Livonijas karš
- Šis raksts ir par Livonijas karu. Par citām jēdziena Ziemeļu kari nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Livonijas karš | |||||||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Laiks | 1558. - 1583. | ||||||||||||||||
| Karadarbības vieta | Livonija, Krievija, Polija-Lietuva |
||||||||||||||||
|
|||||||||||||||||
| Kara beigas | Jamas-Zapoļskas miers ar Poliju-Lietuvu Pļusas pamiers ar Zviedriju |
||||||||||||||||
| Kara rezultāts | 1) Livonijas konfederācija zaudēja suverenitāti un tika sadalīta starp Polijas-Lietuvas, Dānijas un Zviedrijas valstīm; 2) Tika nodibināta autonoma Kurzemes un Zemgales hercogiste; 3) Krievijas cariste zaudēja kara laikā iegūtās teritorijas un atteicās no Livonijas karalistes dibināšanas plāna. |
||||||||||||||||
 |
|
|
|
|
Livonijas karš vai Pirmais Ziemeļu karš (vācu: Livländischer Krieg vai Erster Nordischer Krieg, krievu: Ливонская война, igauņu: Liivi sõda, lietuviešu: Livonijos karas, zviedru: 25-årskriget mot Ryssland, poļu: I, II wojna o Inflanty) bija 25 gadus ilgs (1558 - 1583) karš ar pārtraukumiem starp Krievijas caristi un Livonijas konfederāciju (1558-1561), kurā pēc tam iesaistījās arī Lietuvas dižkunigaitija, vēlāk, Polijas-Lietuvas kopvalsts (1561-1575) un Dānijas un Zviedrijas karalistes (1561-1583). Livonijas karš beidzās ar Krievijas sakāvi, tomēr kara rezultātā Livonija tika pilnīgi nopostīta.
Satura rādītājs |
Kara iemesli un sekas [izmainīt šo sadaļu]
16. gadsimta vidū Anglija, Francija, Spānija, Portugāle un citas Eiropas zemes jau bija izveidojušās par spēcīgām centralizētām monarhijām. Arī Krievijā, Zviedrijā, Polijā un Lietuvā nostiprinājās valdnieka vara, un šīs valstis iekaroja jaunas teritorijas. Kamēr kaimiņvalstīs norisa centralizācijas procesi, Livonija, līdzīgi tā laika Vācijas zemēm, palika politiski sadrumstalota. Livonijas konfederācijas valdnieki - Livonijas ordeņa mestrs, Rīgas arhibīskaps, Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi nespēja piemēroties jauno laiku Eiropai, panākt savstarpēju saskaņu un sākt pārmaiņas savās zemēs. Šī valstiskā veidojuma turpmākai pastāvēšanai kritiska izrādījās Krievijas ultimatīvā prasība tai atmaksāt savulaik Novgorodas Republikai nesamaksātos meslus. Krievijas uzbrukuma draudu priekšā Livonijas valdnieki meklēja palīdzību pie Prūsijas, Dānijas, Polijas-Lietuvas un Zviedrijas valdniekiem, kas vēlāk iesaistījās vairāk kā divus gadsimtus ilgā cīņā ar Krieviju par bijušo Livonijas zemju sadalīšanu. Livonijas kara un tam sekojošo karu rezultātā latviešu apdzīvotā teritorija nonāca dažādu valstu atkarībā. Līdz ar to tika ietekmēta mūsu zemes kultūrvēsturisko novadu - Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales atšķirīgā attīstība.
Valstu stāvoklis pirms kara [izmainīt šo sadaļu]
Livonijas stāvoklis:
Livonijas konfederācija 16.gs vidū bija novājināta šādu iemeslu dēļ:
- savstarpējās cīņās starp Livonijas ordeni, citu bīskapu atbalstīto Rīgas arhibīskapiju un Rīgas pilsētu, kas samazināja konfederācijas spēju pretoties ārējiem ienaidniekiem. Tādēļ 1557. gada septembrī ordenis Livonijas konfederācijas vārdā noslēdza vienošanos ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par savstarpēju palīdzību pret Krieviju;
- ekonomisku un politisku iemeslu dēļ sākās Hanzas savienības noriets;
- no 1517.gada Vācijā (Svētās Romas impērijā) izplatījās reformācija, kas izraisīja karu starp luterticīgajām un katoļu vācu valstīm, tāpēc tām bija maza interese par norisēm Livonijā.
Krievijas stāvoklis:
Maskavija relatīvi nostiprina savas pozīcijas. 1547.gadā Maskavas lielkņazistes (1340-1547) enerģiskais, bet despotiskais lielkņazs Ivans IV (saukts arī par Jāni Briesmīgo) sevi pasludināja par pirmo caru - Romas impērijas ķeizaru ("cēzaru") politisko mantinieku. Pakļaujot Kazaņas un Astrahaņas hanisti, cars iekaroja Volgas tirdzniecības ceļu uz austrumiem.
Zviedrijas stāvoklis:
Pēc Kalmāras ūnijas izjukšanas 1523.gadā, Zviedrija pamazām kļuva par Eiropas lielvalsti, nostiprinot savas pozīcijas Baltijas jūras baseinā.
Polijas-Lietuvas stāvoklis:
16.gs ir Polijas un Lietuvas kopvalsts uzplaukuma laiks. Pamatojoties uz reliģisko toleranci, šai divu valstu savienībai izdevās izvairīties no iekšējiem asiņainiem ticības kariem. Līdz pat 16. gadsimta vidum Lietuvas dižkunigaitija, kas atradās personālūnijā ar Poliju, konkurēja ar Maskavas lielkņazisti par Kijevas Krievzemes mantinieces lauriem.
Konflikta tiešais cēlonis [izmainīt šo sadaļu]
Tiešais kara cēlonis bija tas, ka Krievijas cars Ivans IV pieprasīja Livonijas konfederācijai samaksāt 40 000 dālderu kontribūciju par Tērbatas bīskapijas zaudēšanu. Maskavas lielkņaziste bija 1478. gadā vardarbīgi pievienojusi Novgorodas republiku, un tagad uzskatīja, ka Tērbata 12. gadsimtā ir bijusi Novgorodas valsts atkarībā, par ko tai ir jāatmaksā kopš tā laika neievāktie mesli.
Kara pirmais posms (1558-1561) [izmainīt šo sadaļu]
- 1558. gada 17. janvārī Krievija pieteica Livonijai karu. Pirmajā karagājienā piedalījās ap 40 000 krievu un tatāru karavīru hana Šigaleja, vojevodas Gļinska un vojevodas Zaharjina-Jurjeva vadībā. Livonijas konfederācijas karaspēka lielums bija ne vairāk kā 10 000 karavīru, tādēļ tika nolemts aizstāvēt cietokšņus, bet neiesaistīties atklātā kaujā. Februārī - martā krievi un tatāri izsiroja Tērbatas bīskapijas teritoriju kā zīmi tam, ka cars Jānis Briesmīgais no Livonijas gaida meslu došanu. Livonijas landtāgs nolēma savākt 60 000 dālderu, tomēr spēja savākt tikai pusi no šīs milzīgās summas. Tika sāktas sarunas ar Prūsijas hercogisti un Lietuvas dižkunigaitiju par savienību pret krieviem un tatāriem.
- 1558. gada aprīlī krievu karspēks vojevodu Basmanova un Adaševa vadībā aplenca Narvas cietoksni, kuru aizstāvēja fogta Šnellenberga vadītais Livonijas ordeņa garnizons. Uzbrucēji nespēja cietoksni ieņemt, līdz 11. maijā sākās ugunsgrēks, un tā aizstāvji bija spiesti nokāpt no pilsētas mūriem. Krievi metās uzbrukumā un ieņēma priekšpili, tad ar iegūtajiem lielgabaliem sāka pils apšaudi, līdz ordeņa garnizons padevās un brīvi atstāja cietoksni.
- 1558. gada jūnija sākumā vojevodas Šuiska vadītais karaspēks aplenca Neihauzenas (Vastselīnas) pili, kas gandrīz mēnesi pretojās aplenkumam. Pēc tam, kad ar lielgabaliem tika sagrautas pils sienas, tā garnizons 30. jūnijā padevās un brīvi atstāja cietoksni, par spīti sava komandiera fon Padenorma vēlmei turpināt kauju līdz pēdējam vīram.
- 1558. gada jūlijā krievi Šuiska vadībā aplenca Tērbatas cietoksni, kuru aizstāvēja ap 2000 karavīru Tērbatas bīskapa Veilanda vadībā. Tika uzbērti mākslīgi vaļņi, uz kuriem krievi izvietoja lielgabalus un 11. jūlijā sāka pilskalnā esošās pilsētas apšaudi. Pēc trīs dienu sarunām Tērbatas aizstāvji no krieviem saņēma solījumu saglabāt pašpārvaldi un 18. jūlijā kapitulēja. Krievi izlaupīja pilsētu un esot atraduši vairāk nekā 80 000 dālderu.
- Līdz 1558. gada oktobrim krievi ieņēma apmēram 20 cietokšņu, kuros nometināja savus garnizonus, bet lielākā karaspēka daļa atkāpās uz ziemas nometnēm Krievijā.
- 1558. gada oktobrī Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers devās pretuzbrukumā un aplenca Ringenes cietoksni, tagad - Rengu (Rõngu) Igaunijā, kuru aizsargāja daži simti strēlnieku vojevodas Rusina-Ignatjeva vadībā. Cietoksnim palīgā krievi sūtīja 2000 karavīru vojevodas Repņina vadībā, kurus Ketlers sakāva. Cietoksnis kapitulēja pēc piecām nedēļām un Livonijas armija atgriezās Rīgā.
- 1559. gada janvārī krievu karaspēks vojevodas Serebrjanija (Серебряный) vadībā no jauna devās uzbrukumā. Livonijas konfederācijas karaspēks Rīgas doma dekāna Frīdriha Felkerzāma (Fölckersam) vadībā devās pretī iebrucējiem, bet cieta pilnīgu sakāvi 17. janvāra kaujā pie Tirzas (vācu: Schlacht bei Tirsen). Kaujā krita lielāka daļa karavīru, ieskaitot 400 bruņinieku un pašu Felkerzāmu. Krievi ieņēma 11 pilsētu un pietuvojās Rīgai, kur Daugavas grīvā sadedzināja Rīgas kuģus. Februārī krievu karaspēks ar laupījumu un gūstekņiem atgriezās Krievijā.
- 1559. gada martā Jānis Briesmīgais piedāvāja Livonijai slēgt pamieru līdz novembrim, jo Lietuva sāka diplomātisku spiedienu uz Krieviju, draudot ar kara pieteikšanu. Arī dāņu un zviedru sūtņi pauda neapmierinātību, īpaši par krievu nostiprināšanos Narvas ostā, kas bija kļuvusi par galveno krievu tirdzniecības bāzi Baltijas jūras piekrastē. Krievi izmantoja pamieru kara atsākšanai ar Krimas tatāru valsti.
- 1559. gada 31. augustā Livonijas ordenis noslēdza protekcijas līgumu ar Lietuvas dižkungu Sigismundu II.
- 1559. gada septembrī līdzīgu protekcijas līgumu noslēdza arī Rīgas arhibīskapija.
- 1559. gadā, mēnesi pirms pamiera beigām, livonieši sakāva krievu iebrucējus pie Tērbatas.
- 1559.-1560. gadā Dānijas karalis savam brālim Magnusam par 30 000 dālderu atpirka Kurzemes un Sāmsalas bīskapiju.
- 1560. gada 5. aprīlī Livonijas ordeņa apspriedē Rīgā tika pieņemts lēmums ordeni likvidēt un pārvērst tā teritoriju par mantojamu hercogisti, līdzīgi Prūsijas hercogistei.
- 1560. gadā Grobiņas apgabals tika ieķīlāts Prūsijas hercogistei.
- 1560. gada jūlijā krievi pārtrauca pamieru un pēc niknām kaujām ieņēma Alūksnes cietoksni. 2. augustā viņi sakāva ordeņa spēkus Ērģemes kaujā un ieņēma Cēsu, Vīlandes un Pērnavas cietokšņus. Gūstā tika saņemts iepriekšējais ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs, kas tika aizvests uz Krieviju. Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija un Rīgas pilsēta parakstīja pakļaušanās līgumu ar Lietuvas dižkunigaitiju (Viļņas ūnija).
Kara otrais posms (1561-1566) [izmainīt šo sadaļu]
Kara otrais posms sākās 1561. gadā, pēc Livonijas konfederācijas sagrāves. Lietuvas dižkungs Sigismunds II pieprasīja izvest krievu karaspēku no okupētajām Livonijas zemēm. Kad Krievijas cars to noraidīja, Lietuva pieteica Krievijai karu. Tallinas rāte 1561. gadā padevās Zviedrijas karalim. Zviedrijas karalis Eriks XIV un Dānijas karalis Frederiks II nosūtīja karaspēku uz savā kontrolē nonākušajām Livonijas teritorijām.
- 1561. gadā Ziemeļigaunija padevās Zviedrijas karalim.
- 1561. gada 26. novembrī Svētās Romas impērijas ķeizars Ferdinands I aizliedza piegādāt krieviem karamateriālus un preces caur Narvas ostu.
- 1561. gada 28. novembrī arī pēdējais Livonijas ordeņa meistars Viļņā parakstīja ordeņa likvidācijas paktu.
- 1562. gada 5. martā Rīgā Livonijas ordeņa mestrs un citi Livonijas valdnieki ratificēja Viļņas ūniju.
- 1562. gadā lietuviešu iebruka Smoļenskas zemē. Krimas tatāri iebruka Krievijas dienvidu zemēs.
- 1562. gada janvārī krievi aplenca Lietuvai piederošo Polockas cietoksni, kas kapitulēja tikai 15. februārī.
- 1564. gadā krievi zaudēja lietuviešiem kaujā pie Čašņikiem, lietuviešu pusē pārgāja krievu karavadonis kņazs Andrejs Kurbskis.
- 1565. gadā Jānis Briesmīgais pastiprināja represijas pret bajāriem un ieviesa opričņinas režīmu.
- 1566. gadā Lietuva piedāvāja krieviem sadalīt Livoniju, tomēr cars izlēma turpināt karu līdz Rīgas ieņemšanai.
Kara trešais posms (1569-1575) [izmainīt šo sadaļu]
- 1569. gadā Lietuva un Polija apvienojās vienotā kopvalstī (Ļubļinas ūnija).
- 1570. gada janvārī un februārī, apsēsts ar domu par Novgorodas iespējamo atdalīšanos no Krievijas, Ivans IV sarīkoja milzīgu masveida slepkavošanu, kuras laikā tika iznīcināta visa pilsētas elite. Kopējais bojāgājušo skaits tiek lēsts starp 2 500 un 12 000 ("Novgorodas slaktiņš").
- 1570. gadā krieviem izdevās nodibināt vasaļatkarīgu Livonijas karalisti ar Kurzemes uz Sāmsalas bīskapu Magnusu kā karali.
- 1571.-1672. gadā Krimas tatāri iebruka Krievijā un nodedzināja Maskavu.
- 1573. gadā krievi ieņēma Veisenšteinas (Paides) cietoksni, bet cieta zaudējumu zviedriem kaujā pie Lodes.
- 1575. gadā krieviem padevās Pērnavas cietoksnis.
- 1575. gadā krievu rokās bija lielākā daļa no Vidzemes un Igaunijas teritorijas, izņemot Rīgu un Tallinu.
Dokuments [izmainīt šo sadaļu]
Hercoga Magnusa vēstule Tallinas iedzīvotājiem:
"Mēs, Magnuss, no Dieva žēlastības, Livonijas ķēniņš, igauņu un latviešu zemju kungs, Norvēģijas [troņ]mantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grafs, Rēveles iedzīvotājiem un visiem, kam rūp kristīgas pasaules labums un dievbijība, visiem, kas meklē apspiestās un nopostītās Livonijas labklājību, brīvību un grib saviem pēcnākamiem novelt mūžīgu ļaunumu, samaitāšanu un bojā iešanu un aizkavēt nevainīgu asiņu izliešanu, ziņojam sekošo:
Kā apdraudētās un izpostītās Livonijas iedzīvotāji savā nelaimē ir cītīgi meklējuši pēc kristīga vācu valdnieka un lūguši pēc Visspēcīgā Dieva palīdzības, tā arī mēs savas valdīšanas sākumā no visas sirds esam lūguši Dievu, lai Viņš mums rādītu ceļus un līdzekļus, kā palīdzēt nabaga zemei. Bet pēc Dieva gribas daudzi gadi ir pagājuši, un mēs nekā neesam varējuši atrast. Tikai tagad Krievijas cars, neizprotamā Dieva prāta pamudināts, apzīmogotā rakstā un ar parasto krusta skūpstīšanu, visžēlīgi un saziņā ar mums, ir iecēlis mūs par visas Livonijas ķēniņu. Šo savu lēmumu viņš ir pasludinājis šādā veidā: Krievijas cars grib atdot mums visu Livoniju vai nu iekaŗojot, vai uz līguma pamata. Tāpat viņš ir nolēmis kopā ar Sv.Romas valsti karot pret turkiem un visiem kristīgās pasaules ienaidniekiem. Livonijā nevar būt nekādas citas valdības, izņemot mūsējo un mūsu mantnieku. Ja tādu nebūtu, tad valda Dānijas ķēniņš vai Holšteinas hercogs, un tas paliek spēkā uz mūžīgiem laikiem. Arī neviens krievs nevar būt par Livonijas valdnieku. Krievijas cars grib nest tikai Livonijas apsargātāja tituli un krustu skūpstot ir solījies ziedot šim mērķim savu valsti, pat savu dzīvību. Tādēļ mums arī vajaga parādīt caram kaut mazu atzinību par visu to, kas rakstā minēts un solīts. Krievijas cars mūs ir sūtījis šurp ar kaŗaspēku izdzīt ienaidniekus - zviedrus no Livonijas.
Ja nu Rēvele, kurai jau agrāk no mums piesūtīts raksts, gribētu padoties mums un mūsu mantniekiem, bet ja tādu mums nebūtu, tad Dānijas ķēniņam vai Holšteinas hercogu namam, tad viņai atstāsim ne tikai vecās privilēģijas, bet dosim vēl jaunas, valdīt pār jūŗām un daudzām zemēm, kas atnesīs pilsētai daudz labuma. Ja Rēvele ar mieru meklēt savu un savu bērnu labklājību, tad mēs varam sākt sarunas. Apsolām dot arī sūtņiem ķēnišķīgu pavadniecību vai ķīlniekus. Bet ja Rēvelei patīk bojā iešana un asins izliešana, tad mēs neslēpjam, ka Krievijas cars izlietos visu savu varu, lai izpostītu pilsētu un nostādītu iedzīvotājus vergu un kalpu stāvoklī. Bet mēs nevēlamies nekā cita, kā tikai to, lai Rēvelei būtu mūžīga labklājība, lai viņa atkal atdabūtu savu veco, viņai pienācīgo valdību, un lai viņa labi apdomātu, kādas lielas brīvības uz jūras un sauszemes viņa varētu dabūt. Pilnīgi neiespējami, ka Rēvele varētu pretoties Krievijas caram, kurš pēc savas patikas var iekarot viņu ir ziemā, ir vasarā, bez kā Zviedrijas ķēniņš iespētu to aizkavēt. Zviedrijas ķēniņu pašu, ja Dievs tā gribēs, padzīt ne tikai no Livonijas vien, bet arī no Somijas un daudz citām zemēm.
Tas, ko izdomājuši visādi melkuļi, itkā šis karš nākšot par labu Krievijas caram, ir tikai maldināšana un krāpšana, no kā mēs gribam Rēveles iedzīvotājus biedināt. Drīzā laikā šie melkuļi samaksās šos melus ar savām asinīm. Ja, šis kristīgi domātais biedinājums nepalīdzēs, Dieva un visas kristīgas pasaules priekšā mēs nebūsim vainīgi. Ko jūs nodomājuši darīt, par to dodiet mums noteiktu atbildi. Šeit minētā stingru ieturēšanu apliecinām ar mūsu pašrocīgu parakstu un mūsu zīmogu".
Kara ceturtais posms (1575-1583) [izmainīt šo sadaļu]
- 1576. gadā par Polijas-Lietuvas karali tika ievēlēts Stefans Batorijs, kas reorganizēja savu armiju un panāca lūzumu kara gaitā.
- 1578. gadā Stefans Batorijs ieņēma Cēsis.
- 1579. gadā poļi un lietuvieši atguva Polocku, iebruka Krievijā un ieņēma Veļikijlukus (Великие Луки).
- 1580. gadā zviedri ieņēma Korelu.
- 1581. gadā Zviedrijas armija Pontusa de la Gardija vadībā atkaroja Narvas cietoksni.
- 1581.-1582. gadā Stefana Batorija vadītā armija ilgstoši aplenca Pleskavas kremli, tomēr nespēja to ieņemt.
- 1582. gadā Krievija un Polija-Lietuva noslēdza Jamzapoļskas miera līgumu, kurā Krievija atteicās no visiem iekarojumiem Livonijā par labu Polijai-Lietuvai. Vēlāk Krievija bija spiesta noslēgt Pļusas mieru arī ar Zviedriju, uz laiku zaudējot arī Ingrijas zemes.
Kara rezultāts [izmainīt šo sadaļu]
Livonijas karš beidzās 1583.gadā ar Krievijas sakāvi un tā bija spiesta atteikties no plāna nodibināt vasaļatkarīgu Livonijas karaļvalsti okupētajās teritorijās. Kara rezultātā Latvijas teritorija tika sadalīta divās hercogistēs: Daugavas vienā krastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste, bet otrā krastā Pārdaugavas hercogiste.
Pielikums [izmainīt šo sadaļu]
Livonijas ekonomiskais stāvoklis pirms kara [izmainīt šo sadaļu]
16.gs. pirmā puse Livonijas vēsturē bija samērā mierīgs laikposms. Pēc aptuveniem aprēķiniem, tolaik visā Latvijas teritorijā bija ap 400 000 iedzīvotāju, galvenokārt latviešu un līvu zemnieku. Tikai aptuveni 5% no iedzīvotāju kopskaita bija vācieši - muižnieki,garīdznieki, pilsētu augšslānis un vidusslānis - tirgotāji un amatnieki. Livonijas lauksaimniecības pamats bija zemnieku saimniecības.Tajās parasti nodarbināja dažus puišus un meitas,sējumus apstrādāja ar zirgiem vai vēršiem.Saimniecības lielums bija atkarīgs no zemes kvalitātes un novietojuma. Daļu lauksaimniecības ražojumu zemniekiem nodevu veidā bija jāatdod zemes īpašniekiem - bīskapiem un ordenim vai viņu vasaļiem,kas apsaimniekoja saņemtos lēņus. Audzēja galvenokārt labību-rudzus,miežus,auzas. 16. gadsimtā vairāk sāka audzēt arī linus un kaņepājus. Papildu ienākumus zemnieki guva no dravniecības,pelnu un darvas ieguves. 15.-16. gadsimtā, kad Eiropā pieauga pieprasījums pēc lauksaimniecības produktiem un strauji cēlās to cenas, Livonijai kļuva izdevīgi vairāk eksportēt labību, linus, kaņepājus un citus lauksaimniecības ražojumus. Taču līdzšinējā saimniekošanas sistēma neļāva panākt krasu eksporta pieaugumu,tādēļ tika paplašināti muižas tīrumi un sākas pāreja uz muižu saimniecībām.Vienlaikus vasaļi centās nostiprināt savas valdījuma tiesības uz muižu. Tā viņi pamazām kļuva par muižniekiem. 16.gadsimtā vidēji lielā muižā bija 20 līdz 40 zemnieku saimniecību. Muižnieku ekonomisko aktivitāti sekmēja iespēja ātri gūt lielu peļņu. Muižu tīrumi tika paplašināti uz zemnieku zemju rēķina. To apstrādāšanai tika izmantots zemnieku klaušu darbs. Vēl 15.gs. beigās viņiem kungu saimniecībā bija jānostrādā pārdesmit dienas gadā, bet spēka vērtībai,muižu īpašnieki centās viņus ciešāk piesaistīt zemei. Jau 15.gs. pirmajā pusē Livonijas landtāgs bija pieņēmis lēmumu par izbēgušo zemnieku izdošanu un Livonijā bija sākusies dzimtbūšanas ieviešana. 16.gs. pirmajā pusē visi zemnieki bija dzimtļaudis. Lai neko nezaudētu no peļņas, muižnieki mēģināja aizliegt zemniekiem viņu labības pārpalikumus pārdot pilsētā.Tos viņi paši uzpirka, lai realizētu tālāk.
Ārējās saites [izmainīt šo sadaļu]
- Rusova Livonijas hronika par Livonijas karu (tulkojums latviešu valodā)
- Zalomona Heninga Kurzemes un Livonijas hronika (1594) (angļu tulkojums) - 1.daļa, 2.daļa, 3.daļa.
 |
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
