Ernests Feldmanis

Ernests Feldmanis 1926. gadā Personīgā informācija Dzimis 1889. gada 27. maijā Bārtas pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1947. gada 4. novembrī (58 gadi) Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija) Tautība latvietis Nodarbošanās aktieris, režisors, skatuves mākslas pedagogs

Ernests Feldmanis jeb Ernsts Feldmans (dzimis 1889. gada 27. maijā, miris 1947. gada 4. novembrī) bija latviešu teātra aktieris, režisors un teātra pedagogs.

Dzīvesgājums

Dzimis 1889. gadā Bārtas pagasta Elkuzemes muižas Bokultu kalpu mājās zemnieku Feldmaņu Andreja un Lavīzes ģimenē kā otrais bērns, viņam bija četrus gadus vecāka māsa Anna. 1890. gadā Felmaņu ģimene pārcēlās uz Liepāju, kur māte strādāja ostā par kasieri un tēvs ogļu importa firmā. Mācījās Liepājas elementārskolā un Liepājas Nikolaja ģimnāzijā, kurā mācības nepabeidza. 1906. gadā Augusta Čakstiņa vadībā skolā iestudēja Gogoļa lugu "Precības", kurā Ernests Feldmanis spēlē Kočkarjova lomu, pēc gada Feldmani uzaicināja par aktieri tikko nodibinātajā Liepājas Latviešu teātrī. 1907. gadā viņš Liepājas Latviešu teātrī tēloja Vitāliju P. Ņevižina lugā “Otrā jaunība”.

No 1908. līdz 1911. gadam Feldmanis mācījās Maskavas Dailes teātra aktiera A. Adaševa dramatiskajos kursos, apguva Staņislavska sistēmu, līdztekus strādāja par aktieri un režisoru Maskavas Latviešu tautas izglītības biedrības teātrī. Tajā laikā kursos mācījās arī topošais krievu režisors Jevgēņijs Vahtangovs. 1911. gadā strādāja Saltikovas teātrī Maskavas tuvumā, 1911./1912. gada sezonā Ivanovo—Vozņesenskā, 1912./1913. gada sezonā Ribinskā un Tambovā, 1913./1914. gada sezonā Baku un Penzā, 1914./1915. gada sezonā Saratovā, Kerčā un Simferopolē, 1915./1916. gada sezonā Harkivā un Samarā. Sakarā ar Pirmā pasaules kara sākumu 1915. gadā viņu Samarā iesauca karadienestā, taču slimības dēļ atbrīvoja. 1916./17. gada sezonā viņš bija aktieris Mogiļevā, 1917./1918. gada sezonā Kuzņeckā, 1918. gadā Maskavā nodibināja savu teātra studiju "Tveras teātris", tad līdz 1921. gadam darbojās dažādos Maskavas teātros, bija režisors un dramatiskās trupas vadītājs teātrī Hamovņiku kazarmās. Pseidonīms Viesulis.

1921. gadā atgriezās dzimtenē darbojās Rīgas Krievu teātrī un miniatūrteātrī "Marinē". 1922. gada janvārī debitēja Nacionālajā teātrī kā aktieris un režisors. No 1922. līdz 1927. gadam strādāja par mimodrāmu, skatu un studiju pasniedzēju Zeltmata Latvju dramatiskajos kursos. 1927./1928. gada sezonā darbojās par režisoru Ziemeļlatvijas teātrī Valmierā. 1927. gadā atvēra savus dramatiskos kursus, 1928. un 1929. gados veidoja atsevišķus uzvedumus Strādnieku teātrī. 1930. gadā organizēja Ernesta Feldmaņa dramatisko studiju (EFS), kas pastāvēja vienu gadu.

No 1933. līdz 1937. gadam strādāja Latgales (Rēzeknes) teātrī par aktieri, režisoru un māksliniecisko vadītāju. 1940./41. gada sezonā darbojās par aktieri, režisoru un māksliniecisko vadītāju Daugavpils teātrī. No 1937. līdz 1940. gadam strādāja par pasniedzēju Zeltmata—Feldmaņa apvienotajos kursos.

Vācu okupācijas laikā no 1942. līdz 1944. gadam strādāja Tautas teātrī Rīgā, par režisoru un operetes trupas vadītāju. Pēc kara beigām no 1945. līdz 1947. gadam strādāja Drāmas teātrī. Miris 1947. gadā Rīgā un apglabāts Raiņa kapos.

Apbalvojumi un pagodinājumi

• Triju Zvaigžņu ordenis (1933)
• franču Akadēmiskais Palmas zara ordenis (1930)
• Latvijas Teātra biedrības biedrs (1945)
• Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1945)

Ģimene

1925. gadā Feldmanis apprecējās ar Zigrīdu Dzinteri, pēc gada viņiem piedzima dēls Arkādijs, kura un Lilijas Sniedzes meita Maruta Feldmane arī bija aktrise.

Profesionālā darbība

Feldmanis uzstādīja jaunus principus, kurus sākumā aktieri nelabprāt mācījās, jo tas bija pretstatā visam, ko viņi līdz tam bija darījuši uz skatuves: režisors lielāku uzmanību pievērsa lomu iekšējiem psiholoģiskajiem motīviem nevis ārējam tēlam, režisors atsakās no ampluā principa un noteiktām, pirms tam apgūtām mīmikām, kas apzīmē noteiktas cilvēka emocijas, izjūtas, aktierim, viņaprāt, ir jābūt atbrīvotam un jāreaģē uz noteiktiem gribas impulsiem,katrai situācijai atšķirīgiem. Lai apgūtu šīs prasmes, autors trenē aktierus ar mimodrāmām - bezvārdu etīdēm, kur viņi apgūst plastiku, vieglumu un dinamiskumu.

Feldmanis nebaidījās eksperimentēt, viņam bija svarīgi, lai aktieri saprot, ko tie dara, nevis tikai akli atrunā tekstus uz skatuves. Feldmanis bija pirmais režisors, kurš Latvijā sāka aktierus apmācīt pēc Staņislavska sistēmas. Galvenokārt var runāt par Feldmani kā komēdijas aktieri, lai gan viņšar panākumiem tēloja arī asas raksturlomas, drāmu un traģēdiju varoņus, tādejādi apliecinādams savu spēju daudzpusību.

Liels īpatsvars viņa daiļradē ir klasiskajam repertuāram: te vispirms jāmin mākslinieka veidotie Ž. B. Moljēra, P. O. Bomaršē, V. Šekspīra, R. B. Šeridana, B. Šova, O. Vailda un N. Gogoļa lugu iestudējumi, taču E. Feldmanis ieņem arī īpašu vietu latviešu teātra vēsturē kā modernās salonkomēdijās (arī oriģinālkomēdijas - A. Upīša, A. Griguļa darbi) un modernās drāmas interprets.

Visbiežāk kopā strādāja ar Antu Klints, Mirdzu Šmitheni, Liliju Ēriku, Ludmilu Špīlbergu, Teodoru Lāci, Liliju Štengeli.

Iestudētās teātra izrādes

Kopā nospēlējis ap 100 lomu un iestudējis apmēram 110 izrāžu, tai skaitā:

• Ž. B. Moljēra Skapēna nedarbi, 1922, Nacionālajā teātrī
• N. Gogoļa Revidents, 1922, Nacionālajā teātrī
• F. Molnāra Lilioms, 1923, Nacionālajā teātrī
• L. Pirandello Sešas personas meklē autoru, 1925, Nacionālajā teātrī
• A. Upīša Kaijas lidojums, 1926, Nacionālais teātris
• B. Šova Sātana apustulis, 1927, Nacionālajā teātrī
• R.Šerifa Ceļa galā, 1929, Nacionālajā teātrī
• A. Upīša Žanna d’Arka, 1930, Nacionālajā teātrī
• F. Molnāra Velns, 1933, Nacionālajā teātrī

Ievērojamākās lomas

• Skapēns (Ž. B. Moljēra Skapēna nedarbi, Nacionālajā teātrī, 1922)
• Hļestakovs (N. Gogoļa Revidents, Nacionālajā teātrī, 1922)
• Lilioms (F. Molnāra Lilioms, Nacionālajā teātrī, 1923)
• Vikonts Gorings (Vailda Ideāls vīrs, Nacionālajā teātrī, 1926)
• Dons Žuans (Moljēra Dons Žuans, Nacionālajā teātrī, 1929)

Skapēna nedarbi

Izrādē Feldmaņa varonis Skapēns brīvi, atraisīti iesoļo caur skatītāju zāli. Šāds paņēmiens tajā laikā ir neierasts, un jau drīz drošais tēlotājs ar savu artistisko veiklību, neparasti aktīvo temperamentu un spēles prieku saviļņoskatītājus. E. Feldmaņa varoņa dzīvīgums un neredzētais komēdijiskais vieglums lika recenzentiem atzīt, ka Skapēns uz latviešu skatuves esot uzvedies pavisam nelatviski. Feldmanis savā varonī pārsteidzoši organiski apvieno Moljēra komēdijas rakstura aizkustinošo naivumu un blēdīgumu. Viņa Skapēns ir meistars uz visiem stiķiem, tam, autora vārdiem runājot, ir īpašs talants priekš visa tā, ko rezgaļo sauc par blēņām. Feldmaņa Skapēns izceļas ar neparasti izteiksmīgu mīmiku, plastisku vijību un uz latviešu skatuves tik reti sastopamo dzīvo tempu, pāreju ātrumu un vieglumu. Te Feldmanis režisors palīdz Feldmanism aktierim: skatuviskā darbība ir organizēta tik mērķtiecīgi, ka liekas, it kā izrādes ritējumu, tempu maiņu, kāpinājumus un atslābumus diriģētu kāda neredzama roka. Latviešu skatītājam aktieris rada pilnīgi jaunu priekšstatu par šo Moljēra tēlu. Feldmaņa Skapēns nav kalps tradicionālajā nozīmē- savā nozīmē tas ir brīvs cilvēks. Viņa skatuviskajā uzvedībā ir tāds dabiskums un nepiespiestība, kāds piemīt tikai iekšēji brīvam cilvēkam. Kaut arī, kā atzinuši Moljēra pētnieki, “Skapēna nedadrbi” vēl pārsvarā ir “tīrais komisms”, Feldmanis precīzi atklāj Moljēra komēdijas žanrisko dabu, tās sociālā asuma un farsam līdzīgā komisma īpatnējo apvienojumu.

Lilioms

Līdzās ētiskajam konfliktam Liliomā pašā - starp viņa ierastās dzīves un vides banalitātes radīto jūtu paviršību un tieksmi pēc garīgas attīrīšanās - Feldmanis akcentē arī plašāku sociālpsiholoģisku konfliktu. Tas ir konflikts starp mākslinieku un “sētnieku” pasauli, starp radošo un reālā dzīvē noderīgo, traģiskais pretstats starp Liliomu un apkārtni, kurā viņš nevar sevi realizēt kā personību. Aktieris īpaši akcentē šo radošo momentu sava varoņa raksturā, un te viņa tēlojumā ieaužas dziļi personiskas izjūtas.Arī aktieris kāpina izteiksmes līdzekļu intensitāti; viņa Liliomā brīžiem uzbango nevaldāms un trakulīgs straujums, brīžiem mokošas šaubas un nemiers, brīžiem izlīst klusa smeldze,- līdz izmisums viņam liek kļūt par pašnāvnieku. Pāri visam izrādē staro Ernesta Feldmaņa - Lilioma atbruņojošā pievilcība; viņa un Mirdzas Šmithenes lieliskajā aktieru duetā zem priekšpilsētas putekļiem un sārņiem ikreiz uzmirdz tīra, skaidra cilvēcība. Izceļot M. Šmithenes bezgala sirsnīgo tēlojumu, A. Brehmanes un K.Lagzdiņa kolorīto sniegumu Muškānes un Fičūra lomās, prese atzīst, ka Nacionālajam teātrim Ernesta Feldmaņa personā ir ideāls Lilioma tēlotājs.

Sešas personas meklē autoru

E. Feldmaņa iestudējumā, spriežot pēc atsauskmēm, dominē “teātra sāpe” par nespēju pilnasinīgi parādīt uz skatuves reālo īstenību. Feldmaņa režijā šis darbs ir ar programmatisku nozīmi - tas ir izaicinājums tai teatrālajai pieņemtībai, aktieriskajiem štampiem, pat ampluā robežām, visam, kas pārvērš dzīvo tēlu maskā. Būtības atklāšana, masku noraušana- šī tēma Feldmanim visu laiku bijusi svarīga. Bet Pirandello luga ir īpatnēja ar to, ka tajā maskas tiek norautas ar groteskas līdzekļiem, kas ļauj dzīvi skatīt kā skumju bufonādi. Režisoru un aktierus vairāk interesēja, kas slēpjas zem šīs “maskas”, “maskas”un sejas attiecības, konflikts starp sabiedrības izveidotajām uzvedības normām un cilvēku patieso būtību, kur saāķējušās gan zemapziņas, gan apziņas tieksmes, kur noris izmisīga cīņa starp sociālo un bioloģisko cilvēku. Lugas uzvedumā, iespējams, Feldmanis izmantoja arī vienu otru Pitojeva izrādes paņēmienu - mainīgo temporitmu, it kā lauzto ritmiku, raksturojuma ekscentriādi, kas saskanēja ar viņa paša režisora rokrakstu. Autors atklāj Nacionālā teātra skatuvi tukšu un pelēku bez dekorācijām, uz kuras it kā noris parasts teātra mēģinājums (Nacionālajā teātrī tas bija kas novatoisks).