Lāčplēša Kara ordenis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lāčplēša Kara ordenis
Ordeņa lentes atgriezums

Lāčplēša Kara ordenis bija Latvijas augstākais militārais apbalvojums laikā no 1920. līdz 1940. gadam.

Par Lāčplēša Kara ordeņa (LKO) dibināšanas dienu simboliski uzskata 1919. gada 11. novembri. Ordeņa statūtus izstrādāja vēlākais ordeņa kavalieris Alberts Stalbe. LKO statūtus Saeima apstiprināja 1920. gada 18. septembrī. Ordeņa skices izstrādāja Jānis Aleksandrs Liberts. Ordeņa devīze - "Par Latviju".

LKO piešķīra par kaujas nopelniem Latvijas armijas un bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija devuši lielu ieguldījumu Latvijas brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu.

Pirmos ordeņus 1920. gada 13. augustā septiņiem Latvijas armijas augstākajiem komandieriem — P. Radziņam, M. Peniķim, K. Berķim, O. Dankeram, J. Jansonam, J. Puriņam un J. Apinim, piešķīra Ministru kabinets. Šie virsnieki līdz ar apbalvošanu tika ieskaitīti Lāčplēša kara ordeņa domes sastāvā.

Pirmajiem 288 LKO kavalieriem apbalvojumus pasniedza Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste 1920. gada 11. novembra parādē. Pēc tam apbalvošana notika ik gadu līdz pat 1928. gada 11. novembrim.

LKO bija trīs šķiras (pakāpes). Apbalvošanu sāka ar ordeņa zemāko, III šķiru. Ordeņa II šķiru varēja piešķirt tikai III šķiras LKO kavalieriem, bet I šķiru — II šķiras kavalieriem (šis noteikums neattiecās uz ārzemniekiem). Jautājumu par apbalvošanu izšķīra LKO dome, kuras sastāvā kā priekšsēdētājs bija valsts prezidents, septiņi Saeimas deputāti un septiņi LKO augstākās šķiras kavalieri. Pirms tam armijas pulkos izveidotās komisijas izskatīja konkrētos apbalvošanas pieteikumus, sastādīja detalizētu varoņdarba aprakstu, apkopoja liecinieku ziņojumus. Sastādīto pieteikuma anketu komisija iesniedza apstiprināšanai kara ministram, kurš to akceptēšanas gadījumā nodeva LKO domei. Ordeni piešķīra, ja par apbalvošanu tika nodotas vismaz 10 domes locekļu balsis.

LKO bija veidots kā stilizēts ugunskrusts ar baltu emaljas pārklājumu un sarkanu un zeltītu aplokojumu. Krusts novietots uz sakrustotiem zobeniem. Aversā krusta vidū bija attēlots Lāčplēsis. Reversa medaljonā lasāms uzraksts "11.novembris 1919". Krusta galos iegravēti iniciāļi H. B. sudrabkaļa Hermaņa Banka meistarzīme).

I šķiras ordenis bija krusts (61x57,5 mm) 101 mm platā muarē lentē ar trim sarkanām un četrām sudrabotām vienāda platuma svītrām, kā arī 16 staru ordeņzvaigzne (68,5 mm diametrā), kuras centrā atrādās ordeņa krusts (25 mm diametrā). Lente bija nēsājama pār kreiso plecu, bet zvaigzne piesprausta krūšu kreisajā pusē.

II šķiras ordenis bija krusts (48x46 mm) šaurā lentē, kas nēsājama ap kaklu.

III šķiras ordenis bija krusts (41x39 mm) šaurā lentē, kas nēsājama krūšu kreisajā pusē.

Sākot ar 1922. gada novembri apbalvotajiem izsniedza mākslinieka R. Zariņa veidotu diplomu ar īsu varoņdarba aprakstu un LKO apliecību.

LKO kavalieri (L.k.o.k.) baudīja virkni privilēģiju — tiesības nēsāt militāro uniformu arī pēc atvaļināšanas, atlaides dzelzceļa biļešu iegādē, tiesības saņemt bērniem atbrīvojumu no mācību maksas valsts skolās, bezmaksas medicīnisko aprūpi utml. L.k.o.k. - abreviatūra, ko lieto pie personu īpašvārdiem, norādot, ka attiecīgā persona ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Kopā tika izsniegti 2146 LKO, no tiem 11 I šķiras, 61 II šķiras un 2074 III šķiras ordeņi. 322 ordeņi tika izsniegti ārzemniekiem. Kā pēdējais ordeni saņēma Polijas Pirmais maršals Juzefs Pilsudskis un Itālijas premjerministrs Benito Musolīni. 1995. gadā apgāds Jāņa sēta izdeva Latvijas Valsts vēstures arhīva sagatavotu LKO kavalieru biogrāfisko vārdnīcu — "Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieri".

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Informācijas avoti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]