Latvijas Satversmes sapulce

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvija
Coat of arms of Latvia.svg

Šis raksts ir daļa no sērijas:
Latvijas politika



Latvijas portāls

Latvijas Satversmes sapulce bija Latvijas Republikas pirmais vēlētais parlaments no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim.

Jau Tautas padomes politiskā platforma paredzēja, ka Satversmes sapulce saucama pēc iespējas drīzākā laikā un ka tās vēlēšanām jānotiek, abiem dzimumiem piedaloties uz vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanu tiesību pamata. Taču vācu un vēlāk lielinieciskās Krievijas okupācija un aktīvā kara darbība Latvijas teritorijā ilgu laiku liedza izvest Satversmes sapulces vēlēšanas.

Satversmes sapulces vēlēšanas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēlēšanas notika 1920. gada 17.-18. aprīlī visā Latvijas teritorijā, izņemot tos apvidus Valmieras, Valkas un Ilūkstes apriņķos, kurus uz laiku bija okupējušas Igaunijas, Lietuvas un Polijas armijas.[1]

Piedalījās vairāk nekā 700 000 jeb 84,9% no reģistrētajiem vēlētājiem - tika izvirzīti 57 kandidātu saraksti. Kandidātu sarakstus izvirzīja 25 politiskās partijas vai vēlētāju grupas. Ievēlēti tika kandidāti no 38 sarakstiem. Satversmes sapulcē vietas ieguva 16 partiju un grupu pārstāvji. Visvairāk balsu saņēma LSDSP pārstāvji, kuri ieguva 57 vietas; otrajā vietā bija Latviešu Zemnieku savienība ar 26 vietām, trešajā Latgales Zemnieku partija ar 17 vietām. Pārējo vietu sadalījums bija sekojošs: Vācu partija - 6 vietas; Demokrātu savienība - 6 vietas; Darba partija - 6 vietas; Latgales Kristīgo zemnieku savienība - 6 vietas; Bezpartejiskā pilsoņu grupa - 6 vietas; Kristīgā nacionālā partija - 3 vietas; Bezzemnieku agrārā savienība - 3 vietas; Krievu pilsoņu grupa - 4 vietas; Ebreju bloks - 5 vietas; Bezpartejiskie bezzemnieki - 2 vietas; Ceire Cion - 1 vieta; Latgales Ļaužu partija - 1 vieta; Apvienotās poļu partijas - 1 vieta. Pēc tautībām no 150 ievēlētajiem deputātiem 132 jeb 88% bija latvieši, 8 jeb 5,33% - ebreji, 6 jeb 4% - vācbaltieši, 4 jeb 2,67% - krievi (no apvienotā poļu saraksta ievēlētais deputāts bija latvietis). 57,2% no visiem Satversmes sapulces deputātiem bija augstākā izglītība, 25,4% - vidējā, bet 17,4% pamatizglītība. 1920. gada rudenī no Ziemeļvidzemes apvidiem, kuri aprīlī vēl atradās Igaunijas okupācijā, ievēlēja vēl 2 deputātus.

Latvijas Satversmes sapulces atklāšanas sēde notika 1920. gada 1. maijā Rīgā, bijušajā Bruņniecības namā (tagadējā Saeimas plenārsēžu ēka). Sēdi atklāja Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste, kuru tanī pašā dienā ievēlēja par Satversmes sapulces prezidentu. Par prezidenta pirmo biedru ievēlēja sociāldemokrātu A.Petrevicu, bet par otro biedru Latgales pārstāvi S.Kambalu. Par sekretāru ievēlēja sociāldemokrātu R.Ivanovu, bet par viņa biedriem - M.Antonu un E.Biti.

Darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojot to, ka Satversmes izstrādāšana prasīs daudz laika, Satversmes sapulce pieņēma divus pagaidu konstitucionālos aktus - 27. maijā Deklarāciju par Latvijas valsti un 1. jūnijā Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumus. Deklarācija par Latvijas valsti sastāvēja tikai no diviem pantiem. 1. pantā bija noteikts, ka "Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu", bet 2. pantā bija deklarēts, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi sastāvēja no 12 pantiem. Šajos noteikumos Satversmes sapulce tika pasludināta par Latvijas valsts suverēnās varas nesēju, un par tās uzdevumu tika noteikts "izstrādāt un izdot valsts pamata un agrārās reformas likumus", paredzot, ka sava uzdevuma veikšanas periodā Satversmes sapulce darbojas kā parlamentārā likumdevēja iestāde. Pēc savu uzdevumu izpildīšanas Satversmes sapulcei savas pilnvaras bija jānoliek. Satversmes sapulces prezidentam tika piešķirtas valsts reprezentācijas pilnvaras starptautiskajās attiecībās, starptautisko līgumu parakstīšanas un kara pasludināšanas tiesības, kā arī tiesības aicināt ministru prezidenta kandidātu valdības sastādīšanai. Līdz ar to Satversmes sapulces prezidents pildīja arī Valsts prezidenta pienākumus.

Satversmes sapulces darbības reglamentēšanai 1920. gada 12. oktobrī pieņēma Satversmes sapulces kārtības rulli. Kārtības rullis noteica, ka Satversmes sapulces prezidiju veido seši tā locekļi - prezidents, divi viņa biedri, un sekretārs ar diviem biedriem. Satversmes sapulces sēdes bija atklātas, bet sapulce pēc prezidenta vai desmit deputātu pieprasījuma varēja lemt par slēgtas sēdes noturēšanu. Runātājiem bija aizliegts savas runas nolasīt. Likumdošanas iniciatīva bija Ministru kabinetam, Satversmes sapulces komisijām vai deputātu grupai ne mazāk kā desmit locekļu sastāvā. Likumprojektu apspriešana notika trīs lasījumos, bet steidzamības gadījumā - divos lasījumos. Balsošana notika Satversmes sapulces locekļiem pieceļoties vai paliekot sēžot. Neskaidrību gadījumā, kas radās, skaitot balsis, sapulces prezidents varēja ierosināt nobalsot "ar kājām". Tad deputātiem, kuri balsoja "par", bija jāiet ārā no sēžu zāles pa vienām durvīm, tiem, kuri balsoja "pret" - pa otrām durvīm, bet tiem, kuri atturējās, bija jāpaliek zālē. Satversmes sapulces pieņemtie likumi bija publicējami Valdības Vēstnesī ar sapulces prezidenta un sekretāra parakstiem. Saskaņā ar Kārtības rulli, tika izveidota 21 pastāvīgā komisija.

Lielākā no komisijām bija Agrārlietu komisija, kurā bija 40 locekļu. Otrā vietā pēc locekļu skaita bija Satversmes komisija ar 26 locekļiem, bet trešajā - Finansu un budžeta komisija ar 24 locekļiem. Pa 18 locekļiem bija juridiskajā, pašvaldības un sociālās likumdošanas komisijās. 15 locekļi bija izglītības un 12 tirdzniecības un rūpniecības komisijā, bet pārējās komisijās no 9 līdz 3 locekļiem.

Satversmes sapulces kārtības rulli papildināja Satversmes sapulces starpfrakciju biroja kārtības rullis, ko pieņēma 12. oktobrī. Starpfrakciju biroju veidoja Satversmes sapulces frakcijas, kā arī sapulces prezidijs, deleģējot vismaz vienu pārstāvi (lielākās frakcijas varēja deleģēt vienu pārstāvi no katriem desmit deputātiem).

Svarīgākais Satversmes sapulces uzdevums bija Latvijas valsts Satversmes izstrādāšana un pieņemšana. Bija iecerēts Satversmi veidot divās daļās, pirmajā daļā ietverot noteikumus, kas regulē valsts iekārtu, bet otrajā daļā nosakot pilsoņu tiesības un pienākumus. Satversmes projekta sagatavošanas priekšdarbus veica Satversmes sapulces ievēlētā Satversmes komisija. Projekta sagatavošana ilga vairāk nekā gadu. Tikai Satversmes sapulces IV sesijas sanākšanas dienā - 1921. gada 20. septembrī tika sniegts komisijas pārskats par paveikto darbu. Satversmes pirmā daļa tika pieņemta 1922. gada 15. februārī ar visām klātesošo deputātu balsīm, izņemot piecus Latgales Kristīgo zemnieku partijas deputātus, kuri atturējās. Taču Satversmes otrā daļa Satversmes sapulces 5.aprīļa sēdē tika noraidīta, 62 deputātiem balsojot pret, 62 balsojot par un 6 atturoties.

1922. gada 20. jūnijā Satversmes sapulce pieņēma likumu Par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu. Likums noteica, ka Satversme stājas spēkā 1922. gada 7. novembrī pulksten 12 dienā. Šajā laikā uz pirmo sēdi bija jāsanāk jaunievēlētajai Saeimai, kuras vēlēšanas bija noteiktas uz 7. un 8. oktobri. Šajā laikā izbeidzās Satversmes sapulces pilnvaras.

Satversmes sapulce savu pilnvaru laikā apstiprināja divas valdības - 1920. gada 18. jūnijā uzticības votumu saņēma Kārļa Ulmaņa Ministru kabinets, bet 1921. gada 17. jūnijā tika apstiprināts Zigfrīda Meierovica Ministru kabinets.

Bez Satversmes izstrādāšanas un pieņemšanas Satversmes sapulce izstrādāja un pieņēma citus likumdošanas aktus. Savās 213 kopsēdēs Satversmes sapulce apsprieda un pieņēma 205 likumus, 291 noteikumus ar likuma spēku un 134 pārvaldes noteikumus. Ar vienu no pirmajiem pieņemtajiem likumiem Satversmes sapulce likvidēja muižnieku kārtu organizācijas un muižniecības privilēģijas.

1920. gada 19. augustā Satversmes sapulce sāka apspriest agrārās reformas pamatjautājumus, taču agrārreformas galīga izstrādāšana prasīja gandrīz divus gadus. Agrārās reformas likuma I daļu Valsts zemes fonds Satversmes sapulce pieņēma 1920. gada 16. septembrī, dienu vēlāk pieņēma likuma IV daļu Zemes ierīcības komitejas. Likuma II daļu Valsts zemes fonda izlietošana pieņēma 21. decembrī, bet II daļa Agrārās iekārtas nostiprināšana tika pieņemta tikai 1922. gada 3. maijā.

1921. gada 15. jūnijā Satversmes sapulce pieņēma likumu Par Latvijas Republikas karogu un ģerboni.

Starp citiem likumdošanas aktiem Satversmes sapulce pieņēma arī likumu par pagastu pašvaldībām, likumu par apriņķu pašvaldībām, likumu par Latvijas iedalīšanu apriņķos, likumu par civilstāvokļa aktu reģistrāciju, likumu par laulību, likumu par civildienestu, kā arī plašu sociālo likumdošanu. Tāpat Satversmes sapulce pieņēma likumus par Latvijas izglītības iestādēm, lauksaimniecības mācību iestādēm un tautas augstskolām, likumu par Valsts bibliotēku un likumu par Centrālo grāmatu katalogu.

Satversmes sapulce ratificēja arī 1920. gada 11. augusta miera līgumu ar Krieviju un pagaidu līgumu par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju.

Kopumā no izskatīšanai iesniegtajiem 622 likumprojektiem Satversmes sapulce paspēja apspriest tikai 41,6%, no kuriem pieņemti tika 78,4%.

Deputātu saraksts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valmieras apriņķī vēlēšanas nenotika Ainažu pilsētā, kā arī Ainažu, Ipiķu un Mazsalacas pagastos, Valkas apriņķī - Valkas pilsētā, kā arī Laicenes, Liellugažu, Lugažu, Omuļu, Pedeles, Valkas un Cores pagastos. Ilūkstes apriņķī vēlēšanās piedalījās tikai astoņi pagasti, bet desmit pagastu iedzīvotāji okupācijas dēļ vēlēšanās nevarēja piedalīties. 1920. gada pavasarī Grīvas pilsēta, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnu, Salienas un Skrudalienas pagasti bija administratīvi iekļauti tolaik Polijai piederošajā Braslavas apriņķī. Poļu-padomju kara laikā 1920. gada vasarā šo teritoriju ieņēma Latvijas armija, bet 1920. gada oktobrī Lietuvas armija atstāja Ilūksti.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]