Latviešu strēlnieki

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona brīvprātīgie 1915. gada 7. (20.) augustā.
Šis raksts ir par latviešu militāro formējumu 1. Pasaules kara laikā. Par grupas Skyforger albumu skatīt rakstu Latviešu strēlnieki (albums).
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latviešu strēlnieki bija latviešu karavīri, kas Latviešu strēlnieku pulku sastāvā piedalījās 1. pasaules kara, Latvijas brīvības cīņu un Krievijas Pilsoņu kara kaujās. Kopumā astoņos strēlnieku pulkos dienēja aptuveni 40 000 kareivju.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Pasaules kara sākumā Krievijas impērijas karaspēks 1914. gadā iebruka Austrumprūsijā un kaujās zaudēja divas armijas un ievērojamu daudzumu ieroču un munīcijas.

1915. gada 1. aprīlī Vācijas impērijas karaspēks iebruka Kurzemes guberņas teritorijā un strauji virzījās uz tās galvaspilsētu Jelgavu. 2.-3. aprīlī Krievijas impērijas karaspēks sekmīgi atsita pirmo uzbrukumu Jelgavai, kaujās izcēlās Daugavgrīvas apvienotie bataljoni, kuros pārsvarā dienēja latvieši. Vācu karaspēks 7. maijā ieņēma Liepāju, krievu karaspēks veidoja aizsardzības līniju gar Ventu.

Jūlijā sākās otrs vācu karaspēka uzbrukums Kurzemē - 14. jūlijā tas forsēja Ventu, 17. jūlijā ieņēma Dobeli, 18. jūlijā Tukumu un Ventspili. 19. jūlijā Krievijas Valsts domes latviešu deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis publicēja patriotisko uzsaukumu "Pulcējieties zem latviešu karogiem!". Straujais vācu uzbrukums izraisīja aptuveni puses Kurzemes iedzīvotāju došanos bēgļu gaitās uz Vidzemes guberņu un Rīgu, tālāk uz Krieviju.

Kaut gan Krievijas valdība neuzticējās nacionālām bruņotajām vienībām, armijas vadība atļāva veidot latviešu brīvprātīgo strēlnieku bataljonus. 1. augustā vācu karaspēks ieņēma Jelgavu un Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks Rīgas aizstāvēšanai pavēlēja no latviešu brīvprātīgajiem saformēt 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonus. 12. augustā Rīgā sākās brīvprātīgo uzņemšana, pirmajā pieņemšanas dienā pieteicās 71 brīvprātīgais. 12. septembrī vācu karaspēks ieņēma Jaunjelgavu, 23. oktobrī Ilūksti. Krievu karaspēks Daugavas kreisajā krastā saglabāja stipru placdarmu, ko nosauca par Ikšķiles priekštilta nocietinājumu (vēlāk nodēvētu par Nāves salu).

Latviešu strēlnieki Pirmajā Pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu strēlnieku galvenais panākums bija frontes līnijas nostabilizēšana pie Rīgas 1915. gadā un tās noturēšana līdz 1917. gada rudenim. Ieņemot Rīgu, vāciešiem būtu atvērtas durvis uz Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu.

1915. gada kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īsā laika posmā sākotnēji plānoto divu latviešu bataljonu vietā tika izveidoti trīs bataljoni, kas tika norīkoti aizsargāt Rīgu. 23. oktobrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons tika nosūtīts uz fronti - 1. un 4. rota uz Olaini, bet 2. un 3. rota uz dienvidiem no Babītes ezera. 1. strēlnieku bataljona pirmās cīņas notika 1915. gada 25. oktobrī pie "Mangaļu" mājām Tīreļpurvā un 29. oktobrī pie "Plakanu" mājām Misas krastos, kad latviešu strēlniekiem izdevās atspiest vācu vienības atpakaļ aiz Kurzemes guberņas robežas. 28. oktobrī Rīgas latviešu biedrības namā notika sēru mītiņš un pirmo trīs Tīreļpurva kaujā kritušo - Jēkaba Voldemāra Timmas, Jāņa Gavenas un Andreja Stūra - izvadīšana uz jaunajiem Brāļu kapiem.

26. oktobrī uz fronti pie Ķekavas devās arī 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, kas steidzami tika pārsviests uz Slokas apkārtni, kur 31. oktobrī atsita vācu uzbrukumu. 5. novembrī kaujās Slokas-Ķemeru apkārtnē iesaistījās arī 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons. Pēc šīm cīņām tika izsludināta vispārēja latviešu mobilizācija, kuras rezultātā tika izveidoti vēl pieci latviešu strēlnieku bataljoni, kā arī viens rezerves bataljons.

1916. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. Latviešu strēlnieku brigādes virsnieki 1916. gada beigās pie štāba ēkas bijušajā Ķemeru kūrmājā. No kreisās - Jukums Vācietis, Andrejs Auzāns, Gustavs Mangulis.

Aktīva karadarbība Rīgas frontē atsākās 1916. gada 21. martā, kad 1. un 2. latviešu strēlnieku bataljoni pārrāva vācu nocietinātās pozīcijas pie Rīgas-Bauskas šosejas Ķekavas apkārtnē, bet lielāks Krievijas karaspēka uzbrukums nesekoja. Kaujas pie Ķekavas atsākās 16.-22. jūlijā, kurās pirmo reizi piedalījās visi latviešu bataljoni, izņemot 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu, kas cīnījās pie Olaines un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu, kas cīnījās Nāves salā.

1916.gada 8. oktobrī (25.septembrī pēc vecā stila) Nāves salā notika vācu gāzu uzbrukums, kas pēc sava apjoma bija pirmais un lielākais šāda veida ieroču pielietojums pretinieka iznīcināšanai pirmajā pasaules karā Latvijā. Saindējās 120 strēlnieki no 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona, kas astoņas dienas izturēja Nāves salā. Strēlniekiem tika dota pavēle nosargāt Nāves salu, tomēr Krievijas armija nekad neizmantoja šo pozīciju uzbrukumam. Pēc šim kaujām 1916. gada 4. novembrī, tā kā latviešu strēlnieku bataljonu izmērs bija pieaudzis no sākotnējām 4 uz 8 rotām, pārveidoja par pulkiem divu bataljonu sastāvā un tos apvienojot izveidoja divas latviešu strēlnieku brigādes. 6. decembrī pie abām strēlnieku brigādēm tika izveidotas lazaretes un dezinfekcijas nodaļas.

1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieki ar karogiem Februāra revolūcijas upuru piemiņas demonstrācijas laikā Rīgā 1917. gada 23. martā.

Visslavenākās latviešu strēlnieku cīņas norisinājās 1917. gada 5.-11. janvārī (1916. gada 23.-29. decembrī pēc vecā stila), kad 12. Krievijas armijas pavēlniecība izplānoja "Jelgavas operāciju" ar mērķi strauja uzbrukuma veidā ieņemt Zemgales lielāko daļu. Par uzbrukuma vietu Rīgas frontē tika izvēlēts purvains apvidus starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu. Šīs cīņas vēsturē iegājušas kā Ziemassvētku kaujas. Pirms kaujas operācijas 3. janvārī abas latviešu strēlnieku brigādes tika apvienotas vienā divīzijā (komandieris - ģenerālis Augusts Ernests Misiņš). Kaujas sākās 5. janvārī (1916. gada 23. decembrī pēc vecā stila) un ilga sešas dienas. Tajās pirmo reizi piedalījās visi astoņi latviešu strēlnieku pulki. Pēc F. Brieža ieteiktā plāna, bija paredzēts sadalot spēkus divās grupās, dot triecienu uzreiz divās vietās. Taču gaidītā artilērijas atbalsta nebija, ejas plašajos dzeloņdrāšu laukos bija nepilnīgas un latviešu kareivji bija spiesti skriet dzeloņdrāšu biezoknī tieši pretī vācu ložmetēju ligzdām. Par spīti tam, nocietinājumus izdevās pārraut un ieiet vairākus kilometrus vācu teritorijā, taču armijas vadība nebija spējīga izmantot šos panākumus, un izvērst spēcīgu uzbrukumu pret vāciešiem. 1917. gada 22.-31. janvārī notika Janvāra kauja, kuras laikā vācieši centās atgūt Ziemassvētku kauju laikā zaudētās teritorijas.

Ziemassvētku un Janvāra kaujās strēlnieki izrādīja lielu varonību, taču vienlaikus cieta lielus zaudējumus. Krievijas armija šo kauju laikā zaudēja apmēram 26 000 kareivju, no kuriem 9000 bija strēlnieki - apmēram trešā daļa no visiem strēlnieku spēkiem. Ziemassvētku kauju neveiksmīgā vadība strēlniekos radīja aizvien lielāku neapmierinātību ar armijas vadību. Izplatījās baumas par nodevību pret latviešu formējumiem, 7. februārī ģenerālis Aļeksejevs pieprasīja kara ministram iecelt komisiju Rīgas frontes notikumu izmeklēšanai, bet tas nenotika Februāra revolūcijas dēļ. Tās rezultātā tika gāzts imperators Nikolajs II Romanovs un lielākā daļa strēlnieku bija gatavi atbalstīt radikālos boļševikus, kuri solīja izbeigt karu, kā arī netraucēt Krievijas impērijas tautām veidot neatkarīgas valstis vai autonomijas. 7.-11. aprīlī 290 strēlnieku pulku priekšstāvji Rīgā izveidoja pirmo Latviešu strēlnieku pulku izpildkomiteju (Iskolastrelu), kas 30. maijā pieņēma rezolūciju par varas pāriešanu padomju rokās.

1. septembrī Vācijas karaspēks sāka uzbrukumu Rīgas-Daugavpils frontē un forsēja Daugavu pie Ikšķiles. 2. septembrī Pirmā Latviešu strēlnieku brigāde no Olaines atkāpās uz Rīgu, bet Otrā brigāde 26 stundas noturēja pozīcijas pie Mazās Juglas pret uzbrūkošajiem vācu spēkiem. Pateicoties tam, 12. krievu armija neiekļuva aplenkumā un paspēja atkāpties no Rīgas, fronte nostabilizējās pie Siguldas. Pēc Oktobra revolūcijas 4. decembrī Iskolastrels saņēma pieprasījumu sūtīt vienu latviešu strēlnieku pulku Petrogradas aizstāvēšanai. 6. decembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks ieradās Petrogradā un tam kopā ar Baltijas flotes jūrniekiem tika uzdota Padomju Krievijas valdības apsardze Smoļnijā. 30. decembrī 12. armijas pavēlnieks Jukums Vācietis izdeva pavēli par Latviešu strēlnieku korpusa izveidi uz Apvienotās Latviešu strēlnieku divīzijas bāzes.

Apvienotās Latviešu strēlnieku divīzijas struktūra (1917)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. Latviešu strēlnieku brigāde (komandieris ģenerālis Augusts Ernests Misiņš):

2. Latviešu strēlnieku brigāde (komandieris pulkvedis Andrejs Auzāns):

Piedalīšanās Krievijas Pilsoņu karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltie strēlnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917.gadā starp Februāra un boļševiku revolūciju, kad latviešu strēlnieku pulkos intensīvi darbojās sarkanie aģitātori, liela daļa strēlnieku, īpaši virsniecība un inteliģence, saglabāja neitralitāti vai pat iebilda lielnieku idejām. Dažos no pulkiem (piemēram, 1.Daugavgrīvas pulkā, pulkveža F.Brieža vadībā) tika pārstrukturētas rotas un izveidotas vienības, kuras nebija komunistisko ideju ietekmē. Šīs vienības, nereti, bija ar ievērojami augstāku kaujasspēju par lielniecības ietekmētajām.

Daudzi virsnieki (viņu starpā arī Frīdrihs Briedis, Kārlis Goppers, Rūdolfs Bangerskis u.c.) atstāja lielnieku ideju pārņemtos pulkus. Viena daļa aktīvi iesaistījās cīņā pret sarkanajiem. No Krievijā esošajiem latviešu strēlniekiem tika saformētas divas karaspēka vienības - Imantas pulks un Troickas bataljons, tomēr pirmais neiesaistījās Krievijas Pilsoņu kara kaujās un otrais iesaistījās minimāli. Tā kā 1919. gada otrajā pusē Kolčaka armija tika sakauta un strauji atkāpās, pulki caur Tālajiem austrumiem tika nogādāti jau brīvajā Latvijā.

Sarkanie strēlnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu strēlnieku divīzijas krūšu nozīme Krievijas Pilsoņu kara laikā (1918-1920).

Pēc lielinieku organizētās Oktobra revolūcijas 1917. gada rudenī latviešu strēlnieku daļas saglabāja disciplīnu un to komandieris pulkvedis Jukums Vācietis no 1918. gada 4. septembra līdz 1919. gada 8. jūlijam bija pirmais Sarkanās armijas virspavēlnieks.

1918. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Rīgas ieņemšanas un Oktobra revolūcijas Vācijas karaspēks pārtrauca karadarbību pret Krievijas jauno valdību, tādēļ 1918. gada sākumā Latviešu strēlnieku pulkus boļševiku valdība izmantoja kā t.s. "Latviešu revolucionāros priekšpulkus" pretpadomju sacelšanos apspiešanai. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 4. un 6. rotas un 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 1. bataljons 22. janvārī devās uz Rogačevu, kur 3.-13.februārī apspieda poļu leģionāru I korpusa sacelšanos Baltkrievijā ģenerāļa J. Dovbora-Musņicka (J. Dowbór-Muśnicki) vadībā. Savukārt 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks 24. janvārī no Cēsīm devās pret ģenerāļa Kaļedina komandēto Donas kazaku karaspēku Dienvidkrievijā. Jukums Vācietis savos memuāros vēlāk rakstīja: "Gandrīz katram latviešu strēlniekam un oficierim bija bēdīgas atmiņas par tām mežonībām, kuras pastrādāja Latvijas baroni kopā ar krievu ģenerāļiem pie latviešu tautas mazturīgām aprindām. Katram bija atmiņā nošautais vai pakārtais tēvs, māte, brālis, tuvāks radinieks vai draugs."[1]

Pēc Brestļitovskas miera sarunu izjukšanas 18.-22. februārī Vācijas karaspēks tomēr pārgāja uzbrukumā, bez nopietnas pretestības ieņēma visu Latvijas teritoriju un pēdējās latviešu strēlnieku militārās daļas atstāja dzimteni. 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks apsargāja Padomju Krievijas valdības vilcienu, kad tā no Petrogradas 1918. gada 10.–11. martā pārcēlās uz Maskavu un turpināja tās apsardzi arī Maskavas kremlī. 18. martā Iskolastrels nolēma demobilizēt visas vecās latviešu strēlnieku vienības un izveidot revolucionārās kaujas vienības. 6. aprīlī pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 2. latviešu strēlnieku divīzija tika izformēta.

1918. gada 13. aprīlī tika izveidota Latviešu strēlnieku divīzija kā Sarkanās armijas daļa Jukuma Vācieša vadībā, kuras sastāvā ietilpa deviņi strēlnieku pulki, kavalērijas pulks, vieglās un smagās artilērijas bataljoni un aviācijas daļa. Latviešu strēlnieku divīzija piedalījās anti-boļševiku dumpju apspiešanā Maskavā, Jaroslavļā, kā arī Muromas, Ribinskas, Kalugas, Saratovas un Novgorodas pilsētās.

1918. gada 18. jūlijā Jukumu Vācieti iecēla par Austrumu frontes pavēlnieku cīņā pret čehiem, augustā 5. latviešu strēlnieku pulks Jukuma Vācieša vadībā aizstāvēja Kazaņu, par ko saņēma Revolūcijas Goda Sarkano karogu. 2. septembrī pēc Ļeņina priekšlikuma J.Vācieti iecēla par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku. Latviešu strēlnieki piedalījās kaujās pie Volgas, Urālos, Arhangeļskā, Caricinā un citur.

Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada decembrī latviešu strēlnieki tika nosūtīti atkarot Latvijas teritoriju. Pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 1918. gada 8. decembra 436. direktīvas padomju Rietumu armijas sastāvā tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии), kas 1918. gada 29. decembrī tika pakļauta padomju 7. armijai.

1919. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 1. janvārī kaujā pie Inčukalna stacijas latviešu 1. un 4. latviešu strēlnieku pulki uzvarēja Latvijas zemessardzi un 3. janvārī ieņēma Rīgu. 1919. gada 4. janvārī no latviešu strēlnieku pulkiem un citām karaspēka daļām izveidoja Padomju Latvijas armiju ar divām divīzijām, kas ātri ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot Kurzemes rietumu daļu. 1919. gada pavasarī un vasarā Latvijā dislocēto latviešu strēlnieku noskaņojums strauji mainījās un viņi pārtrauca aktīvi cīnīties pret Niedras valdībai padotajām karaspēka daļām, kas 1919. gada 22. maijā atguva Rīgu. Liela daļa Sarkanās armijas rindās esošo latviešu strēlnieku Rīgas kauju laikā pārgāja Latvijas armijas pusē un pievienojās Dienvidlatvijas brigādei. Tomēr tās vienības, kas padevās vācbaltiešu landesvēram, Dzelzsdivīzijai vai Igaunijas valdības karaspēkam, tika apšautas. Cīņās Latvijas teritorijā krita ap 3000 Padomju Latvijas armijas sastāvā esošo strēlnieku.

Pēc sakāves Latvijā atlikušās latviešu strēlnieku vienības 1919. gada vasaras beigās tika pārformētas par Latviešu strēlnieku divīziju un nosūtītas pret strauji uzbrūkošo ģenerāļa Deņikina armiju. Latviešu divīzija veidoja Sarkanās armijas trieciengrupu, kas Orlas-Kromu kaujās sakāva Dienvidkrievijas armiju un piespieda to atkāpties līdz Melnās jūras krastam. Latviešu daļas spēlēja lielu lomu arī ģenerāļa Judeniča Ziemeļrietumkrievijas armijas sakāvē 1919. gada beigās.

1920. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gadā Latviešu divīzija piedalījās kaujās pret ģenerāļa Vrangeļa armiju Kahovkas placdarmā un Perekopa zemesšaurumā. Sarkanās armijas trieciengrupa, kuras sastāvā bija arī latviešu strēlnieki, no 7. līdz 17. novembrim šturmēja Perekopu un ieņēma Eipatoriju. Pēc Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanas un Krimas operācijas beigām 1920. gada 28. novembrī Sarkankarogotā Latviešu divīzija tika izformēta un vairāk nekā 11 000 latviešu strēlnieku atgriezās Latvijā. Daļa sarkano strēlnieku palika Padomju Krievijā, kur vēlāk ieņēma dažādus augstus amatus PSRS armijā, valsts drošības organizācijās un valsts iestādēs. Lielākā daļa no viņiem 1937. - 1938. gadā tika arestēti un nošauti Staļina Lielā terora laikā sakarā ar apsūdzībām pretpadomju sazvērestībā.

Galvenie iemesli latviešu strēlnieku lojalitātei boļševikiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu strēlnieku piemineklis Rīgā.

Ir dažādi iemesli kāpēc strēlnieki atbalstīja boļševikus un cīnījās pret balto armijām:

  • Viņi labi atcerējās 1905. gada revolūcijas nežēlīgo apspiešanu;
  • Latvijā bija plašs atbalsts sociālistu idejām;
  • Boļševiki solīja atzīt Latvijas neatkarību.

Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas komandieri (1918-1920)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]