Kara revolucionārās komitejas
Kara revolucionārās komitejas (KRK, krievu: военно-революционные комитеты) bija Strādnieku un kareivju deputātu padomēm pakļautas militāras pārvaldības iestādes, kuras veidoja Krievijā, vēlāk Padomju Krievijā un citās padomju republikās pēc Februāra revolūcijas, sākot ar 1917. gada otro pusi. Pēc Oktobra revolūcijas kļuva par padomju ārkārtas varas iestādēm.
Šādas 1917. gadā izveidotās komitejas bija Petrogradas KRK, Maskavas KRK, Ziemeļu frontes KRK, 12. armijas KRK (priekšsēdētājs Jānis Čariņš, locekļi Kārlis Gailis, Jānis Krūmiņš-Pilāts), Igaunijas KRK (Ivans Rabčinskis, Jāns Anvelts, Viktors Kingiseps) un citu pilsētu, reģionu vai armijas vienību KRK. Dažām no KRK sākotnēji bija citi nosaukumi, piemēram, Revolucionāro organizāciju štābs Ivanovovozņesenskā vai Rīcības orgāns Voroņežā.
1917. gada 12. (25.) oktobrī pie Petrogradas strādnieku un kareivju deputātu padomes tika izveidota Petrogradas Kara revolucionārā padome, kuras formālais uzdevums bija organizēt Petrogradas aizsardzību pret Vācijas armijas uzbrukumu, bet boļševiki izmantoja komiteju bruņotas sacelšanās sarīkošanai, kas vēlāk arī notika (Oktobra revolūcija). Par komitejas priekšsēdētāju kļuva kreisais esers Pāvels Lazimirs, bet galvenie lēmēji tajā bija boļševiki Ļevs Trockis, Nikolajs Podvojskis, Vladimirs Antonovs-Ovsejenko.[1]
KRK pārzināja transportu, sakarus, pārtikas apgādi, armijā kontrolēja komandieru darbību, Pirmais pasaules kara beigās slēdza pamieru noteiktos frontes iecirkņos. Līdz ārkārtas komisiju (vēlākā čeka) izveidošanas KRK īstenoja represijas, slēdza kontrrevolucionāros preses izdevumus, piedalījās uzņēmumu nacionalizācijā. Līdz 1918. gada pavasarim, kad padomēs pārsvaru bija ieguvuši boļševiki, izveidoti ap 600 KRK, tad lielākā daļa no tām nodeva savas pilnvaras padomēm.
No 1918. gada vidus, pastiprinoties karadarbībai Krievijas pilsoņu kara frontēs, atsākās KRK, tagad bieži sauktu par revolucionārajām komitejām (RK), veidošana. Piefrontes teritorijās RK veica mobilizāciju, uzturēja kārtību, palīdzēja Sarkanajai armijai, Sarkanās armijas ieņemtajos apvidos līdz padomju izveidei īstenoja varu. RK darbojās arī Balto armiju un nacionālo spēku (kā piemērs, Ukraina, Kaukāzs, Baltija) pārņemtajos apgabalos, kur veidoja partizānu vienības, rīkoja sacelšanās.[2]
1918. gada 18. un 19. novembrī vācu okupētajā Rīgā notika Latvijas Sociāldemokrātijas 17. konference, pēc kuras nodibināta Latvijas Kara revolucionārā komiteja, kuras uzdevums bija konferencē apspriestās bruņotās sacelšanās īstenošana. KRK tika nodibinātas arī Valkā, Gulbenē, Valmierā, Cēsīs un citur.[3]
Republikāniskās RK likvidētas 1920. (piemēram, Baltkrievijas) un 1921. gadā (Armēnijas). Lielākā daļa guberņu un apriņķu RK atceltas ar Strādnieku un zemnieku aizsardzības padomes lēmumu 1920. gadā. Turkestānā, Ziemeļkaukāzā un Tālo Austrumu rajonos RK darbojās līdz 1924.—1928. gadam. Kopumā 1918.—1921. gadā darbojušies 30 000 RK.[2]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Военно-революционные комитеты». ru.wikipedia.
- ↑ 2,0 2,1 «Военно-революционные комитеты». Большая российская энциклопедия.
- ↑ Igors Vārpa. Ceļš uz Latvijas valsti. 1914—1922. Jumava, 2012. 93. lpp. ISBN 978-9934-11-060-3.