Ļubļinas ūnija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ļubļinas ūnija. Jana Matejko 1869. gada glezna
Polijas-Lietuvas kopvalsts 1569. gadā

Ļubļinas ūnija (lietuviešu: Liublino unija; poļu: Unia lubelska) bija Lietuvas dižkunigaitijas un Polijas karalistes apvienošanās 1569. gadā.

Livonijas karā pret Maskaviju Lietuvas lielkņaziste bija cietusi vairākas sakāves, sākās sarunas ar Polijas šļahtu par abu valstu ciešāku apvienošanos. Lietuvas lielkņazisti ar Poliju kopš Jagaiļa valdīšanas laikiem saistīja Krevas ūnija un kopīga valdnieku dinastiju - Polijas karalis Sigismunds II Augusts vienlaicīgi bija Lietuvas dižkunigaitis. 1553. gada Viļņas seims nosūtīja uz Poliju šim nolūkam īpašu delegāciju, lai tā risinātu konkrētas sarunas par ciešāku apvienošanos. Iespējamās ūnijas noteikumu apspriešana ritēja vairākus gadus, jo lielkņazistes magnāti bija kategoriski pret inkorporāciju Polijas sastāvā. Tika apspriests gan valstu statuss, gan pat tādi aspekti kā karaļu kronēšana: delegācija piedāvāja variantu, ka karalis tiek kronēts gan Krakovā, gan Viļņā.

1569. gadā, gan Viļņas seims, gan Krakovas seims nonāca pie kopsaucēja: Lietuva apvienojās ar Poliju Ļubļinas ūnijā - valsti nosauca Žečpospoļitu, kurā ietilpa Lietuvas lielkņaziste, Polijas karaliste, Prūsija un daļa Livonijas. Tika saglabāts robežu dalījums, iekšējā administrācija, atsevišķas valstu kases, tiesas, valsts valodas, bet bija kopējs karalis, divpalātu seims, likumdošana, ārpolitika un naudas sistēma.

Par karali ievēlētais Transilvānijas kņazs Stefans Batorijs (1576.-1586.) uzņēmās apvienotā karaspēka vadību.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]