Muhameds

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vārds „Muhameds” rakstīts islāma kaligrāfijas jaunajā stilā, kuru XVII gs. sāka osmaņu mākslinieks Hafizs Osmans.

Daļa no kategorijas:
Istanbul, Hagia Sophia, Allah.jpg
Islāms

Ticības uzskati (akīda)

Dievs · Islāma monoteisms
Eņģeļi  · Dieva Grāmatas
Nākamā dzīve · Kadars
Muhameds · Pārējie pravieši

Prakse

Ticības apliecinājums · Lūgšana
Gavēnis · Labdarība · Svētceļojums

Svētie raksti un likumi

Korāns · Sunna · Hadīti
Fikhs · Šariats

Vēsture un vadītāji

Vēstures hronoloģija · Sahaba
Sunnīti · Šiīti
Kalamisti · Sūfiji
Rašidūni · Šiītu imāmi

Kultūra un sabiedrība

Pētniecība · Dzīvnieki · Māksla
Kalendārs · Bērni
Demogrāfija · Svētki
Mošejas · Filozofija
Zinātne · Sievietes
Politika · Sludināšana

Islāms un citas reliģijas

Kristietība · Jūdaisms
Hinduisms · Sikhisms · Džainisms

Skatīt arī

Kritika · Islāmafobija
Islāma terminu rādītājs

 S  D  L 

Muhameds (arābu valodā: محمد, [muhammad]; saukts arī Mohameds, Mehmets, Mahomets, u.c. Dzimis ap 570. gadu, miris 632. gada 8. jūnijā) bija arābu sludinātājs no Mekas, kuru islāma ticīgie — musulmaņi uzskata par pēdējo Dieva pravieti.

Muhameds dzima Mekā aptuveni 570. gadā. Mekas iedzīvotāju vairākums ticēja daudzdievībai. Dažās vietās dominēja kristietība, piemēram, Jemenā un ziemeļu arābu ciltīs, kas bija pakļautas Bizantijai. Jemenā un Jatribas (tag. Medīnas) apkaimē praktizēja arī jūdaismu, bet tomēr lielākā Arābijas pussalas iedzīvotāju daļa ticēja daudzdievībai. Viņi ticēja galvenajam dievam, bet par saikni starp galveno dievu un sevi viņi uzskatīja dažādas citas dievības.

Korāns norāda uz elku, eņģeļu, saules un mēness pielūgšanu. Tika arī praktizēts svētceļojums uz Kaabu Mekā, kas ir nams, ko, kā rakstīts Korānā, uzcēlis İbrahims, viena Dieva pielūgšanai. Meka bija ne tikai nozīmīgs reliģisks, bet arī tirdzniecības centrs, jo caur šejieni no dienvidos esošās Jemenas ceļoja karavānas uz Sīriju ziemeļos, dodot ievērojamus ienākumus. Mekā nepastāvēja centralizēta valsts vara. Tuksneša skarbie apstākļi veicināja sīvu sacensību starp daudzām ciltīm un sekmēja to iekšēju nostiprināšanos. Tika īstenota nežēlīga diskriminācija pret mazāk aizsargātām sociālajām grupām — sievietēm, bērniem, vergiem un trūcīgajiem.

Par Muhameda bērnību zināmi tikai daži trūcīgi fakti. Zināms tas, ka viņa tēvs Abdullahs mira jau pirms Muhameds bija piedzimis un viņa māte Amina mira kad dēlam bija tikai 6 gadi. Tad divus gadus līdz savai nāvei par viņu gādāja vectēvs Abduls Muttalibs. Muhameds 8 gadu vecumā nokļuva sava tēvoča Abu Taliba pārraudzībā un tēvocis viņu 12 gadu vecumā paņēma līdzi kādā tirdzniecības ceļojumā uz ziemeļiem. Kad viņam bija jau pāri 20, viņu pieņēma darbā turīga un labi cienīta atraitne Khadija, kas bija par viņu 15 gadus vecāka. Viņi apprecējās un 25 gadus pēc kāzām Khadija nomira un tad Muhamedam jau bija 49 gadi. Khadija bija lielisks atbalsts savam vīram. Muhameds pēc apprecēšanās dzīvoja Mekā un viņš tur bija cienīts uzņēmējs un strīdu šķīrējs.

Muhameds regulāri devās vientulībā uz Hiras alu pie Mekas. Tur arī viņam pirmo reizi 610. gadā nāca pirmā Korāna atklāsme un tad viņam bija 40 gadi. Ar to sākās viņa pravieša gaitas. Pravietim bija doti norādījumi visas atklāsmes izplatīt savā plašajā ģimenē un ārpus tās. Tomēr viņam ticēja tikai daži. Vairākumu, jo īpaši turīgākos, aizvainoja viņa aicinājumi atteikties no viņu dieviem. Tas bija likumsakarīgi, jo lielākā daļa daudzdievības cilšu devās uz Meku svētceļojumos un autoritātes baidījās, ka šī jaunā reliģija apdraudēs viņu prestižu un ekonomisko izaugsmi. Turklāt, vadoņi baidījās arī no tā, ka šī reliģija izjauks pastāvošo sabiedrības iekārtu — jau pirmajās atklāsmēs tika uzsvērta vienlīdzība cilvēku starpā un nosodījums netaisnībai, kas tiek īstenota pret vājākajiem sabiedrības locekļiem. Mekas iedzīvotāju naids no vienkāršas nepatikas ātri pārtapa atklātās fiziskās sadursmēs un Muhameda sekotāju vajāšanā. Savas sludināšanas piektajā gadā Muhameds vairākus savus sekotājus aizsūtīja uz Abesīniju (tag. Etiopiju), lai lūgtu kristiešu valdniekam patvērumu.

619. gadā nomira Muhameda tēvocis Abu Talibs un sieva Khadija. Šo gadu musulmaņi sauc par Posta gadu. Nākošajā gadā, saskaņā ar islāma tradīciju, notika Nakts ceļojums un Debesbraukšana, kurā Muhamedu pavadīja Erceņģelis Gabriels no Mekas svētnīcas uz Jeruzālemi un tad Debesīs. Neilgi pēc tam daži cilvēki no Jatribas ciema, aptuveni 400 km uz ziemeļiem no Mekas, satika Muhamedu sava svētceļojuma laikā un pārgāja viņa ticībā. Nākošajā gadā ļoti daudzi Jatribas iedzīvotāji jau bija pārgājuši viņa ticībā un uzaicināja pašu Muhamedu patverties Jatribā, apsolot viņu atbalstīt. Uz turieni sākās musulmaņu pārcelšanās un tad uz turieni pārcēlās arī pats Pravietis, brīnumainā kārtā izvairoties no slepkavības. Pārcelšanās uz Jatribu tika vēlāk uzskatīta par musulmaņu kalendāra sākumu. Ieradies Jatribā, Muhameds uzbūvēja pirmo Islāma mošeju un tur pavadīju lielāko daļu sava laika, mācot un veidojot jauno ticīgo brālību no nepakļāvīgajiem cilšu ļaudīm. Ar Korāna palīdzību Muhameds pildīja skolotāja, tiesneša, arbitra, padomdevēja, mierinātāja un tēva lomu jaunajā sabiedrībā.

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Jatribas ļaudis bija uzaicinājuši Muhamedu, bija Jatribas cilšu samierināšana, kas viņam ļoti labi padevās. Esot Jatribā, Muhameds panāca savstarpējas solidaritātes pakta noslēgšanu starp imigrantiem („muhajirun”) un musulmaņiem („ansar”). Šāda savienība, kas balstījās uz ticības, nevis cilts principu, bija jaunievedums vecajā sociālajā kārtībā. Muhameds arī panāca vienošanos ar visām Jatribas ciltīm par to, ka visas ciltis viena otru aizstāvēs uzbrukuma gadījumā. Visas ciltis bija vienlīdzīgas, ieskaitot jūdus, un katrai bija tiesības praktizēt savu noteikto reliģiju. Jatribā Islāms ļoti ātri izplatījās un tādēļ pilsēta tika saukta par Madinat al-Nabi (Pravieša pilsēta), jeb īsāk — Medina (no arābu val. — pilsēta). Šajā periodā atklāsmēs tiek noteikti sabiedriskās un individuālās kārtības un sadzīves pamati, jo tagad musulmaņiem jau bija sava valsts. Otrajā gadā, kopš ierašanās Medinā (turpmāk — 2. g. pc ) Korāna atklāsmēs tiek atļauts musulmaņiem sevi aizsargāt militāri un apbruņoties. Pie Medinas tādēļ notiek vairākas militāras sadursmes ar Mekas neticīgajiem. 6. g. pc Mekas iedzīvotāji aizliedza musulmaņiem ierasties svētceļojumā uz Meku. Pēc sadursmes sekoja sarunas, kurās musulmaņi piekāpās un pieņēma nosacījumu, ka viņi varēs doties svētceļojumā nākošajā gadā un uz 10 gadiem tika noslēgts neuzbrukšanas līgums. Tomēr 8. g. pc Mekas sabiedrotie pārkāpa līgumu.

Musulmaņi devās atbildes uzbrukumā Mekai un Mekas vadoņi padevās bez pretošanās un pieņēma islāmu. Sākot ar šo notikumu, visas citas arābu ciltis sūtīja uz Meku pie Muhameda, lai noslēgtu ar viņu mieru. 632. gadā Muhameds devās svētceļojumā uz Meku un Žēlsirdības kalnā teica savu atvadu uzrunu, pasludinot vienlīdzību un brālību visu musulmaņu starpā. Šajā laikā jau visa Arābijas pussala bija pārgājusi Islāmā un visas karojošās ciltis bija apvienojušās zem viena vadītāja.

Uzreiz pēc viņa atgriešanās Medinā 632. gadā (10. g. pc), Muhameds saņēma pēdējo Korāna atklāsmi un neilgi pēc tam mira. Viņa musulmaņu valdnieka lomu pārņēma Abū Bekrs (632. — 634. g.), kam sekoja Umars Ibnelhatābs (634. — 644. g.), Osmāns Ibn Afāns (644. — 656. g.) un Alī Ibn Abū Tālibs (656. — 661. g.). Šos četrus valdniekus sauc par Taisni vadītajiem kalifiem.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islāma pravieši Korānā
Ādam Idris Nuh Hud Saleh Ibrahim Lut Ismail Ishak Jakub Jusuf Eijūb Mosque.svg
آدم ادريس نوح هود صالح إبراهيم لوط اسماعيل اسحاق يعقوب يوسف أيوب
Ādams Ēnohs Noa Huds Salehs Abrahāms Luts Išmaēls Īzāks Jēkabs Jāzeps Ījabs

Shoaib Mūsa Hārun Dhul-Kifl Dāvud Sulajman Iljas Al-Jasa Jūnus Zekerijja Jahja Isa Muhammed
شعيب موسى هارون ذو الكفل داود سليمان إلياس اليسع يونس زكريا يحيى عيسى محمد
Jetrus Mozus Ārons Dhul-Kifl Dāvids Zālamans Elija Eliša Jons Zaharija Jānis Kristītājs Jēzus Muhameds
S  D  L