Muiža

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Stāmerienas (Stomersee) muižas kungu māja (ap 1910).

Muiža bija feodāls zemes īpašumu veids, kad īpašnieks zemi neapstrādāja personīgi, bet guva no tās ienākumus.[1] Šaurākā nozīmē par muižu sauc šāda īpašuma pārvaldes ēku vai ēku kompleksu, kurā ietilpst kungu māja vai pils, muižas pārvaldnieka māja, kā arī dažādas saimnieciskas un rūpnieciskas būves. Latvijā dažādos laikos kopumā bija vairāk kā 1800 muižu.

Vārda cilme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds "muiža" ir sens aizguvums no līvu valodas. Pēc Jāņa Endzelīna uzskata līvu vārds moiza vistuvāk atbilst somu īpašības vārdam moisio - "tikko uzarts, iežogots", ko attiecināja uz iekoptu zemi mežā.[2]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izveidošanās (līdz 16. gs.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaut arī muižas vārds rakstos pirmo reizi minēts 1638. gadā iespiestajā Manceļa latviešu valodas vārdnīcā "Lettus", tā lietošana latviešu valodā bijusi daudz senāka. No vikingu sāgām, Indriķa hronikas un padošanās līgumiem zināms, ka senlatviešu maztautas dzīvoja ciemos (latīniski: villae, lejasvācu: dorp) ciematos (villulae) jeb "sētās". Karadarbības laikā iedzīvotāji patvērās pilskalnos (castrum), kuru pašlaik zināmais skaits bija 460. [3] 1201. gadā Indriķa hronikā pirmo reizi pieminēts, ka bīskaps Alberts izlēņoja saviem vasaļiem Daniēlam un Konrādam no Meiendorpas Lielvārdes un Ikšķiles pilis kopā ar zemi un ļaudīm, kas to apstrādāja. Vēlāk bīskaps Alberts trešdaļu no sev pakļautajām zemēm piešķīra Zobenbrāļu ordenim, kas savas zemes pārvaldei un aizsardzībai izveidoja komturejas un fogtejas.

Sākotnēji gan Rīgas bīskapi, gan ordenis savas zemes izlēņoja kristītajiem līvu (Gerardam Līvam, Manegintam u.c.) un letgaļu (Ramekam, Drivinaldam u.c.) vasaļiem, kas vēlāk tos pārdeva ieceļotājiem no vācu zemēm vai arī paši pārvācojās. Pilsnovados dzīvojošie kristītie līvi, letgaļi, sēļi, zemgaļi un kurši ("senlatvieši") saglabāja personisko brīvību un pašpārvaldi, bet bija spiesti pildīt militārās un civilās klaušas un maksāt nodokļus. [4]

No 13. gadsimtā lēņus saņēmušo vasaļu pēctečiem izveidojās pēcāk varenākās vācbaltu muižnieku dzimtas - Aderkasi, Ikskili, Līveni, Patkuli, Pāleni, Rozeni, Tīzenhauzeni, Ungerni-Šternbergi, Vrangeļi u.c. Muižas parasti tika piešķirtas tās īpašniekam ar militāra vai kāda cita valsts vai baznīcas dienesta nosacījumiem. Sākotnēji muižas tika piešķirtas mūžīgai lietošanai tās īpašnieka dzīves laikā, vēlāk muižu īpašumi kļuva mantojami.

Ja 13. un 14. gadsimtā muižas apsaimniekoja gandrīz vienīgi senlatviešu vasaļi (Manegints, Radiķis, Tontegode, Tots, Aulis, brāļi Mažeiki, Grimeķis, Sirkants, Gaiža, Duvkants, Dumpjāts, Treinis, Gribonis, Mēlvaldis, Kantebute, Stegebute, Taites, Angutis, Poja, Krūms, Pitkejānis, Tautenis, Sentots, Cielava, Karīds u.c.) tad 15. gadsimtā sāka strauji pieaugt vācu muižu skaits, kas gadsimta beigās sasniedza vismaz 41. Par to, ka muižas tika ierīkotas agrāko ciemu vietā, liecina to nosaukumi, kas beidzas ar latvisko "-ciems" (Autzeem, Inceem), līvisko "-küla" (Metsküll, Perkül, Seppkül) vai vācisko "-dorf" (Posendorf, Maykendorf). Vācu muižnieki bez kalpu un dreļļu (vergu, karagūstekņu) darba savās muižu saimniecībās 15. un 16. gadsimtā sāka izmantot savās lēņa zemēs dzīvojošo brīvo zemnieku klaušas. [5]

Muižu redukcija Vidzemē (1681.-1690.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc milzīgajiem Livonijas kara izraisītajiem postījumiem un Livonijas konfederācijas sabrukuma radītā varas vakuuma apstākļos pieauga muižnieku politiskā ietekme un vara pār zemniekiem. Pēc Latvijas zemju nonākšanas Polijas-Lietuvas kopvalsts pārvaldībā vācbaltu muižnieki panāca līdzīgas tiesības kā šļahta. Tomēr pēc Otrā Ziemeļu kara Zviedru Vidzemes teritorijā 1681. gadā sākās agrārā reforma, kas pazīstama kā "muižu redukcija". Sākumā tika atsavinātas zviedru lielmuižniekiem pēc kara piešķirtās muižas (Alūksne, Bukulti, Burtnieki, Cēsis, Dole, Dzērbene, Ēvele, Ļaudona, Mālpils, Mujāni, Rauna, Rūjiena, Sigulda, Smiltene, Vainiži, Valmiera, Trikāta), bet nesaskaņas ar vietējiem muižniekiem sākās mazo muižu redukcijas dēļ. Pēc karaļa rīkojuma tika atsavināta visas Vidzemes muižas, kas jel kādreiz bijušas publiskas. Rezultātā kroņa rokās nokļuva vairāk kā 70% no muižu zemes. [6]Lai aizkavētu muižnieku politiskās varas sabrukumu, Vidzemes bruņniecība 1690. gadā sūtīja savu delegāciju uz Stokholmu. Viens no tās vadītājiem bija Johans Reinholds fon Patkuls, kas līdz ar citiem muižniecības vadoņiem tika tiesāts zviedru tiesā. Tas veicināja muižnieku opozīciju karaļa varai un viņu politiskās varas atjaunošanos pēc zviedru sakāves Lielajā Ziemeļu karā.

Uzplaukums (18.-19. gs.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klaušu darbi muižā siena novākšanas laikā Vidzemē (no Broces kolekcijas).

Krievijas impērijas imperatori savukārt atdāvināja kroņa muižas sev lojāliem karavadoņiem un ierēdņiem. Pēteris I jau 1711. gadā piešķīra Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas muižas ģenerālfeldmaršalam Borisam Šeremetjevam, Bērzauni un Zelgauskas muižas ģenerālprokuroram Pāvilam Jagužinskim, savukārt Anna I Romanova ģenerālfeldmaršalam Pēterim Lasī atdāvināja Siguldas, Veckalsnavas, Liepas un Doles muižas, bet Gustavam Lēvenvoldem Burtnieku muižu. Elizabete I Romanova Bērzaunes muižu piešķīra ģenerālim Vasilijam Soltikovam, bet Burtnieku muižu Aleksandram Rumjancevam. Lielāko daļu no šīm muižām drīz vien pārpirka vietējie Vidzemes muižnieki. Tika restituētas arī zviedru karaļu reducētās muižas, tādēļ kroņa muižu īpatsvars 19. gs. sākumā samazinājās līdz 6,5%. Pēc bruņniecības lūguma 1779. gadā Katrīna II Vidzemes muižas alodificēja - nodeva privātīpašumā to lietotājiem. 19. gadsimta sākumā muižām bija policijas tiesības, patronāta tiesības pār luteriskām draudzēm, medību tiesības, krodzniecības tiesības, degvīna dedzināšanas tiesības, tiesības ierīkot un uzturēt dzirnavas, dibināt miestus, rīkot tirgus un gadatirgus.[7]

Kurzemes guberņas, Vidzemes guberņas un arī Vitebskas guberņas latviešu apriņķu saimnieciskajā dzīvē muižas spēlēja noteicošo lomu. Kādā 1841. gadā publicētā aprakstā minēts, ka "muiža koncentrējās visa sociālā sistēma, rūpniecība, zemkopība, tirdzniecība un smalkā dzīve. Muižas centrā ir daudz ēku: nami viesiem, muižkungiem un citiem kalpotājiem, klētis, kūtis, fabrikas, baznīcas, dzirnavas, alusdarītavas un citas ēkas - skaitā 20, 30, pat 40. Tās grupējas ap galveno ēku, kurā dzīvo barons.

Smalkajā muižas sabiedrībā ietilpst barona ģimene, muižas ārsts un mācītājs, mājskolotāji un guvernantes, radi un paziņas, ko bieži ielūdz ciemos, un ir arī gadījuma ciemiņi. Vidzemes un Kurzemes muižās parasti ir ļoti daudz ļaužu, un teir liela rosība, salīdzinot ar pamestajiem un tukšajiem laukiem."[8]

Muižu dedzināšana un atsavināšana (1905.-1920.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1905. gada decembrī nodedzinātā Allažu muižas kungu māja.

1905. gada revolūcijas laikā tika postītas 412 muižas, pie kam tika nodedzinātas 117 muižu kungu mājas, visvairāk Rīgas, Cēsu, Aizputes, Kuldīgas un Talsu apriņķos.[9]

Pirms Pirmā Pasaules kara 48% no visas lauksaimnieciski izmantotās zemes piederēja apmēram 1300 privātām muižām, bet ap 40% zemniekiem. Privātās muižās atradās 820 ģimeņu īpašumā. Pēc Oktobra revolūcijas padomju vara Vidzemes muižas konfiscēja un pārveidoja par valsts lielsaimniecībām. LSPR valdība 1919. gada 1. martā izdeva dekrētu par zemes nacionalizāciju, lietošanu un pārvaldīšanu. 239 muižas ar aramzemes platību virs 300 pūrvietām (111 ha) tika pārvērstas par padomju saimniecībām Latvijas Republikas nodibināšanas Satversmes sapulce 1920. gadā pieņēma likumu par Valsts zemes fonda nodibināšanu un izlietošanu, uz kuras pamata Valsts zemes fondā ieskaitīja 1479 muižas, 171 mācītājmuižu, 294 pusmuižas, 202 mājas, 546 atsevišķus zemes gabalus un 5865 dzimts nomas zemes gabalus, kopā 8557 vienības. Bijušajiem īpašniekiem atstāja neatsavināmu daļu vidējās saimniecības platībā (ap 50 ha). 1924. gadā Saeima nolēma nemaksāt nekādu atlīdzību par atsavinātajiem īpašumiem.[10]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Akadēmiskā terminu vārdnīca
  2. Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sējums. Rīga, 1992.
  3. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture. Krusta kari. Rīga, 2002.
  4. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1290-1500. Rīga, 1997.
  5. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1290-1500. Rīga, 1997. 478 lpp.
  6. Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600-1710. Upsala, 1962.
  7. Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1710-1800. Daugava, 1973.
  8. J.K.Kohl. Die deutsch-russischen Ostseeprovinzen. Dresden & Leipzig, 1841
  9. Arveds Švābe. Latvijas vēsture 1800-1914. Daugava, 1958.
  10. Arnolds Aizsilnieks. Latvijas saimnieciskā vēsture 1914-1945. Daugava, 1968.