas lielkņaziste | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Fīlips Šalls fon Bells (kritis gūstā) |
Andrejs Kurbskis Vasīlijs Ivanovičs Barbašins | ||||||
| Spēks | |||||||
|
330 bruņinieku |
12000 - 14000 | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
|
261 bruņinieku |
? | ||||||
Ērģemes kauja (vācu: Schlacht bei Ermes, igauņu: Härgmäe lahing, krievu: Сражение при Эрмесе), kurā krievu karaspēks sakāva Livonijas apvienotos spēkus, notika Livonijas kara trešajā gadā - 1560 . gada 2. augustā. Neskatoties uz kaujas nelielajiem mērogiem, Ērģemes kaujai literatūrā tiek piešķirta Livonijas kara izšķirošās kaujas loma, jo tai sekoja būtiskas politiska un militāra rakstura izmaiņas. Lai gan kaujas vieta precīzi lokalizējama vismaz 12 -15 km attālumā no Ērģemes, Lugažu tuvumā, literatūrā pieņemts tieši Ērģemes nosaukums, kas nav nepareizi, ņemot vērā to, ka kauja notika pie Valtera fon Pletenberga muižas, kas tajā laikā ietilpa Ērģemes pilstiesā.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai arī 1560. gadā krievu militāro aktivitāšu mērķis bija nozīmīgās Vīlandes pils ieņemšana, karadarbība notika arī plašā teritorijā ap to, sevišķi dienvidu virzienā. Tā krievu karaspēka vienība (pēc Rennera hronikas - ap 40 000, pēc A. Kurbska atstātajām ziņām - ap 12 000 karavīru) kņaza Andreja Kurbska vadībā jūlija beigās apmetās nometnē pie Valkas. Savukārt Livonijā savāktais karaspēks, Livonijas ordeņa landmaršala Fīlipa Šalla fon Bella vadībā, 1. augustā pameta nometni pie Trikātas pils un virzījās pretī krievu karaspēkam, izvietojoties nometnē pie Lugažiem.
Kaujas norise
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2. augustā Livonijas karaspēka izlūku vienība 30 karavīru sastāvā sastopoties ar apmēram 500 vīru lielu krievu karaspēka daļu iesaistījās karadarbībā, kas beidzās ar abu pušu atkāpšanos. Uzskatot 500 vīru lielo krievu karaspēka vienību par galvenajiem spēkiem, Livonijas karaspēks, kas pēc Rennera hronikas sastāvēja tikai no 300 jātniekiem, uzsāka vajāšanu. Sekojot krievu vienībai, Livonijas karaspēks uzdūrās krievu galvenajiem spēkiem, kas atradās paslēptuvē. Sekoja Livonijas karaspēka ielenkšana un sakaušana, lielākā daļa karaspēka vadoņu, lielā pārspēka mākti, padevās gūstā. Avotos minēts, ka kritušo un gūstā saņemto Livonijas karavīru skaits bija 261. No komandējošā sastāva krita Kandavas fogts Kristaps Zībergs, savukārt landmaršals un 11 komturi tika saņemti gūstā. Zināms, ka kritušos krievus bija iespējams aizvest tikai 14 vezumos.
Sekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ērģemes kaujas rezultātā no ierindas tika izsista lielākā daļa Livonijas ordeņa komandējošā sastāva, tomēr šo kauju nevar uzskatīt par izšķirošo Livonijas karā, jo karš vēl turpinājās 23 gadus. Arī Livonijas ordeņa dzīvā spēka zaudējumi bija nelieli un amatpersonu aizvietošana grūtības nevarēja sagādāt. Livonijas konfederācijas sairšanu, ko literatūrā pieņemts uzskatīt par Ērģemes kaujas sekām, noteica citi būtiski militārpolitiskie faktori.[nepieciešama atsauce] Par Ērģemes kaujas tiešām sekām var uzskatīt Vilandes ieņemšanu pēc nepilnām trīs nedēļām.
Avoti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Johann Renner's Livländische Historien. Göttingen, 1876.
- Rusovs, B. Livonijas kronika. Rīga, 1926.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Dunsdorfs, E., Spekke, A. Latvijas vēsture 1500 - 1600. Stockholm, 1964.
- Zeids, T. Ērģemes kauja un tās vēsturiskā nozīme. Latvijas PSR zinātņu akadēmijas vēstis. 1961. Nr.7. 3.-9.lpp.