Nikolajs Gogolis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nikolajs Gogolis
Николай Гоголь
Nikolajs Gogolis
Personīgā informācija
Dzimis 1809. gada 1. aprīlī
Valsts karogs: Krievija Soročinci, Poltavas guberņa, Krievijas impērija
Miris 1852. gada 4. martā (42 gadi)
Valsts karogs: Krievija Maskava, Krievijas impērija
Paraksts Nikolai Gogol Signature.svg
Literārā darbība
Pseidonīms V.Alovs, P.Gleiks, N.G., G.Janovs, Rudijs Paņko (Рудый Панько), Pasečniks Rudijs Paņko (Пасичник Рудый Панько)
Valoda krievu
Žanri proza, dramaturģija

Nikolajs Gogolis (krievu: Никола́й Васи́льевич Го́голь, ukraiņu: Микола Васильович Гоголь, dzimis 1809. gada 1. aprīlī [v.s. 20. martā], miris 1852. gada 4. martā [v.s. 21. februārī]) bija nozīmīgs ukraiņu izcelsmes krievu rakstnieks. Gogoļa nozīmīgākie darbi ir romāns «Mirušās dvēseles» (Мертвые души, 1842), lugas «Revidents» (Ревизор, 1836), «Precības» (Женитьба, 1841), stāsts «Šinelis» (Шинель, 1842). Gogoļa literārā darbība tradicionāli tikusi saistīta ar reālismu, bet mūsdienās tā lielākoties tiek aplūkota romantisma literatūras kontekstā.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gogolis dzimis turīgā ģimenē. Viņa tēvs arī rakstījis lugas, kuras pats iestudējis kādā dzimtļaužu teātrī; tēvs nomira, kad Gogolim bija 15 gadu. Pabeidzis ģimnāziju Ņižinā, Gogolis 1828. gadā ieradās Pēterburgā, lai mēģinātu iestāties universitātē, taču nobijās no iestājpārbaudījumiem un devās ceļojumā uz Vāciju. Atgriezies viņš no 1829. līdz 1831. gadam strādāja civildienestā, tad no 1831. līdz 1834. gadam pasniedza vēsturi Pēterburgas Patriotiskajā institūtā. Šajā laikā viņš iepazinies ar savu elku Aleksandru Puškinu un uzsāka aktīvāku literāro darbību, gūstot visnotaļ lielus panākumus ar stāstu krājumu «Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā» (Вечера на хуторе близ Диканьки). Šajos darbos vērojama liela ukraiņu folkloras ietekme, tajos sastopami dažādi fantastiski elementi, liela nozīme ir komikai. Literāros panākumus Gogolis nostiprināja ar nākamo stāstu krājumu «Mirgoroda» (Миргород).

1834. gadā Gogolis lasīja vēstures lekcijas Pēterburgas universitātē. Laikā no 1836. līdz 1848. gadam Gogolis apceļoja Vāciju, Šveici, Austriju, Franciju, Itāliju, visvairāk uzturēdamies Romā. 1848 .gadā viņš devās ceļojumā arī uz Palestīnu. Šajā laikā viņš sarakstījis savus pašus slavenākos darbus — «Revidentu», «Mirušās dvēseles» un «Šineli», kuros satīriskā un ironiskā skatījumā aplūkota dzīve Krievijā.

Pēc atgriešanās Krievijā Gogolis nonāca lielā fanātiska mācītāja Mateja Konstantinovska ietekmē un kļuva ļoti reliģiozs. Miris 1852. gada 4. martā 42 gadu vecumā.

Ārējas saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]