Livonijas karš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Livonijas karu. Par citām jēdziena Ziemeļu kari nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Livonijas karš
Daļa no Krievu-zviedru kari, poļu-zviedru kari un Dāņu-zviedru kari
Jan Matejko-Batory pod Pskowem.jpg
Kara uzvarētājs Stefans Batorijs sarunās ar krievu cara sūtņiem pie Pleskavas (Jana Matejko glezna)
Datums 15581583
Vieta Livonija, Krievija, Polija-Lietuva
Iznākums Polijas-Lietuvas (Jamas-Zapoļskas miers) un Zviedrijas (Pļusas pamiers) uzvara pār Krieviju un Dāniju (Kroneborgas miera līgums). Krievijas cariste zaudēja kara laikā iegūtās teritorijas un atteicās no Livonijas karalistes dibināšanas plāna. Livonijas konfederācija zaudēja suverenitāti un tika sadalīta starp Polijas-Lietuvas, Dānijas un Zviedrijas valstīm. Tika nodibināta autonoma Kurzemes un Zemgales hercogiste.
Iegansts Krievijas caristes centieni iegūt kontroli pār Livoniju.
Teritoriālas
izmaiņas
Polija-Lietuva ieguva visu tagadējo Latviju un Igaunijas dienviddaļu, Zviedrija ieguva Igaunijas ziemeļdaļu, Dānija ieguva Sāmsalu.
Karotāji
Baltic coat of arms.svg Livonijas konfederācija
2.posms -
Lithuanian coat of arms Vytis. 16th century.jpg Lietuvas dižkunigaitija
3. un 4. posms -
Herb Rzeczypospolitej Obojga Narodow.svg Polijas-Lietuvas kopvalsts
4.posms -
Wappen schweden siebmacher.jpg Zviedrijas karaliste
Coat of Arms of Russia 1577.png Krievijas cariste
Flag of the Kazan Khanate.svg Kasimovas un Kazaņas hanistes[1]
Magnus of Livonia.jpg Livonijas karaliste (vienīgi kara 3. posmā)
Komandieri
Livonijas mestri Vilhelms fon Firstenbergs, Gothards Ketlers
Rīgas domkungs Frīdrihs Felkerzāms
Lietuvas lielkņazi Sigismunds II Augusts, Stefans Batorijs
Zviedrijas karaļi Ēriks XIV, Juhans III
cars Ivans IV, vojevodas Gļinskis, Zaharjins-Jurjevs, Basmanovs, Adaševs, Šuiskis (1558), Serebrjanijs (1559)
hans Šigalejs, hans Sainbulats (cars Semjons Bekbulatovičs)
Livonijas ķēniņš un Dānijas princis Magnuss
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Livonijas karš vai Pirmais Ziemeļu karš (vācu: Livländischer Krieg vai Erster Nordischer Krieg, krievu: Ливонская война, igauņu: Liivi sõda, lietuviešu: Livonijos karas, zviedru: 25-årskriget mot Ryssland, poļu: I, II wojna o Inflanty) bija 25 gadus ilgs (1558 - 1583) karš ar pārtraukumiem starp Krievijas caristes un Livonijas konfederācijas karaspēkiem (1558-1561), kurā pēc tam iesaistījās arī Lietuvas dižkunigaitija, vēlāk, Polijas-Lietuvas kopvalsts (1561-1575) un Dānijas un Zviedrijas karalistes (1561-1583). Livonijas karš beidzās ar Krievijas sakāvi, tomēr kara rezultātā Livonija tika pilnīgi nopostīta un sadalīta starp uzvarējušajām lielvalstīm.

Kara iemesli un sekas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. gadsimta vidū Anglija, Francija, Spānija, Portugāle un citas Eiropas zemes jau bija izveidojušās par spēcīgām centralizētām monarhijām. Arī Krievijā, Zviedrijā, Polijā un Lietuvā nostiprinājās valdnieka vara, un šīs valstis iekaroja jaunas teritorijas. Kamēr kaimiņvalstīs norisa centralizācijas procesi, Livonija, līdzīgi tā laika Vācijas zemēm, palika politiski sadrumstalota. Livonijas konfederācijas valdnieki - Livonijas ordeņa mestrs, Rīgas arhibīskaps, Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi nespēja piemēroties jauno laiku Eiropai, panākt savstarpēju saskaņu un sākt pārmaiņas savās zemēs.

1547. gadā Maskavas lielkņazistes (1340-1547) despotiskais lielkņazs Ivans IV (saukts arī par Jāni Briesmīgo) sevi pasludināja par pirmo caru - Romas impērijas ķeizaru ("cēzaru") politisko mantinieku. Pakļaujot Kazaņas un Astrahaņas hanisti, cars iekaroja Volgas tirdzniecības ceļu uz austrumiem. Krievijas uzbrukuma draudu priekšā Livonijas valdnieki meklēja palīdzību pie Prūsijas, Dānijas, Polijas-Lietuvas un Zviedrijas valdniekiem, kas vēlāk iesaistījās vairāk kā divus gadsimtus ilgā cīņā ar Krieviju par bijušo Livonijas zemju sadalīšanu. Livonijas kara un tam sekojošo karu rezultātā latviešu apdzīvotā teritorija nonāca dažādu valstu atkarībā. Līdz ar to tika ietekmēta mūsu zemes kultūrvēsturisko novadu - Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales atšķirīgā attīstība.

Konflikta tiešais cēlonis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiešais kara cēlonis bija tas, ka Krievijas cars Ivans IV pieprasīja Livonijas konfederācijai samaksāt 40 000 dālderu kontribūciju par Tērbatas bīskapijas zaudēšanu. Maskavas lielkņaziste bija 1478. gadā vardarbīgi pievienojusi Novgorodas republiku, un tagad uzskatīja, ka Tērbata 12. gadsimtā ir bijusi Novgorodas valsts atkarībā, par ko tai ir jāatmaksā kopš tā laika neievāktie mesli.

Kara pirmais posms (1558-1561)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievi un tatāri aplenc Narvas cietoksni 1558. gadā (19. gs. gravīra).
Livonijas kara ziņa par "briesmīgo moskovītu tirāniju Livonijā" Nirnbergas avīzē Zeyttung, 1561.

1558. gada 17. janvārī Krievija pieteica Livonijai karu. Pirmajā karagājienā uz igauņu zemēm piedalījās ap 40 000 krievu un tatāru karavīru virspavēlnieka hana Šigaleja (tatāru: Şahğəli, Шаһгали, krievu: Шах-Али) vadībā. Livonijas konfederācijas karaspēka lielums bija ne vairāk kā 10 000 karavīru, tādēļ tika nolemts aizstāvēt cietokšņus, bet neiesaistīties atklātā kaujā. Februārī - martā krievi un tatāri izsiroja Tērbatas bīskapijas teritoriju kā zīmi tam, ka cars Jānis Briesmīgais no Livonijas gaida meslu došanu. Livonijas landtāgs nolēma savākt 60 000 dālderu, tomēr spēja savākt tikai pusi no šīs milzīgās summas. Tika sāktas sarunas ar Prūsijas hercogisti un Lietuvas dižkunigaitiju par savienību pret krieviem un tatāriem. 1558. gada aprīlī krievu karspēks vojevodu Basmanova un Adaševa vadībā aplenca Narvas cietoksni, kuru aizstāvēja fogta Šnellenberga vadītais Livonijas ordeņa garnizons. Uzbrucēji nespēja cietoksni ieņemt, līdz 11. maijā sākās ugunsgrēks, un tā aizstāvji bija spiesti nokāpt no pilsētas mūriem. Krievi metās uzbrukumā un ieņēma priekšpili, tad ar iegūtajiem lielgabaliem sāka pils apšaudi, līdz ordeņa garnizons padevās un brīvi atstāja cietoksni. 1558. gada jūnija sākumā vojevodas Šuiska vadītais karaspēks aplenca Neihauzenas (Vastselīnas) pili, kas gandrīz mēnesi pretojās aplenkumam. Pēc tam, kad ar lielgabaliem tika sagrautas pils sienas, tā garnizons 30. jūnijā padevās un brīvi atstāja cietoksni, par spīti sava komandiera fon Padenorma vēlmei turpināt kauju līdz pēdējam vīram. 1558. gada jūlijā krievi Šuiska vadībā aplenca Tērbatas cietoksni, kuru aizstāvēja ap 2000 karavīru Tērbatas bīskapa Veilanda vadībā. Tika uzbērti mākslīgi vaļņi, uz kuriem krievi izvietoja lielgabalus un 11. jūlijā sāka pilskalnā esošās pilsētas apšaudi. Pēc trīs dienu sarunām Tērbatas aizstāvji no krieviem saņēma solījumu saglabāt pašpārvaldi un 18. jūlijā kapitulēja. Krievi izlaupīja pilsētu un esot atraduši vairāk nekā 80 000 dālderu. Līdz 1558. gada oktobrim krievi ieņēma apmēram 20 cietokšņu, kuros nometināja savus garnizonus, bet lielākā karaspēka daļa atkāpās uz ziemas nometnēm Krievijā. 1558. gada oktobrī Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers devās pretuzbrukumā un aplenca Ringenes cietoksni, tagad - Rengu (Rõngu) Igaunijā, kuru aizsargāja daži simti strēlnieku vojevodas Rusina-Ignatjeva vadībā. Cietoksnim palīgā krievi sūtīja 2000 karavīru vojevodas Repņina vadībā, kurus Ketlers sakāva. Cietoksnis kapitulēja pēc piecām nedēļām un Livonijas armija atgriezās Rīgā.

1559. gada janvārī krievu karaspēks vojevodas Serebrjanija (Серебряный) vadībā iebruka Rīgas arhibīskapijas "Latvju gala" zemēs. Livonijas konfederācijas karaspēks Rīgas doma dekāna Frīdriha Felkerzāma (Fölckersam) vadībā devās pretī iebrucējiem, bet cieta pilnīgu sakāvi 17. janvāra kaujā pie Tirzas (vācu: Schlacht bei Tirsen). Kaujā krita lielāka daļa karavīru, ieskaitot 400 bruņinieku un pašu Felkerzāmu. Krievi ieņēma 11 pilsētu un pietuvojās Rīgai, kur Daugavas grīvā sadedzināja Rīgas kuģus. Februārī krievu karaspēks ar laupījumu un gūstekņiem atgriezās Krievijā. 1559. gada martā Jānis Briesmīgais piedāvāja Livonijai slēgt pamieru līdz novembrim, jo Lietuva sāka diplomātisku spiedienu uz Krieviju, draudot ar kara pieteikšanu. Arī dāņu un zviedru sūtņi pauda neapmierinātību, īpaši par krievu nostiprināšanos Narvas ostā, kas bija kļuvusi par galveno krievu tirdzniecības bāzi Baltijas jūras piekrastē. Krievi izmantoja pamieru kara atsākšanai ar Krimas tatāru valsti.

1559. gada 31. augustā Livonijas ordenis noslēdza protekcijas līgumu ar Lietuvas dižkungu Sigismundu II. 1559. gada septembrī līdzīgu protekcijas līgumu noslēdza arī Rīgas arhibīskapija. 1559. gadā, mēnesi pirms pamiera beigām, livonieši sakāva krievu iebrucējus pie Tērbatas. 1559.-1560. gadā Dānijas karalis savam brālim Magnusam par 30 000 dālderu atpirka Kurzemes un Sāmsalas bīskapiju. 1560. gada 5. aprīlī Livonijas ordeņa apspriedē Rīgā tika pieņemts lēmums ordeni likvidēt un pārvērst tā teritoriju par mantojamu hercogisti, līdzīgi Prūsijas hercogistei. 1560. gadā Grobiņas apgabals tika ieķīlāts Prūsijas hercogistei. 1560. gada jūlijā krievi pārtrauca pamieru un pēc niknām kaujām ieņēma Alūksnes cietoksni. 2. augustā viņi sakāva ordeņa spēkus Ērģemes kaujā un ieņēma Cēsu, Vīlandes un Pērnavas cietokšņus. Gūstā tika saņemts iepriekšējais ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs, kas tika aizvests uz Krieviju. Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija un Rīgas pilsēta parakstīja pakļaušanās līgumu ar Lietuvas dižkunigaitiju (Viļņas ūnija).

Kara otrais posms (1561-1566)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara otrais posms sākās 1561. gadā, pēc Livonijas konfederācijas sagrāves. Lietuvas dižkungs Sigismunds II pieprasīja izvest krievu karaspēku no okupētajām Livonijas zemēm. Kad Krievijas cars to noraidīja, Lietuva pieteica Krievijai karu. Tallinas rāte 1561. gadā padevās Zviedrijas karalim. Zviedrijas karalis Eriks XIV un Dānijas karalis Frederiks II nosūtīja karaspēku uz savā kontrolē nonākušajām Livonijas teritorijām. 1561. gadā Ziemeļigaunija padevās Zviedrijas karalim. 1561. gada 26. novembrī Svētās Romas impērijas ķeizars Ferdinands I aizliedza piegādāt krieviem karamateriālus un preces caur Narvas ostu. 1561. gada 28. novembrī arī pēdējais Livonijas ordeņa meistars Viļņā parakstīja ordeņa likvidācijas paktu. 1562. gada 5. martā Rīgā Livonijas ordeņa mestrs un citi Livonijas valdnieki ratificēja Viļņas ūniju. 1562. gadā lietuviešu iebruka Smoļenskas zemē. Krimas tatāri iebruka Krievijas dienvidu zemēs. 1562. gada janvārī krievi aplenca Lietuvai piederošo Polockas cietoksni, kas kapitulēja tikai 15. februārī. 1564. gadā krievi zaudēja lietuviešiem kaujā pie Čašņikiem, lietuviešu pusē pārgāja krievu karavadonis kņazs Andrejs Kurbskis. 1565. gadā Jānis Briesmīgais pastiprināja represijas pret bajāriem un ieviesa opričņinas režīmu. 1565. gadā pabeidza būvēt aizsardzības mūri ap Pečoru klosteri, ko nosauca par "Dieva pili" (Град Божий). 1566. gadā Lietuva piedāvāja krieviem sadalīt Livoniju, tomēr cars izlēma turpināt karu līdz Rīgas ieņemšanai.

Kara trešais posms (1569-1575)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas kara trešajā posmā krievu okupētā teritorija.
Stefana Batorija vadītā armija uzbrūk Pleskavai (19. gs. attēls).

1569. gadā Lietuva un Polija apvienojās vienotā kopvalstī (Ļubļinas ūnija). 1570. gada janvārī un februārī, apsēsts ar domu par Novgorodas iespējamo atdalīšanos no Krievijas, Ivans IV sarīkoja milzīgu masveida slepkavošanu, kuras laikā tika iznīcināta visa pilsētas elite. Kopējais bojāgājušo skaits tiek lēsts starp 2 500 un 12 000 ("Novgorodas slaktiņš"). 1570. gadā krieviem izdevās nodibināt vasaļatkarīgu Livonijas karalisti ar Kurzemes uz Sāmsalas bīskapu Magnusu kā karali. 1571.-1572. gadā Krimas hanistes karaspēks iebruka Krievijā un nodedzināja Maskavu. 1573. gadā krievi tatāru hana Sainbulata vadībā ieņēma Veisenšteinas (Paides) cietoksni, bet cieta zaudējumu zviedriem kaujā pie Lodes pils.[2] 1575. gadā krieviem padevās Pērnavas cietoksnis. 1575. gadā krievu rokās bija lielākā daļa no Vidzemes un Igaunijas teritorijas, izņemot Rīgu un Tallinu.

Kara ceturtais posms (1575-1583)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1576. gadā par Polijas-Lietuvas karali tika ievēlēts Stefans Batorijs, kas reorganizēja savu armiju un panāca lūzumu kara gaitā. 1578. gadā Stefans Batorijs ieņēma Cēsis. 1579. gadā poļi un lietuvieši atguva Polocku, iebruka Krievijā un ieņēma Veļikijlukus (Великие Луки). 1580. gadā zviedri ieņēma Korelas cietoksni. 1581. gadā Zviedrijas armija Pontusa de la Gardija vadībā atkaroja Narvas cietoksni. 1581.-1582. gadā Stefana Batorija vadītā armija ilgstoši aplenca Pleskavas kremli, tomēr nespēja to ieņemt. 1582. gadā Krievija un Polija-Lietuva noslēdza Jamzapoļskas miera līgumu, kurā Krievija atteicās no visiem iekarojumiem Livonijā par labu Polijai-Lietuvai. Vēlāk Krievija bija spiesta noslēgt Pļusas mieru arī ar Zviedriju, uz laiku zaudējot arī Ingrijas zemes.

Kara rezultāts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas karš beidzās 1583. gadā ar Krievijas sakāvi un tā bija spiesta atteikties no plāna nodibināt vasaļatkarīgu Livonijas karaļvalsti okupētajās teritorijās. Kara rezultātā Latvijas teritorija tika sadalīta divās hercogistēs: Daugavas vienā krastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste, bet otrā krastā Pārdaugavas hercogiste.

Pielikums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas ķēniņa Magnusa vēstule (1570)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hercoga Magnusa vēstule Tallinas iedzīvotājiem:

"Mēs, Magnuss, no Dieva žēlastības, Livonijas ķēniņš, igauņu un latviešu zemju kungs, Norvēģijas [troņ]mantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grafs, Rēveles iedzīvotājiem un visiem, kam rūp kristīgas pasaules labums un dievbijība, visiem, kas meklē apspiestās un nopostītās Livonijas labklājību, brīvību un grib saviem pēcnākamiem novelt mūžīgu ļaunumu, samaitāšanu un bojā iešanu un aizkavēt nevainīgu asiņu izliešanu, ziņojam sekošo:

Kā apdraudētās un izpostītās Livonijas iedzīvotāji savā nelaimē ir cītīgi meklējuši pēc kristīga vācu valdnieka un lūguši pēc Visspēcīgā Dieva palīdzības, tā arī mēs savas valdīšanas sākumā no visas sirds esam lūguši Dievu, lai Viņš mums rādītu ceļus un līdzekļus, kā palīdzēt nabaga zemei. Bet pēc Dieva gribas daudzi gadi ir pagājuši, un mēs nekā neesam varējuši atrast. Tikai tagad Krievijas cars, neizprotamā Dieva prāta pamudināts, apzīmogotā rakstā un ar parasto krusta skūpstīšanu, visžēlīgi un saziņā ar mums, ir iecēlis mūs par visas Livonijas ķēniņu. Šo savu lēmumu viņš ir pasludinājis šādā veidā: Krievijas cars grib atdot mums visu Livoniju vai nu iekaŗojot, vai uz līguma pamata. Tāpat viņš ir nolēmis kopā ar Sv.Romas valsti karot pret turkiem un visiem kristīgās pasaules ienaidniekiem. Livonijā nevar būt nekādas citas valdības, izņemot mūsējo un mūsu mantnieku. Ja tādu nebūtu, tad valda Dānijas ķēniņš vai Holšteinas hercogs, un tas paliek spēkā uz mūžīgiem laikiem. Arī neviens krievs nevar būt par Livonijas valdnieku. Krievijas cars grib nest tikai Livonijas apsargātāja tituli un krustu skūpstot ir solījies ziedot šim mērķim savu valsti, pat savu dzīvību. Tādēļ mums arī vajaga parādīt caram kaut mazu atzinību par visu to, kas rakstā minēts un solīts. Krievijas cars mūs ir sūtījis šurp ar kaŗaspēku izdzīt ienaidniekus - zviedrus no Livonijas.

Ja nu Rēvele, kurai jau agrāk no mums piesūtīts raksts, gribētu padoties mums un mūsu mantniekiem, bet ja tādu mums nebūtu, tad Dānijas ķēniņam vai Holšteinas hercogu namam, tad viņai atstāsim ne tikai vecās privilēģijas, bet dosim vēl jaunas, valdīt pār jūŗām un daudzām zemēm, kas atnesīs pilsētai daudz labuma. Ja Rēvele ar mieru meklēt savu un savu bērnu labklājību, tad mēs varam sākt sarunas. Apsolām dot arī sūtņiem ķēnišķīgu pavadniecību vai ķīlniekus. Bet ja Rēvelei patīk bojā iešana un asins izliešana, tad mēs neslēpjam, ka Krievijas cars izlietos visu savu varu, lai izpostītu pilsētu un nostādītu iedzīvotājus vergu un kalpu stāvoklī. Bet mēs nevēlamies nekā cita, kā tikai to, lai Rēvelei būtu mūžīga labklājība, lai viņa atkal atdabūtu savu veco, viņai pienācīgo valdību, un lai viņa labi apdomātu, kādas lielas brīvības uz jūras un sauszemes viņa varētu dabūt. Pilnīgi neiespējami, ka Rēvele varētu pretoties Krievijas caram, kurš pēc savas patikas var iekarot viņu ir ziemā, ir vasarā, bez kā Zviedrijas ķēniņš iespētu to aizkavēt. Zviedrijas ķēniņu pašu, ja Dievs tā gribēs, padzīt ne tikai no Livonijas vien, bet arī no Somijas un daudz citām zemēm.

Tas, ko izdomājuši visādi melkuļi, itkā šis karš nākšot par labu Krievijas caram, ir tikai maldināšana un krāpšana, no kā mēs gribam Rēveles iedzīvotājus biedināt. Drīzā laikā šie melkuļi samaksās šos melus ar savām asinīm. Ja, šis kristīgi domātais biedinājums nepalīdzēs, Dieva un visas kristīgas pasaules priekšā mēs nebūsim vainīgi. Ko jūs nodomājuši darīt, par to dodiet mums noteiktu atbildi. Šeit minētā stingru ieturēšanu apliecinām ar mūsu pašrocīgu parakstu un mūsu zīmogu".

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pēc Kasimovas (1452) un Kazaņas (1552) hanistu pakļaušanas tās turpināja pastāvēt kā Maskavijas vasaļvalstis
  2. Б. Кузнецов. Великий князь всея Руси Симеон Бекбулатович (krieviski)