Nogaju orda

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lielā Nogaju Orda.
Maskavijas karte ar Nogajiešu tatāru zemi Volgas lejtecē (1549}.
Beja Jusufa (valdīja 1549—1554) iespējamais portrets (A.G. Rokštūls, 19. gs.)

Nogaju orda (bašk. Нуғай Урҙа, kaz. Ноғай Ордасы; nosaukums no Zelta ordas karavadoņa Nogaja vārda) bija stepes nomadu valsts XV-XVI gs. (1440.-1634.). Galvaspilsēta Saraičika (tatāru: Sarayçıq - "mazā Saraja") atradās 50 km no tagadējās Atirau Jaikas upes lejtecē, kas bija karavānu tranzīta punkts Melnās jūras un Vidusāzijas tirdzniecībā.

Ordu apdzīvoja tatāru klejotāju ciltis mangiti, kungrati (XV gs. otrajā pusē sevi sāka dēvēt par nogajiem), kipčaki, baškīri u.c. tjurku un mongoļu ciltis. Pamatnodarbošanās bija lopkopība, tirdzniecības karavānu apsardze, tranzīta tirdzniecība.

Izveide[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izveidojās 14. gs. beigās, karavadoņa (beja) Edigeja (1395—1419) laikā, atšķeļoties no Zelta ordas. Savu maksimumu Nogaju orda sasniedza 15. gs. vidū Nuraddina laikā, aizņemot Piekaspiju un Volgas baseina teritoriju līdz pat Urālu kalniem. Valdnieku beju vasaras rezidence parasti atradās stepē, starp mūsdienu Ufu un Orenburgu. Sadalīta ulusos, kuru katru beja vārdā pārvaldīja murzas. 16. gs. otrajā pusē valsts sašķēlās trijās mazākās ordās (Lielā Nogaju Orda, Mazā Nogaju Orda, Altiulas Orda).

Lielā Nogaju Orda[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atradās starp Volgu un Urāliem. Ismails 1554. gadā bija spiests sevi atzīt par Krievijas caristes vasali, viņa dēls Bekbulats (miris ap 1566) kļuva par vienu no cara karavadoņiem, kas piedalījās 1563. gada karagājienā uz Smoļensku pret lietuviešiem, bet mazdēls Sainbulats vadīja karagājienu uz Livonijas konfederācijas zemēm un 1575. gadā tika kronēts kā Visas Krievzemes kņazs Semjons Bekbulatovičs. 1577. gadā valsts galvaspilsētu Saraičiku nopostīja Krievijas cara Joana IV Briesmīgā karaspēks. 1634. gadā Lielo Nogaju ordu iekaroja rietummongoļi (kalmiki), un tās atliekas pārcēlās uz Volgas labo krastu, kur uz laiku pievienojās Mazajai Nogaju Ordai. Pēdējais valdnieks Kanajs aizbēga pie krieviem uz Astrahaņu, tomēr tur viņu apvainoja sararbībā ar kalmikiem un ieslodzīja cietumā, kur viņš nomira 1638. gadā. Daļa nogaju palika dzīvot mūsdienu Kazahstānas teritorijā, kur to pēcnācēji ieplūda kazahu nācijā.

Valdnieku saraksts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Nogaju ordas valdnieku dinastijas priekšteci uzskata ietekmīgo Zelta Ordas karavadoni Edigeju. Tā kā emīrs Edigejs nebija Čingizhana pecnācējs, viņam nebija tiesību saukties par hanu. Arī vēlākos Nogaju valdniekus sauca par bejiem, bet pēc sadalīšanās autonomos ulusos to valdniekus sauca par mirzām.

  • Edigejs (krievu: Эдигу-бий, 1392—1412)
  • Nuraddins Batirs (Нур ад-Дин Батыр-бий, 1412—1419), Edigeja dēls
  • Mansurs (Мансур-бий, 1419—1427), Edigeja dēls
  • Gazi (Гази-бий, 1427—1428), Edigeja dēls
  • Vakkass (Ваккас-бий, 1428—1447), Nuraddina Batira dēls
  • Horezmi (Хорезми-бий, 1447—1473), Vakkasa dēls
  • Abbass (Аббас-бий, 1473—1491), Nuraddina Batira dēls
  • Musa (Муса-бий, 1491—1502), Vakkasa dēls
  • Jagmurči (Йагмурчи-бий, 1502—1504), Vakkasa dēls
  • Hasans (Хасан-бий, 1504—1508), Vakkasa dēls
  • Šeihs Muhamads (Шейх Мухаммад-бий, 1508—1510, 1516—1519), Musas dēls
  • Alčagirs (Алчагир-бий, 1508—1516), Musas dēls
  • Agišs (Агиш-бий, 1521—1524), Jagmurči dēls
  • Saids Ahmads (Сайид Ахмад-бий, 1524—1541), Musas dēls
  • Hadži Muhamads (Хаджи Мухаммад-мирза, 1537—1541), Musas dēls
  • Šeihs Mamajs (Шейх-Мамай-бий, 1537—1541, 1541—1549), Musas dēls, 1523. gadā nogalināja Krimas hanu
  • Jusufs (Юсуф-бий, 1549—1554), Musas dēls, 1549. gadā palīdzēja Maskavijas uzbrukumā Kazaņai

Krievijas caru vasaļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ismails (Исмаил-бий, 1557—1563), Musas dēls, 1554. gadā palīdzēja Maskavijas uzbrukumā Astrahaņai, esot dāvājis Krievijas caram Joanam IV 20 tūkstošus zirgu, kas gatavojās Livonijas karam
  • Tinehmats (Тинехмат-бий, 1563—1578), Ismaila dēls
  • Ursuss (Урус-бий, 1578—1590), Ismaila dēls, ap 1587. gadu zvērēja uzticību Krievijas caram
  • Dinbajs (Динбай-мирза, 1578—1584), Ismaila dēls
  • Saids Ahmads (Саид Ахмад-мирза, 1584—1587), Muhamada dēls
  • Urazs Muhamads (Ураз Мухаммад-бий, 1584—1590, 1590—1598), Tinehmata dēls, kopa ar Krimas tatāriem uzkruka Maskavijai
  • Dinmuhamads (Дин Мухаммад-бий, 1590—1598, 1598—1600), Tinehmata dēls
  • Ištereks (Иштерек, 1600—1619), Tinehmata dēls, Krievijas ieliktenis, sākās sadurmes ar kalmikiem
  • Kučuks (Кучук-мирза, 1600—1604), Tinehmata dēls
  • Jaštaraks (Йаш Тарак-мирза, 1600—1619), Kučuka dēls
  • Šaitaraks (Шай Тарак-мирза, 1604—1619), Kučuka dēls
  • Karakels Muhamads (Каракель Мухаммад-мирза, 1604—1622, 1622—1631), Uraza Muhamada dēls
  • Kanajs (Канай-бий, 1622—1634), Dinbaja dēls, miris krievu gūstā Astrahaņā

Mazā Nogaju Orda[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atradās starp Volgu un Azovas jūru. Ordas dibinātājs Kazimurza (miris 1577.) Līdz XVIII gs. vidum bija Krimas hanistes un Osmaņu impērijas vasalis.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Сафаргалиев М. Г., Распад Золотой Орды. - Саранск, 1960

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]