Viļņa

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Viļņa
Vilnius
—  galvaspilsēta  —
Viļņa
Viļņa
Ģerbonis: Viļņa
Ģerbonis
Viļņa
Red pog.png
Viļņa
Koordinātas: 54°41′N 25°17′E / 54.683°N 25.283°E / 54.683; 25.283Koordinātas: 54°41′N 25°17′E / 54.683°N 25.283°E / 54.683; 25.283
Valsts Karogs: Lietuva Lietuva
Pašvaldība Viļņas pilsētas pašvaldība
Pilsētas tiesības 1387
Citi
nosaukumi
krievu: Вильна
baltkrievu: Вільня
poļu: Wilno
vācu: Wilna
Platība
 - galvaspilsēta 401 km²
Iedzīvotāji (2010. gadā)
 - galvaspilsēta 560 190
 - blīvums 1 391 9/km²
 - aglomerācijā 909 900[nepieciešama atsauce]
Laika josla EET (UTC+2)
 - Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Mājaslapa: www.vilnius.lt
Katedrāle Viļņā

Viļņa (lietuviešu: Vilnius) ir pilsēta Lietuvas dienvidaustrumos, Neres (Neris) un Viļņas (Vilnia) upes sateces vietā. Lietuvas galvaspilsēta un lielākā pilsēta. Pilsēta atrodas dienvidaustrumu Lietuvā, 32 km no Baltkrievijas robežas.

Pilsēta ar bagātīgu vēsturi, jo ilgus gadsimtus bijusi Lietuvas dižkunigaitijas galvaspilsēta. No 1579.gada Viļņā darbojas universitāte. Viļņu par savu kultūras centru vēsturiski uzskata lietuvieši, poļi, ebreji un baltkrievi.

Viļņa slavena ar savu gleznaino vecpilsētu, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Leģenda par pilsētas rašanos[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pusleģendārais Lietuvas valdnieks Šventaraģis (Šventaragis) bija iemīļojis vietu, kur Viļņas (Vilnia) upe ietek Nerē, un pēc savas nāves licis sevi šeit sadedzināt. Kopš tiem laikiem šī vieta saucas Šventaraga ieleja (Šventaragio slėnis).

Gediminas Tornis

Pēc gadiem Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins medījis savas galvaspilsētas Traķu apkārtnē. Miegā pēc medībām viņš sapnī redzēja dzelzs vilku, kurš skaļi gaudojis kalna virsotnē. No rīta, jautādams krīvam Lizdeiķim (Lizdeika), ko tas varētu nozīmēt, tas teicis, ka dzelzs vilks nozīmē, ka šeit izaugs varena pilsēta, kuras slava būs dzirdama kā vilka gaudošana tālu pasaulē. Ģedimins licis šeit dibināt savu jauno galvaspilsētu, bet Lizdeiķis ieguvis vārdu Radivils, nodibinot vienu no ietekmīgākajām Lietuvas augstmaņu dzimtām.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskie izrakumi vēsta, ka Viļņas vecpilsētas kultūras slānis (koka ceļa paliekas) sniedz X-XI gs., bet vissenākie mūrētas ēkas liecinājumi ir no XIII gs. Tie ir Mindauga laikos stāvējušas baznīcas[nepieciešama atsauce] pamati, kas tika atrasti XX gs. pašās beigās, pētot Valdnieku pils drupas Katedrāles laukumā.

Rakstos Viļņa pirmoreiz pieminēta 1323. gadā, kad Ģedimins šeit uzceļ koka pili. 1325. gadā Ģedimins to pieminējis par savu galvaspilsētu, kā arī aicinājis Hanzas pilsētu iedzīvotājus apmesties pilsētā. 1387. gadā Jagailis piešķīra Viļņai pilsētas tiesības.

1413.-1414. gada ziemā Žilbērs de Lanuā aprakstīja Viļņu (Wilne) kā Lietuvas galveno pilsētu, kur "ļoti augstā vietā uz kāda smilšaina kalna atrodas pils; tā nostiprināta akmeņiem, zemi un mūrnieka darbu, iekšā tā izbūvēta no koka, un minētās pils aizsargmūris nāk no kalna zemē divās nocietinātās daļās līdz pat apakšai, mūra iekšpusē ir iebūvētas daudzas mājas. Šai pilī un nocietinātajā vietā parasti uzturas hercogs Vītauts, Lietuvas valdnieks, tur viņš tur savu galmu un tur ir viņa mājoklis. Minētajai pilij tuvu garām tek upe, kas ņem savus ūdeņus un ved savu virzienu cauri pilsētai lejup; šī upe saucas Vilija (Wilne). Pilsēta nebūt nav nocietināta, bet gara un šaura stiepjas gar upi, tā ir ļoti slikti sabūvēta no koka mājām, dažas baznīcas ir no ķieģeļiem. Un minētā pils kalnā ir nostiprināta tikai ar koka nocietinājumiem (bolvercques), kas taisīti mūru veidā."[1]

No 1503. līdz 1522. gadam pilsētā tika uzcelti aizsardzības mūri. Viļņa vislielāko uzplaukumu sasniedza Polijas-Lietuvas karaļa Sigismunda I laikā, kad 1544. gadā Viļņa kļuva par karaļa galma pilsētu. 1579. gadā Stefans Batorijs nodibināja Viļņas universitāti. 1655. gadā krievi pilsētu ieņēma un nopostīja.

Pēc Trešās Polijas dalīšanas Viļņa nokļuva Krievijas sastāvā, un kļuva par Viļņas guberņas centru. 1812. gadā pilsētu ieņēma Napoleona karaspēks. Atkāpjoties Napoleona karaspēks atkal devās caur Viļņu; gan pašā Viļņa, gan tās apkārtnē no bada un aukstuma gāja bojā tūkstošiem franču kareivju.

Pēc 1831. gada Novembra sacelšanās Viļņas universitāte tika slēgta. Pēc 1863. gada Janvāra sacelšanās sekoja smagas represijas, Krievijas gubernators Mihails Muravjovs tika iesaukts par "Viļņas kārēju".

Viļņa 1576. gadā
Centrs Viļņā

Saistībā ar Viļņas universitāti, Viļņai bija liela nozīme kā poļu kultūras centram — XIX gs. sākumā universitātē darbojās filomāti (Filomaci) — slepena poļu biedrība, kurā kopā ar citiem kultūras darbiniekiem darbojās Ādams Mickēvičs. XIX gs. vidū XIX gs. beigās un XX gs. sākumā Viļņa bija arī baltkrievu galvenais kultūras centrs, šeit tika izdotas pirmās grāmatas mūsdienu baltkrievu valodā, radās pirmās baltkrievu biedrības un avīzes. Viļņa bija arī liels ebreju kultūras centrs, saukts par Ziemeļu Jeruzalemi.

1. pasaules kara laikā Viļņa nonāk vācu okupācijā. Pēc Vācijas sakāves karā pilsēta vairākkārt mainīja "saimnieku". 1918. gada 16.februārī Viļņā tika proklamēta neatkarīgā Lietuvas valsts. 1918. gada 31. decembrī vācu karaspēks pameta pilsētu, tā palika poļu pašaizsardzības vienību kontrolē.

1919. gada 5. janvārī pilsētu ieņēma Sarkanā armija, no Daugavpils tika pārvietota komunistu valdība V.Mickēviča-Kapsuka vadībā un 27. februārī tika deklarēta Lietuvas-Baltkrievijas PSR (saīsināti — Litbel) nodibināšana ar galvaspilsētu Viļņu. Poļu-boļševiku kara laikā pilsētu 1919. gada 19. aprīlī ieņēma poļu karaspēks. 1920. gada 14. jūlijā boļševiki pilsētu atguva. Pa to laiku, kad ar boļševiku sakāvi beidzās kauja par Varšavu, Lietuva un Padomju Krievija 1920. gada 12. jūlijā bija noslēgusi miera līgumu, kurā Viļņa tika atdota lietuviešiem. 1920. gada 7. oktobrī Lietuva un Polija noslēdza Suvalku līgumu. Tomēr, saskaņojot rīcību ar J.Pilsudski, 1920. gada 9. oktobrī pilsētu ieņēma poļu karaspēks L.Želigovska vadībā ,formāli izdarot puču pret Polijas centrālo valdību.

Tika nodibināta Centrāllietuvas republika, kura 1922. gadā pēc t. s. Viļņas Seima lēmuma tika iekļauta Polijā, īstenojot J.Pilsudska centienus atjaunot 18.gs beigās bijušās Žečpospoļitas laiku valsti. Lietuva līdz t. s. Polijas ultimātam 1938. gadā neatzina Viļņas iekļaušanu Polijā, arī tās konstitūcijā Viļņa bija minēta kā valsts galvaspilsēta, bet Kauņa (faktiskā valsts galvaspilsēta starp pasaules kariem) bija tikai "pagaidu" galvaspilsēta. Šis t. s. Viļņas jautājums ļoti bremzēja veiksmīgu reģiona valstu sadarbību, ko prasmīgi izmantoja PSRS.

2. pasaules kara sākumā, pamatojoties uz Molotova-Ribentropa paktu, pilsētu 1939. gada 19. septembrī ieņēma padomju karaspēks, un pilsēta tika pievienota Baltkrievijas PSR. 1939. gada 10. oktobrī tika parakstīts līgums starp PSRS un Lietuvu, kurā Viļņas apgabals tika atdots Lietuvai (savukārt Lietuvai bija jāatļauj PSRS izveidot karabāzes Lietuvas teritorijā). 1939. gada 27. oktobrī pilsētā ienāca Lietuvas karaspēks.

1940. gadā Viļņu līdz ar visu Lietuvu okupēja PSRS, un Viļņa kļuva par Lietuvas PSR galvaspilsētu. Pilsēta atradās vācu okupācijā no 1941. gada 23. jūnija līdz 1944. gada 13. jūlijam. Tika izveidoti vairāki ebreju geto, kuri tika pakāpeniski iznīcināti. 1944. gada 7. jūlijā, tuvojoties padomju armijai, poļu Armia Krajowa sāka sacelšanos pret vācu karaspēku (Operācija Ostra Brama). Kad pilsētu ieņēma padomju karaspēks, sacelšanās dalībnieki tika internēti. Pēc 2.pasaules kara tika pieņemts lēmums par poļu iedzīvotāju deportāciju (t. s. repatriāciju) uz Poliju.

1990. gada 11. martā Lietuvas PSR AP pieņēma neatkarības deklarāciju, bet 1991. gadā padomju karaspēks uzbruka Viļņas televīzijas tornim, nogalinot 14 cilvēkus un vairākus simtus ievainojot, kas bija sākums arī Barikāžu laikam Latvijā.

Cilvēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viļņas panorāma

Viļņā dzimuši:

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viļņas meteoroloģiskie dati
Mēnesis Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec Gads
Augstākā temperatūra °C (°F) 8.5
(47.3)
14.4
(57.9)
19.8
(67.6)
27.6
(81.7)
31.8
(89.2)
33.4
(92.1)
35.4
(95.7)
34.4
(93.9)
29.8
(85.6)
24.5
(76.1)
14.9
(58.8)
10.5
(50.9)
35.4
(95.7)
Augstākā vidējā temperatūra °C (°F) −3.5
(25.7)
−1.7
(28.9)
3.3
(37.9)
10.7
(51.3)
18.2
(64.8)
21.1
(70)
22.1
(71.8)
21.6
(70.9)
16.4
(61.5)
10.2
(50.4)
3.5
(38.3)
−0.5
(31.1)
10.1
(50.2)
Dienas vidējā temperatūra °C (°F) −6.1
(21)
−4.8
(23.4)
−0.6
(30.9)
5.7
(42.3)
12.5
(54.5)
15.8
(60.4)
16.9
(62.4)
16.3
(61.3)
11.6
(52.9)
6.6
(43.9)
1.2
(34.2)
−2.9
(26.8)
6.02
(42.83)
Zemākā vidējā temperatūra °C (°F) −8.7
(16.3)
−7.6
(18.3)
−3.8
(25.2)
1.6
(34.9)
7.5
(45.5)
10.8
(51.4)
12.3
(54.1)
11.5
(52.7)
7.7
(45.9)
3.4
(38.1)
−0.9
(30.4)
−5.2
(22.6)
2.4
(36.3)
Zemākā temperatūra °C (°F) −37.2
(−35)
−35.8
(−32.4)
−29.6
(−21.3)
−14.1
(6.6)
−3.6
(25.5)
0.0
(32)
3.5
(38.3)
1.0
(33.8)
−4.8
(23.4)
−14.4
(6.1)
−22.5
(−8.5)
−30.5
(−22.9)
−37.2
(−35)
Nokrišņu daudzums mm (collas) 38.9
(1.531)
34.4
(1.354)
37.0
(1.457)
46.2
(1.819)
52.1
(2.051)
72.7
(2.862)
79.3
(3.122)
75.8
(2.984)
65.2
(2.567)
51.5
(2.028)
51.5
(2.028)
49.2
(1.937)
653.5
(25.728)
Vidējais dienu skaits ar nokr. 21.7 18.4 17.5 10.2 12.4 11.7 11.4 10.5 9.7 13.5 16.7 21.2 174.9
 % gaisa mitrums 87.2 84.3 77.6 65.5 67.2 70.2 73.3 74.1 78.5 84.7 90.0 89.0 78.5
Vidējais saulaino stundu skaits 36 71 117 164 241 231 219 217 140 94 33 25 1 588

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]