Tjurki

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tjurki
Turkic languages.png
Skaits: >160 miljoni[1]
Dzīvo: Anatolija, Balkāni, Kaukāzs, Centrālāzija, Rietumeiropa , Tālie Austrumi, Tuvie Austrumi, Sibīrija, Siņdzjana, Mongolija, Austrālija un Ziemeļamerika
Valoda: Tjurku valodas
Reliģija: Ateisms, agnosticisms, budisms[2], kristietība[3], islāms, jūdaisms, šamanisms un tengriisms.
Tautas (etnosi): Altajieši, azerbaidžāņi, baškīri, čuvaši, gagauzi, hakasi, jakuti, karačajieši, karakalpaki, kazahi, kirgīzi, kumiki, nogajieši, tatāri, turki, turkmēņi, tuvieši, uiguri un uzbeki.
Radniecīgās grupas: Nestratificētas grupas: korejieši, mongoļi, tungusi-mandžūrieši un japāņi.

Tjurki, arī tirki (krievu: тюрки, tjurki, turku: türk) ir valodas ziņā radniecīga tautu grupa, pie kuras pieder turki, tatāri, azerbaidžāņi, uzbeki u.c.,[4] kas runā tjurku valodās. Tjurku tautas dzīvo Āzijas centralajā, austrumu un ziemeļu daļā, nedaudz arī Eiropā.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds "tjurks" parādījās 6. gs. kā vietējo cilšu apvienības nosaukums Altajā, kur pārcēlās huņņi no ašinas cilts, kas agrāk mita Ķīnas Rietumu novadā, uz ziemeļiem no Tarimas upes. Dāņu lingvists Vilhems Tomsens, kurš 1893. gadā atšifrēja seno tjurku rūniskās rakstu zīmes, uzskatīja, ka vārds "tjurks" nozīmē "spēks", "varenība", un sākotnēji tā sauca kādu atsevišķu cilti vai, visticamāk, valdnieku dzimtu. Tam drīzāk bija politisks, ne etnogrāfisks saturs; uz to norāda, piemēram, teiciens "Mani tjurki, mana tauta".

Cilšu apvienības veiksmīgā karadarbība apkārtējās zemēs noveda pie Tjurku kaganāta izveides Centrālajā un Austrumāzijā. Kaganāts pastāvēja no 551. līdz 745. gadam, un aptvēra teritoriju no Bohajas līča līdz Kerčas jūras šaurumam, no Jeņisejas augšteces līdz Amudarjas augštecei. Par Tjurku kaganāta dibinātāju tiek uzskatīts Bumins, kas pieņēma kagana titulu 551. gadā. Valdnieka mītne atradās Orhonas upes augštecē. Drīz tjurku kontrolē nokļuva Zīda ceļa liela daļa, līdz ar to saviem kaimiņiem ierobežojot tirdzniecības sakarus. Kaganāta valdnieki kopā ar Bizantiju veica sīvu cīņu ar sasnīdu Irānu, kā rezultatā viņiem izdevās tikt līdz Amudarjai, bet pēc tam pievienot vairākus apgabalus upes rietumu krastā. 576. gadā tjurki ieņēma Bosporu (Kerču), pēc četriem gadiem aplenca Hersonu. Viņu kustība uz rietumiem bija ne tikai jaunu teritoriju iekarošana, bet arī liela tjurku tautu migrācija, notika to apmešanās plašos rajonos Rietumu novadā un Centrālāzijas austrumos. Tjurki iekarotajās teritorijās parasti neiejaucās pamattautu dzīvē, aprobežojoties tikai ar savas sjuzernitātes nostiprināsanu un meslu vākšanu.

Sakarā ar iekšpolitisko krīzi, iekšējiem konfliktiem un efektīgas ķīniešu Suju dinastijas iejaukšanos, gigantiskā tjurku valsts sadalījās Austrumu un Rietumu kaganātā, kuri savā starpā ilgstoši karoja. 7. gs. tās pēc kārtas (630. un 658. gadā) cieta sakāvi karos ar tanu Ķīnu, un beidza pastāvēt.

Tjurki atjaunoja Austrumu kaganātu 7. gs. beigās, pakļaujot uiguru un kidanu ciltis, sagraujot karlukus un jeņisejas kirgīzus, izrādot sīvu pretestību tanu Ķīnas armijai. Par kaganu kļuva Kutlugs (Ilteres-kagans). Nakamā valdnieka Kapagan-kagana (691.-716. g.) laikā otrais Austrumu kaganāts sasniedza visaugstāko uzplaukumu.

Austrumu tjurki 8. gs. centās pretoties Centralāzijā iebrūkošajiem arābu iekarotājiem, bet pēc sakāves pie Samarkandas atkāpās. Viņu valdnieki vēl pusgadsimtu sargāja neatkarību smagās cīņās pret Tanu impēriju un tās sabiedrotajiem. Pēc Bilge-kagana un viņa brāļa Kol-tegina nāves tjurki zaudēja inciatīvu un pārgāja aizsardzībā. Vislielākās briesmas kaganātam tomēr sagādāja uiguru. Uigurus 7. gs. 80. gados pakļāva austrumu tjurki, bet pēc vairāk nekā 60 gadiem viņi guva revanšu, kopā ar kamiņu ciltīm sagraujot otro Austrumu kaganātu. Jāpiebilst, ka tā krahu paātrināja iekšējās pretrunas un nesaskaņas. Tā vietā 745. gadā radās Uiguru kaganāts.

Ar laiku arābi ievēroja, ka daudzas tautas runā tajā pašā valodā kā tjurki, ar kuriem viņi sadūrās Centrālāzijā 7.-8. gs. Viņu vēsturnieki un ģeogrāfi ar vardu "tjurki" sāka apzīmēt veselas tautu un valodu grupas. Lai gan tjurku tautām bija valodas kopība, pašām ciltīm trūka etniskās pašapziņas. Līdz ar islama pieņemšanu šīs tautas sāka sevi saukt par tjurkiem.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Tjurku etniskās grupas (angļu val.)
  2. Budisti ir Sibīrijas gagausi un Ķīnas Gansu provinces dzeltenie uiguri.
  3. Kristieši ir Donavas deltas gagausi, Volgas baseina čuvaši un jakuti, kā arī mazākas tjurku grupas Sibīrijā.
  4. Svešvārdu vārdnīca: Juris Baldunčiks, Kornēlija Pokrotniece. — Rīga: Apgāds „Jumava”, 2005. — 601. lpp.

Tjurku valstis mūsdienās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]