AIDS

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Iegūts imūndeficīta sindroms jeb AIDS ir inficēšanās ar cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV) pēdējā, dzīvību apdraudošā pakāpe. Vārds "AIDS" ir saīsinājums no acquired immunodeficiency syndrome. Šis nosaukums atsaucas uz faktu, ka HIV nopietni bojā pacienta imūnsistēmu. Pirmoreiz saslimstība ar AIDS konstatēta 1981. gadā ASV, bet pētnieki atklājuši pat tik senus saslimšanas gadījumus kā 1959. gadā bijušie.

Cēloņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

AIDS izraisa divi vīrusi, kas pieder pie retrovīrusu grupas. Pētnieki AIDS vīrusu atklāja 1983. gadā Francijā un 1984. gadā ASV. Vīruss kļuva pazīstams kā HIV-1. 1985. gadā Francijā zinātnieki atklāja vēl vienu radniecīgu vīrusu, kas izraisa AIDS. Šis vīruss, saukts HIV-2, pārsvarā sastopams Āfrikā. HIV-1 sastopams visā pasaulē.

HIV inficē noteiktus leikocītus, ieskaitot T-līdzētājšūnas un makrofāgus, kam ir liela nozīme imūnsistēmas darbā. Vīruss piesaistās noteiktām molekulām, kas atrodas tikai šūnu virspusē. Šīs molekulas sauc par CD4 receptormolekulām, visbiežāk sastopamas uz T-līdzētājšūnu, monocītu, makrofāgu šūnu virsmas, mazāk neiroglijas un taisnās zarnas epitēlija šūnu virsmas. Kad HIV vīruss iekļūst vienā no šīm šūnām, vīruss ievieto savus gēnus šūnas reproduktīvajā sistēmā un izmanto to, lai radītu vairāk HIV. Šī infekcija nogalina CD4 šūnu un izplata AIDS vīrusus uz citām CD4 šūnām, kur process atkārtojas.

Simptomi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

HIV var atrasties ķermenī 2-12 gadus, tam ārēji nekādi neizpaužoties. Inficēta persona var nodot vīrusu citai personai gan tad, kad ir simptomi, gan tad, kad to nav. Infekcija ar HIV visiem inficētajiem ilgst visu mūžu. Cilvēkiem, kas inficējušies ar HIV, pamazām parādās simptomi, ko var izraisīt arī mazāk svarīgas kaites. Gadījumā ar HIV infekciju šie simptomi ir paildzināti un bieži arī stiprāki. Simptomi mēdz būt šādi: palielināti limfmezgli, nogurums, drudzis, apetītes un svara zudums, caureja, mutes un vagīnas iekaisumi un infekcijas, nakts sviedri utt.

Parasti HIV izraisa spēcīgu “šķērdēšanas sindromu”, kas izpaužas kā nopietns svara zudums, vispārēja veselības pasliktināšanās un beigās arī nāve. Daudzos gadījumos vīruss inficē smadzenes un nervu sistēmu. HIV var izraisīt plānprātību, kam raksturīgas sajūtu, domāšanas vai atmiņas problēmas. HIV smadzeņu infekcija var izraisīt arī kustību vai koordinācijas problēmas.

Oportūniskās slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

HIV iedarbība uz imūnsistēmu padara inficētos cilvēkus uzņēmīgus pret slimībām, ar ko parasti nesaslimst vai kas parasti nav nopietnas. Šīs slimības dēvē par oportūniskām, jo tās izmanto imūnsistēmas sabrukumu. Ja cilvēkam ir oportūniskā slimība, kāda cita smaga slimība vai noteikts skaits bojātu CD4 šūnu, tiek uzskatīts, ka ar HIV inficētajai personai ir AIDS.

Ir daudzas oportūniskās slimības, ar ko parasti slimo AIDS slimnieki. Ziemeļamerikā un Eiropā visbiežāk sastopamās ir pneumocystis carinii pneimonija, barības vada iekaisums, Kaposi sarkoma un citomegalovīrusa retinīts. Cilvēki, kuriem ir AIDS, parasti saslimst ar vismaz vienu no šīm slimībām.

Pneumocystis carinii pneimonija, kas ir plaušu infekcija, ir visbiežākais AIDS slimnieku nāves cēlonis. Barības vada iekaisums izraisa spēcīgas sāpes barības rīšanas laikā, kas mēdz izraisīt svara zudumu un dehidratāciju. Kaposi sarkoma ir vēža paveids, kas parasti parādās uz ādas. Audzēji var izskatīties kā zilumi, bet tie aug. Citomegalovīrusa retinīts ir acu infekcija, kas var izraisīt aklumu.

Vēl viena slimība, kas nosaka AIDS ar HIV inficētiem slimniekiem, ir tuberkuloze. Daudzas desmitgades tuberkulozes gadījumu skaits ASV mazinājās. 1980-to gadu vidū ārsti ievēroja, ka aug tuberkulozes gadījumu skaits HIV slimnieku vidū. Cilvēki, kam ir HIV, ir sevišķi uzņēmīgi pret tuberkulozi novājināto imūnsistēmu dēļ.

Personai, kas inficējusies ar HIV, 2-12 gadu laikā pēc inficēšanās attīstās HIV. Bērnam, kas dzimis, jau inficējies ar HIV, šis periods parasti ir īsāks. Medicīniska ārstēšana var pagarināt šo laiku, novilcinot saslimšanu ar oportūniskajām slimībām. Dažiem cilvēkiem, kas inficēti ar HIV jau vairāk kā 12 gadus, nav simptomu vai tie ir ļoti nelieli. Dažiem ir HIV simptomi, bet nav oportūnisko slimību simptomu.

Diagnoze un medicīniskā aprūpe ar HIV inficētajiem un AIDS slimniekiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Testi, kas ļauj noteikt HIV-1 atrašanos asinīs, kļuva plaši pieejami 1985.gadā. Testi, kas ļauj noteikt HIV-2 atrašanos asinīs, kļuva plaši pieejami 1992.gadā. HIV testi nosaka HIV vīrusa antivielu atrašanos asinīs. Antivielas ir proteīni, ko ražo noteikti baltie asinsķermenīši un kas reaģē ar noteiktiem vīrusiem, baktērijām vai nepazīstamām vielām, kas nokļūst ķermenī. Antivielu pret HIV atrašanās asinīs liecina par inficēšanos ar šo vīrusu.

Cilvēkiem ar HIV diagnosticē AIDS, ja testi rāda, ka viņiem ir mazāk kā 200 CD4 šūnu uz mikrolitru asiņu, vai ja viņi saslimst ar vienu vai vairākām oportūniskajām slimībām. Visiem ar HIV inficētajiem vajadzētu regulāri pārbaudīt CD4 šūnu skaitu asinīs un parūpēties, lai par viņu veselību nepārtraukti gādā ārsts.

Izveidoti ārstniecības līdzekļi, bet nav atrastas zāles pret HIV vai AIDS infekcijām. Pētnieki ir pētījuši vairākas zāles, kas apstādina HIV augšanu laboratorijas apstākļos. Vienas no šīm pretvīrusu zālēm ir zidovadīns, agrāk saukts par azidotimidīnu un parasti zināms kā AZT. Pētījumi liecina, ka AZT var novilcināt saslimšanu ar oportūniskajām slimībām.

AZT darbojas, kavējot HIV vairošanos CD4 šūnā. Diemžēl zālēm ir toksiski blakusefekti, ieskaitot nopietnu anēmiju (mazasinību), kad nepieciešama asiņu pārliešana. Arī divām citām pretvīrusu zālēm, didanozīnam (ddI) un zalcitabīnam (iepriekš sauktam par dideoksicitidīnu un parasti pazīstamam kā ddC), ir bīstami blakusefekti. Zinātnieki turpina meklēt efektīvākas un drošākas pretvīrusu zāles.

Ārsti ārstē AIDS arī, cīnoties pret oportūniskajām infekcijām. No pneumocystis carinii pneimonijas var izsargāties, lietojot īpašas antibiotikas vai ik mēnesi ieelpojot zāles pentamidīnu. Lai cīnītos pret Kaposi sarkomu, ārsti izmanto bioloģiskas substances, ko sauc par interferoniem.

Pētnieki meklē zāles, kas palīdzētu atjaunot normālu imūnsistēmas darbību. Tiek uzskatīts, ka zālēm pret AIDS jāaptur vīrusa augšana, jaizsargā no oportūniskajām slimībām un jāatjauno imūnsistēma.

Izsargāšanās no HIV[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai izvairītos no inficēšanās ar HIV vīrusu, jāizvairās no seksuālām attiecībām ar personām, kas ir vai varētu būt inficētas. Efektīvākais izsargāšanās veids ir atturēšanās no seksuālām attiecībām vai intīmas attiecības ar tikai vienu, neinficētu personu. Medicīniskās un veselības aizsardzības autoritātes iesaka lietot prezervatīvu, stājoties dzimumsakaros ar personām, kas inficējušās ar HIV, vai personām, kuru infekcijas statuss ir nezināms. Narkotiku lietotājiem vajadzētu izvairīties no tādu zemādas adatu lietošanu, ko jau lietojusi cita persona. Ārsti iesaka ar HIV inficētām sievietēm nebarot savus bērnus ar krūti.

Daudzās valstīs visas ziedotās asinis pārbauda ar HIV noteikšanas testiem. Šie testi ir ievērojami paaugstinājuši asins pārliešanu drošību. 1992.gadā asinis sāka pārbaudīt arī pret HIV-2.

Veselības aizsardzības organizācijas ir izveidojušas norādījumus, kas palīdzētu izsargāties no HIV ārstniecības jomā. Tagad ārsti, zobārsti un citi veselības aprūpes darbinieki daudzu pārbaužu un procedūru laikā lieto cimdus, maskas un citus aizsargājošus apģērba gabalus.

Pētnieki strādā, lai izveidotu drošas, efektīvas un ekonomiskas vakcīnas pret HIV infekciju. Tomēr pat tad, ja HIV pārnēsāšana tiktu pārtraukta, vēl daudzus gadus turpinātos AIDS gadījumi. Tas notiktu tāpēc, ka miljoniem cilvēku visā pasaulē jau ir inficējušies ar vīrusu, un tiem vēl attīstīsies slimība. Rezultātā zinātnieki mēģina izveidot vakcīnas, lai stiprinātu imūnsistēmu cilvēkiem, kas ir inficējušies ar HIV.

AIDS pasaulē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandrīz katra nācija Pasaules Veselības organizācijai ziņojusi par AIDS gadījumiem. Visvairāk HIV inficēto dzīvo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras. Līdz 1994. gadam tur bija jau vairāk kā 2 miljoni AIDS gadījumu un apmēram 9 miljoni cilvēku bija inficējušies ar HIV. Āfrikā, Indijā un Dienvidaustrumāzijā HIV pārnēsašana parasti notiek starp heteroseksuāliem vīriešiem un sievietēm. HIV infekcija ir kļuvusi par epidēmiju vairākām straujas attīstības nācijām. Daudzās no šīm valstīm veselības aizsardzības iestādēm trūkst līdzekļu, lai pienācīgi ārstētu pacientus un cīnītos pret epidēmiju ar izglītības palīdzību.

AIDS vēsture. HIV rašanās un izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zinātnieki nav droši par to, kā, kad un kur HIV vīruss attīstījās un pirmoreiz inficēja cilvēkus. Pētnieki parādījuši, ka HIV-1 un HIV-2 ir radniecīgāki imūndeficīta vīrusiem, kas inficē pērtiķus, nekā viens otram. Tāpēc pastāv pieņēmums, ka HIV attīstījās no vīrusiem, kas parasti inficē pērtiķus Āfrikā, un kaut kā tika pārnests uz cilvēkiem. Arguments pret šo teoriju ir tāds, ka HIV ir atrasts tikai cilvēkos. Tas nekad nav atrasts savvaļas pērtiķiem vai citu sugu dzīvniekiem.

Zinātnieki uzskata, ka HIV infekcija kļuva izplatīta pēc tam, kad Āfrikā 1960-ajos un 1970-ajos notika nozīmīgas sociālās izmaiņas. Daudzi cilvēki pārcēlās no laukiem uz pilsētu, kas beidzās ar pārapdzīvotību, bezdarbu un prostitūciju. Šādi apstākļi pavairoja seksuāli transmisīvo slimību, ieskaitot AIDS, gadījumus.

Pirmoreiz AIDS kā ‘jaunu’ slimību diagnosticēja 1980. un 1981. gadā Losandželosas un Ņujorkas ārsti. Ārsti konstatēja stāvokli kā kaut ko jaunu, jo visi pacienti pirms tam bija veselīgi, jauni, homoseksuāli vīrieši, kas cieta no retām vēža un pneimonijas formām. Nosaukums "AIDS" tika izgudrots 1982.gadā. Zinātnieki drīz vien noteica, ka AIDS attīstās, imūnsistēmai novājinoties, un ka vīruss, kas izraisa novājināšanos, tiek pārnēsāts caur dzimumsakariem, kopīgām narkotiku šļircēm un inficētu asiņu pārliešanu.

Pēc tam, kad 1983. un 1984. gadā HIV noteica kā AIDS cēloni, pētnieki izveidoja testus, kas ļāva noteikt inficēšanos ar HIV.

Pasaules Veselības organizācija ziņo, ka 2004. gada beigās 37,2 miljoni pieaugušo un 2,2 miljoni bērnu ir inficēti ar HIV. 2004. gadā 4,9 miljoni inficējās ar HIV un 3,1 miljons nomira no AIDS. Kopš 1981. gada no AIDS ir miruši 23,1 miljoni cilvēku no 79,9 miljoniem inficēto.


Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]