Krimas Autonomā Republika

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Ukrainas administratīvo vienību. Par Krievijas anektēto teritoriju skatīt rakstu Krimas Republika.
Krimas Autonomā Republika
Автономная Республика Крым
Автономна Республіка Крим
Qırım Muhtar Cumhuriyeti
—  Autonoma republika  —
Flag of Krimas Autonomā Republika
Karogs
Coat of arms of Krimas Autonomā Republika
Ģerbonis
Crimea in Ukraine.svg
Administratīvais centrs Simferopole
Valsts Karogs: Ukraina Ukraina
Administratīvais iedalījums
Platība 
 - Kopējā 26 081 km²
Iedzīvotāji (2014)
 - Kopā 1 967 200
 - Blīvums 75,4/km²
 - Etniskais sastāvs krievi (58,32%)
ukraiņi (24,32%)

Krimas tatāri (12,03%)
baltkrievi (1,45%)
Laika josla EET (UTC+2)
 - Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Mājaslapa: http://www.rada.crimea.ua/

Krimas Autonomā Republika ir autonoma republika Ukrainas dienvidos, Krimas pussalā. Robežojas ziemeļos ar Hersonas apgabalu un dienvidrietumos ar valsts nozīmes pilsētu Sevastopoli. Ziemeļrietumu krastu apskalo Azovas jūra un Kerčas šaurums, rietumu un dienvidu piekrasti — Melnā jūra.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā autonomā republika Krimas pussalā — Krimas APSR tika nodibināta 1921. gada 18. oktobrī Krievijas PFSR sastāvā. 1926. gadā Krimā dzīvoja 718 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem krievi bija 42%, krimas tatāri — 25%, ukraiņi — 11%, vācieši — 6%, ebreji — 5%, kā arī grieķi, armēņi, bulgāri un karaīmi.

Otrā pasaules kara laikā karojošie spēki deportēja vai nogalināja gandrīz visus Krimas neslāvu iedzīvotājus. 1941. gada augustā padomju varas iestādes izsūtīja ap 60 tūkstošu vāciešu un Kerčā dzīvojošo itāļu. 1941.—1944. gadā Krimu okupēja Vērmahts, šajā laikā nacisti nošāva ap 40 tūkstošu ebreju un kalnu ebreju.

Pēc Krimas atgūšanas padomju varas iestādes 1944. gada 18. maijā deportēja visus Krimas tatārus (vairāk kā 238 tūkstošus cilvēku) uz Vidusāziju un citām PSRS daļām, 27. jūnijā arī 37 tūkstošus armēņu, bulgāru un grieķu, bet drīz pēc tam — palikušos divus tūkstošus vāciešu. Krimas APSR likvidēja un izveidoja Krimas apgabalu KPFSR sastāvā un krieviskoja lielāko daļu tatāru izcelsmes vietvārdus. PSRS varas iestādes mēģināja atdzīvināt Krimas saimniecisko dzīvi, ievedot jaunus iedzīvotājus. Tomēr ieceļotāju vilnis no Krievijas iekšējiem apgabaliem nemainīja situāciju, jo viņi nespēja adaptēties Krimas kalnos un stepēs. Labības vidējā raža Krimā pazeminājās no 10,7 t/ha 1940. gadā līdz 3,9 t/ha 1950. gadā.[1]

Pēc Staļina nāves jaunā PSRS valdība 1954. gada 19. februārī, atzīmējot 300 gadus kopš 1654. gada Krievijas caristes sadarbības līguma ar ukraiņu kazakiem Bogdana Hmeļņicka vadībā, nodeva Krimas apgabalu Ukrainas PSR pakļautībā. Perestroikas laikā, 1987. gadā Krimā sāka atgriezties deportētie Krimas tatāri un viņu pēcteči. 1991. gada 12. februārī Krimas iedzīvotāju referenduma rezultātā Krimas apgabalu pārveidoja par Krimas APSR Ukrainas PSR sastāvā.

Mūsdienas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krimas Autonomās Republikas administratīvais iedalījums
V. Putins Maskavas Kremlī paraksta līgumu ar Krimas Autonomās Republikas valdības un Sevastopoles pašvaldības vadītājiem par Krimas un Sevastopoles iekļaušanu Krievijas Federācijas sastāvā (2014. gada 18. marts)

Pēc PSRS sabrukuma un neatkarīgās Ukrainas Republikas pasludināšanas 1992. gada 26. februārī Krimas APSR Augstākā padome pārdēvēja Krimas APSR par Krimas Republiku. 1992. gada 5. maijā Krimas parlaments pasludināja Krimas Republikas suverenitāti un pieņēma konstitūciju, kurā 6. maijā iekļāva punktu par atrašanos Ukrainas sastāvā. 1993. gada 14. oktobrī Krimas parlaments izveidoja Krimas prezidenta institūciju. 1995. gada martā tomēr republikas nosaukumu pārmainīja uz Krimas Autonomās republikas nosaukumu.

1997. gadā Ukraina un Krievija parakstīja Draudzības, Sadarbības un Partnerības līgumu, kura vienojās par bijušas PSRS Melnās jūras flotes sadalīšanu un Sevastopoles kara bāzes un Sevastopoles rajona nodošanu Krievijas Federācijas pārvaldībā. Pēc promaskaviskā[2] prezidenta Janukoviča nākšanas pie varas 2010. gada aprīlī Ukrainas parlaments pagarināja Sevastopoles kara bāzes teritorijas iznomāšanu Krievijai līdz 2042. gadam.

Pēc Eiromaidana sacelšanās un Ukrainas valdības nomaiņas 2014. gada 26. februārī pret jauno Kijevas valdību noskaņotas bruņotas grupas ieņēma Krimas parlamenta ēku Simferopolē un virs tās uzvilka Krievijas karogu, bet 27. februārī Krimas Augstākā padome ārkārtas sēdē atcēla premjerministru Anatoliju Mogiļovu un ievēlēja šajā amatā partijas "Krievu vienotība" (Русское единство) līderi Sergeju Aksjonovu, kurš tūlīt vērsās pie Krievijas valdības ar lūgumu nodrošināt Krimā mieru un kārtību. 28. februārī karavīri bez pazīšanās zīmēm ieņēma valdības ēkas un lidostas visā Krimas republikā, kas iezīmēja Krimas krīzes sākumu. Starptautisko situāciju saasināja Krievijas prezidenta Vladimira Putina vēršanās pie Krievijas Valsts domes 1. martā ar lūgumu atļaut izmantot Krievijas karaspēku Krimas teritorijā.[3] Ukrainas armijā tika izsludināta pilna kaujas gatavība. 6. martā Krimas Augstākā padome pieņēma lēmumu par Krimas Autonomās Republikas pievienošanu Krievijai un referenduma organizēšanu.[4]

16. martā Krievijas karaspēka klātbūtnē Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā notika referendums, kurā pēc balsu skaitīšanas komisijas ziņām par "atkalapvienošanos ar Krieviju" nobalsoja 96,47% referenduma dalībnieku Krimas Autonomajā Republikā un 96,59% Sevastopolē.[5] Nākamajā dienā Krimas parlaments pasludināja neatkarību no Ukrainas un vērsās pie Krievijas ar lūgumu to uzņemt to Krievijas Federācijas sastāvā, kuras prezidents V. Putins parakstīja dekrētu, kurā atzina Krimas Republiku par suverēnu un neatkarīgu valsti,[6] bet jau 18. martā parakstīja līgumu ar Krimas valdības pārstāvjiem par Krimas iekļaušanu Krievijas Federācijas sastāvā.[7]

Ukrainas valdība šo referendumu un Krimas aneksiju pasludināja par neleģitīmu.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Krima: vai Hruščova dāvana Ukrainai? Aleksejs Grigorjevs žurnālā "Ir" 2014. gada 6. martā
  2. Janukovičs paziņo par uzvaru Ukrainas parlamenta vēlēšanās LETA, 2007. gada 2. oktobrī
  3. Putins lūdz parlamenta atļauju karaspēka ievešanai Krimā DELFI, 2014. gada 1. martā
  4. Krimas parlaments nobalso par autonomijas pievienošanu Krievijai 2014. gada 6. martā
  5. Krimas pievienošanu Krievijai atbalstījuši 97% balsotāju DELFI, 2014. gada 17. martā
  6. Putins paraksta dekrētu par Krimas neatkarības atzīšanu LETA-RIA NOVOSTI, 2014. gada 17. martā
  7. Putins paraksta vienošanos par Krimas Republikas uzņemšanu Krievijas sastāvā DELFI, 2014. gada 18. martā