Akcija T4

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Par "Akciju T4" (vācu: "Aktion T 4" vai "T4") sauc nacistu no 1939. gada līdz 1941. gada rudenim īstenoto eitanāzijas programmu.[1][2]

Teorētiskais pamatojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī pirmo reizi par tiesībām nomirt tika minēts jau 1895. gadā[3], par nozīmīgāko darbu šajā sakarā uzskatāma 1920. gadā Leipcigā (Vācijā) izdotā psihiatra Alfrēda Hohes (Alfred Hoche) un jurista Karla Bindinga (Karl Binding) grāmata "Brīvlaišana nevērtīgās dzīvības iznīcināšanai" (vācu: "Die Freigabe der Vernichtung lebensunwerten Lebens"lebensunwert tulkojumā nozīmē "tāds, kura eksistencei nav jēgas"). Tajā autori ieteica nesodītu nonāvēšanu vairākām slimnieku grupām (invalīdiem, garīgi slimajiem, slimniekiem komas stāvoklī), kuras radiniekiem un sabiedrībai kopumā "veido šausmīgu,smagu nastu",[4] kuru dzīvības turpināšana ilgākā laikā ir zaudējusi jēgu "gan viņiem pašiem , gan sabiedrībai kopumā"[5]. Šo ļaužu nāve pēc autoru domām "viņiem pašiem ir atraisīšanās tāpat sabiedrībai, īpaši valstij atbrīvošanās no nastas"[6] Šo brīvlaišanu autori uzskatīja par "tiesiskas līdzjūtības pienākumu"[7] "pārskats par šo balasta eksistenču virkni un īsas pārdomas parāda,ka attiecība uz vairumu no tiem netiek apspriests jautājums par apzinātu atgrūšanu, t. i. novākšanu. Arī trūkuma apstākļos, kādus mēs sagaidām, mēs turpināsim ārstēt miesīgus defektus un hroniskas slimības ciktāl slimnieki nav garīgi miruši, mēs nebeigsim ārstēt miesīgi un garīgi slimos, kamēr pastāvēs kaut niecīgākā cerība uz veselības stāvokļa uzlabošanos, bet varbūt kādu dienu mēs nonāksim pie izpratnes, ka pilnīgi mirušo novākšana nav noziegums, amorāla darbība, nekāda emocionāla vardarbība, bet ir ir atļauts, vajadzīgs akts." [8]

Norise[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1929. gadā par vājo cilvēku nogādāšanu pie malas izteicās Ādolfs Hitlers.[9] 1934. gadā stājās spēkā "Likums par iedzimto slimību novēršanu nākamajās paaudzēs," kas paredzēja noteiktu cilvēku grupu piespiedu sterilizāciju nolūkā radīt "kungu rasi". Grozot minēto likumu 1935. gadā tika legalizēti ķirurģiskie aborti.[9] 1939. gada maijā sākās jaundzimušo un mazo bērnu eitanāzija. Tās laikā sāka pielietot anketas, ko vēlāk lietoja arī pieaugušo nonāvēšanā. Bērnu eitanāzijai raksturīga metode bija nomērdēšana badā. Kā izteicās kāds bērnu eitanāzijas "lietpratējs", šī metode ir "daudz dabīgāka".[10] 1939. gada augustā, rīkojot provokācijas uz Vācijas un Polijas robežas (Gleivicas incidents), tika lietoti notiesātu vācu noziedznieku līķi. Šo ļaužu apzīmēšanai, dažas dienas pirms provokācijām, Reinhards Heidrihs (Reinhardt Heydrich) bija lietojis vārdu "konservi". Provokāciju dienā R. Heidriha norīkoti ārsti šiem vīriem bija veikuši letālas injekcijas.[11]

1939. gada septembra beigās Ādolfs Hitlers ar atpakaļejošu datumu - 1939. gada 1. septembri parakstīja "slepeno pavēli" ("eitanāzijas pilnvarojumu") ar kuru reihsleiteram F. Bouleram un savam personīgajam ārstam, dr. Karlam Brantam uzdeva paplašināt ārstu pilnvaras, reģistrējot tos īpaši, lai , pēc cilvēciskiem apsvērumiem, neārstējami slimajiem tiktu garantēta nonāvēšana aiz žēlsirdības.[12] 1939. gada oktobra beigās, Nacionālsociālistiskās ārstu apvienības priekšsēdētājs (Valsts Ārstu vadonis (Reichsaerztefuehrer)) Leonardo Konti (Leonardo Conti) pildot Vācijas Iekšlietu Ministrijas valsts sekretāra pienākumus veselības aizsardzības jautājumos, visām psihiatriskajām slimnīcām izsūtīja anketas, uz kurām pamatojoties, notika nonāvēšanai paredzēto pacientu atlase. Īpaši tika uzsvērts, ka anketas jāaizpilda par jūdiem, čigāniem, nēģeriem un personām, kurām nav Vācijas pilsonības. Šādu cilvēku eitanāziju nacisti sauca par "īpašo ārstēšanu" (vācu: Sonderbehandlung). Lai pacientu iekļautu nonāvējamo sarakstā, bija vajadzīgs triju, savstarpēji nesaistītu "lietpratēju" nonāvēšanai labvēlīgs atzinums. Darbības ar slimnīcās aizpildītājām anketām (pavairošana, izsūtīšana "lietpratējiem" utt.) kā arī grāmatvedība un slimnieku pārvietošana uz Novākšanas iestādēm (vācu: Verlegungsanstalt) tika vadītas no ēkas Berlīnē Tiergartenstrasse 4[13], no kā arī radās formāli slepenās nacistu eitanāzijas programmas koda nosaukums "T-4".

Jau 1939. gada beigās vienā no Eitanāzijas iestādēm - Hadamāras slimnīcā, netālu no Limburgas pie Lānas, "T-4" ietvaros tika izmēģinātas gāzes kameras. Nonāvētos no gāzes kameras pa slīdošo lenti nogādāja krematorijā. Bērni, gribēdami viens otru nolamāt, teica: "Tu esi dulls, tu nokļūsi Hadamārā, cepeškrāsnī!"[14] 1941. gada 3. augustā, reaģējot uz pirms dažām dienām notikušo Marientāles (netālu no Minsteres) klīnikas pacientu nosūtīšanu uz Eihbergas eitanāzijas iestādi, Minsteres arhibīskaps Klemenss Augusts fon Gālens (Clemens August von Galen) asi nosodīja nacistu eitanāzijas praksi,[15] izraisot šoku valdošajā elitē. Šī sprediķa iespaidā Ādolfs Hitlers 1941. gada 23. augustā pavēlēja izbeigt programmu "T-4". Īstenībā tas nozīmēja tikai to, ka gāzes kameras no eitanāzijas iestādēm tika pārvestas uz koncentrācijas nometnēm, kā arī eitanāzijas "lietpratēju" iesaistīšanos koncentrācijas nometņu ieslodzītu iznīcināšanas programmā "Sonderbehandlung 14f13" un "Euthanasie 14f13", un okupēto zemju iedzīvotāju apšaušanā (Aktion Reinhardt - pēc tās vadītāja - R. Heidriha vārda). Sakarā ar lielo nonāvēto jūdu tautības iedzīvotāju skaitu šie un citi, mazāka apjoma noziegumi koncentrācijas nometnēs un okupētajās teritorijās mūsdienās plašāk ir zināmi ar vienu nosaukumu - holokausts.

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. [http//www.historyplace.com/worldwar2/holocaust/h-euthanasia.htm]
  2. "...Hitlera tā saucamā eitanāzijas programma, saskaņā ar kuru tika nonāvēti apmēram 275 000 cilvēku, nebūt nav uzskatāma par eitanāzijas programmu, jo tās motivācija bija pavisam cita - tikt vaļā no nevajadzīgiem cilvēkiem...", t.i. medicīnā un likumdošanā lietotajam jēdzienam "eitanāzija" nav nekāda sakara ar nacistu programmu, kaut tā konspirācijas un propagandas nolūkos tika maskēta ar šo apzīmējumu. - Ķilkuts G., Mežinska S., Neiders I., Sīlis V., Sīle V., Biomedicīnas ētika: teorija un prakse., Rīgas Stradiņa universitāte, Rīga, 2006., 119. lpp.
  3. Willke J. C. M. D. et al "Assisted suicide & euthanasia. Past &Present" Hayes Publishing Co., Inc Cincinnati OH USA 2000. Page 5.
  4. "Medizin ohne Menshlichkeit" / Dokumente des Nuernberger Aerzteprozesses/ Mitscherlich Alexander und Mielke Fred Herausgabe und Kommentare/ Mitscherlich A. Vorwort/ Fischer Taschenbuch Verlag Frankfurt am Main 1978 ,Seite 258. mūsdienās dažkārt runā par to, ka ģenētiska piederība cilvēku sugai nav nedz nepieciešamais, nedz arī pietiekamais nosacījums, lai atzītu par personu, ka dažas cilvēciskas būtnes nav personas ( skat Neiders I. "Morālie konflikti un ētikas teorijas" / Rakstu krāj. "Biomedicīnas ētika: 'teorija un prakse"/ Sīle Vija sast. Rīga, RSU 2006. g 95.lpp) un to nogalināšana ir attaisnojama ( Sīlis v. "Dzīvas būtnes, cilvēki un personas ( Džona Harisa nošķīrums)"/ turpat 113.lpp) sal. citātu no raksta par eitanāziju Holandē( citēts no angļu tulkojuma) : ""Sometimes death is put forward with a morpfine in case of shortage of beds,"says a doctor, demanding anonimity. He fears to be brought before the Court because of undermining trust in the medical profession."I am present at meetings, where decisions are taken to enlarge doses morphine. Hospitals howewever will always deny they do this because of lack of beds. you are talking about something, that according to the law is murder." ( "The shocking pracice of euthanasia in Holland" )[1] un vēsturnieces Rudītes Vīksnes citētās atmiņas par Jelgavas psih. slimnīcas pacientu nošaušanu 1942. gadā: "Sapulci atklāja D. un tūlīt deva vārdu komisāram. Runas saturs īsos vārdos bija sekojošs: "Karš iegājis izšķirošā stadijā un kareivjiem trūkst uztura vielu. Ja ir runa, kur tās ņemt, tad atbilde ir vienkārša: tās ir jāatņem tiem, kuri darbu nestrādā, bet patērē lielu daudzumu vērtīgo vielu, kuras tik nepieciešamas karotājiem. .... Piedaloties jūsu pārstāvjiem, komisija izlēma likvidēt Ģintermuižas iemītniekus, kas jau arī izdarīts." ( Vīksne R. "Garīgi slimo iznīcināšana Latvijā nacistiskās okupācijas laikā."/ Latvijas Republikas prezidenta vēsturnieku komisijas raksti. 8. sēj. Rīga 2003.g 332. lpp). Ar ko holandiešu attieksme pret "nepersonām" atšķiras no nacistu laika attieksmes pret "nevērtīgajiem?"
  5. Turpat, Seite 257
  6. turpat
  7. turpat, Seite 258
  8. turpat, Seite 259
  9. 9,0 9,1 Zēligmanis R. "Hitlers. Vācieši un viņu vadonis."/ Gransberga Irēna tulk./ R. Jumava 2005. 146. lpp
  10. "Medizin ohne Menschlichkeit...." Seite 193., sal "1990 gadā Holandes anesteziologi galīgi izšķīrās pārtraukt sniegt narkozi bērniem ar Dauna sindromu. Ik gadus vismaz 300 jaundzimušo ar iedzimtām slimībām tiek nolemti bada nāvei." Clowes Brian/ Die Tatsachen des Lebens / Ein massgeblicher Leitfaden fuer Lebens - und Familienfragen Uebersetzergruppe/ Cech Edel M. -Leiterin, Human Life International - Ausgabe . 2. Auflage 2002. Seite 79
  11. The Trial of major German War Criminals/ Proceedings by the International Military Tribunal, sitting at Nuremberg, Germany/ parts 1 - 41 / Part 3. London 1946. page 191;192.
  12. Zēligmanis R. Op. cit. 148.lpp, "Medizin ohne Menschlichkeit.." Seite 184.
  13. skat Willke J. C. M/ D. et al. "Assisted suicide & Euthanasia. Past & present" Page 10
  14. "Medizin ohne Menschlichkeit"
  15. Sprediķa (tas pazīstams ar "Eitanāzijas nosodījuma" nosaukumu) teksts angļu valodā [2], latviski [3]

Skat arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]