Daugaviete
| Daugaviete | |
|---|---|
 | |
| Pamatinformācija | |
| Dibināšana |
1921. gada 6. novembrī Rīgā, Latvijas Universitātē |
| Komānu garantē |
|
| Krāsas | violets-zaļš-zelts |
| Konventa dzīvoklis | Brīvības ielā 74-22 (ieeja no Stabu ielas), Rīga, Latvija |
| Mājaslapa |
www |
Daugaviete ir studenšu korporācija Latvijā, kurā kopj un pilnveido akadēmiskās tradīcijas. Tā tika dibināta 1921. gada 6. novembrī kā slēgta mūža organizācija un bija pirmā organizācija neatkarīgajā Latvijas valstī, kuras locekles ir tikai sievietes.
Mērķis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daugavietes statūtos ir noteikts mērķis:
“pulcēt ap sevi augstskolu latviešu tautības studentes, kas domā nacionāli valstiski, audzināt tās par krietnām sabiedrības darbiniecēm un veicināt viņu garīgo un fizisko attīstību. Korporācijas uzdevums ir izkopt savās biedrenēs goda un pienākuma jūtas un attīstīt interesi par zinātni, mākslu un lietišķu fizisko nodarbošanos.”[1]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Korporācija tika nodibināta tās dibināšanas sapulcē 1921. gada 6. novembrī Latvijas Universitātē, kurā bija pulcējušās 19 Latvijas Universitātes studentes no dažādām fakultātēm. Korporācijas vārds, pēc prof. Voldemāra Maldoņa ieteikuma, tika izvēlēts no Daugavas upes -
“kā Daugava apvieno Latvijas pilsētas un laukus, tā lai korporācija apvieno studentes no visiem Latvijas novadiem, un, kā Daugava viļņo, plūst un ir mūžīgi mainīga un dzīva, jaunajām studentēm jānes dzīvība un radītāja gars visur, kur vien tās iet un pieskaras.”[2]
Dibināšanu atbalstīja Latvijas Universitātes rektors prof. Ernests Felsbergs un prof. Voldemārs Maldonis. Par korporācijas Goda filistriem kļuva arī Dr. Zelma Cēsniece – Freidenfelde un Dr. Olga Rode – Dzelzkalēja, Dr. Gustavs Reinhards un rakstniece Anna Brigadere.
Sabiedrībā kopumā attieksme pret studenšu korporāciju izveidi sākotnēji nebija vēlīga, jo nebija skaidrs šo korporāciju darbības ietvars, tādēļ savā ziņā korporācijas dibināšana bija arī cīņa ar sabiedrībā ilgi valdījušiem uzskatiem. Taču pēc Latvijas neatkarības iegūšanas sievietes veidoja lielu daļu no universitātē studējošajiem, un bija acīmredzams, ka arī viņu starpā nepieciešama organizācija, kas palīdzēs veicināt akadēmisko izaugsmi un palīdzēs studējošajām ikdienā gan garīgi, gan fiziski.
Silvija Grīnupe, viena no Daugavietes dibinātājām, ir teikusi:
“Bijām visas jaunas un nepiedzīvojušas, bet bijām sirsnīgi apņēmušās darīt visu, kas mūsu spēkos, lai nevienam nevarētu būt nekādi iebildumi pret mums. Galvenais - mums bija griba sevi veidot un audzināt, un tamdēļ mācījāmies viena no otras un palīdzējām viena otrai, kur un kā vien varēdamas.”[3]
Laikā līdz 1940. gadam tika uzņemtas kopā 374 jaunas locekles.
Darbība no 1940. gada līdz 1989. gadam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1940. gads pilnībā izmainīja visu studentu un studenšu korporāciju dzīvi. Tika varmācīgi pārtraukta Daugavietes darbība - gan oficiāli aizliegta, gan Daugavietes manta nelikumīgi nacionalizēta. Lai gan tas bija oficiāli aizliegts, Padomju okupācijas gados Latvijā daugavietes turpināja tikties, par ieganstu izmantojot dzimšanas dienas. Ikgadējas daugaviešu tikšanās notika arī Oktobra svētku aizsegā 7. novembrī, dienu pēc Daugavietes dibināšanas dienas.
Iespēju robežās daugavietes Latvijā centās uzturēt kontaktus ar korporācijas māsām ārzemēs. Jaunā politiskā režīma dēļ liela daļa daugaviešu izceļoja no Latvijas, nokļūstot Vācijas bēgļu nometnēs un citur. Atrodoties ārpus Latvijas, viņas centās uzturēt vērtības jaunajās mītnes zemēs, tur organizējoties kopās. Notika aktīva darbība Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Lielbritānijā un Zviedrijā (kopumā 22 kopas). Šo kopu mērķis bija uzturēt latvietību ārzemēs, un daļa no tām aktīvi darbojas un arī pašlaik uzņem jaunās ārzemēs studējošās latviešu studentes.
Atjaunošana Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lai gan oficiāli līdz 1989. gadam darbība Latvijā nenotika, Daugavietes vērtības tika nodotas no korporācijas biedrēm savām meitām un citām ģimenē tuvākajām studentēm. Tādēļ pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, sastrādājoties ar trimdas daugavietēm, tika nolemts oficiāli atjaunot korporācijas darbību Latvijā. Daugavietes atjaunošanas sanāksme notika 1989. gadā Rīgā, klātesot 28 filistrēm un filistru kandidātēm, tika ievēlēts atjaunotnes Prezidijs: seniore Ruta Šenfelde, viceseniore Tamāra Cēbere, sekretāre Elizabete Medne. 1989. gada 27. novembrī ar LU rektora Jura Zaķa piekrišanu Daugaviete oficiāli atsāka savu darbību. 1990. gada 24. martā Latvijā tika uzņemts pirmais atjaunotnes coetus – 17 jaunas daugavietes.
1995. gadā, pieminot uz Sibīriju aizvesto daugaviešu traģisko likteni, par korporācijas Goda filistri tika uzņemta rakstniece Melānija Vanaga.
Pašlaik[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Katru semestri jaunās studentes tiek aicinātas uz viešņu vakariem, kuros iespējams uzzināt par studenšu korporācijas Daugaviete mērķiem un darbību. Regulāri notiek Literārie vakari par dažādām sabiedrībai un daugavietēm interesējošām tēmām, ir iespēja pievienoties Studenšu Prezidiju Konventa korim un akadēmisko mūžorganizāciju deju kopai “Marmale”,[4][5] attīstīt teātra prasmes, nodarboties ar dažādiem sporta veidiem un pilnveidot sevi vēl citās jomās, kā arī piedalīties daudzās, skaistās tradīcijās.
Simbolika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Devīzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Korporācijas devīzes ir:
- Pars pro toto! (no lat. val. Viena par visām!)
- Par taisnību, daiļumu un visu cēlu!
- Patientia vincit omnia! (no lat. val. Pacietība uzvar visu!).
.jpg)
Krāsas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daugavietes krāsas ir violets, zaļš un zelts. Tās atspoguļo trīs Daugavietes grupas, t.i., meitenes, tautietes un filistres.
Kā rakstīts Daugavietes Karoga dziesmā (himnā, kuras vārdus sacerējusi Anna Brigadere un mūziku - Alfrēds Kalniņš):
"Violets stāv pirmā vietā. Sirds un ziedon’s.
Ilgu tvīkums. Asnu līksme.
Daugavietei siržu tikums pirmais likums.
Zaļš ir pilnvasaras paisums. Dziņu tveice. Asi spēki.
Karsta griba. Garu cīņa. Sirds pret prātu, prāts pret sirdi.
Zelts – daiļgudrā rudenība. Auglis - spēku līdzsvarojums.
Sintēze no antitēzēm. Pilnsulīga dvēsles skaņa."
Vapenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Korporācijas vapenis izsaka Daugavietes būtību, devīzi un mērķus. To ir zīmējis mākslinieks Vilis Krūmiņš, un ozolkokā izgriezis tēlnieks Hugo Mercs. Vapenis tika atklāts un iesvētīts 1931. gadā - korporācijas desmitgades svētkos, un tas ir saglabājies savā oriģinālajā formā līdz mūsdienām.
Sadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daugaviete ir garantējusi Komānu - korporācijas iekšējos darbības noteikumus - trim citām studenšu korporācijām Latvijā:
- Gaujmaliete
- Varavīksne
- Zinta
Ārzemēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daugavietei ir vairākas sadraudzības organizācijas ārpus Latvijas:
- Igaunijas studenšu korporācija Filiae Patriae Arhivēts 2016. gada 13. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- Somijas studentu novadniecība Keskisuomalainen Osakunta
- Lietuvas studentu un studenšu korporācija Neo-Lithuania
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Par Daugavieti». daugaviete.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-01. Skatīts: 2020-04-19.
- ↑ Goldmane, V., Bernsone, T., Dūne, E. (red.). Daugaviete 40 gados: 1921 - 1961. Čikāga: Daugavietes konvents, 1966. 13.lpp.
- ↑ Goldmane, V., Bernsone, T., Dūne, E. (red.). Daugaviete 40 gados: 1921 - 1961. Čikāga: Daugavietes konvents, 1966. 14.lpp.
- ↑ SPK koris
- ↑ Deju kopa “Marmale”
| ||||||||||||||||||