Smoļenska

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Smoļenska
pilsēta
Смоленск
Uspenskas katedrāle Dņepras krastā
Uspenskas katedrāle Dņepras krastā
Karogs: Smoļenska
Karogs
Ģerbonis: Smoļenska
Ģerbonis
Location of Smoļenska
Smoļenska (Smoļenskas apgabals)
Smoļenska
Smoļenska
Izvietojums Smoļenskas apgabalā
Koordinātas: 54°47′N 32°3′E / 54.783°N 32.050°E / 54.783; 32.050Koordinātas: 54°47′N 32°3′E / 54.783°N 32.050°E / 54.783; 32.050
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Federālais apgabals Centrs
Federācijas subjekts Smoļenskas apgabals
Pirmoreiz minēta 863. gadā
Platība
 • Kopējā 166,35 km2
Iedzīvotāji (2014)
 • kopā 330 049
 • blīvums 1 984,1/km²
Laika josla UTC (UTC+3)
Pasta indekss 214000
Tālruņu kods +7 4812
Mājaslapa www.smoladmin.ru
Smoļenska Vikikrātuvē

Smoļenska (krievu: Смоленск) ir pilsēta Krievijas rietumu daļā, Smoļenskas apgabala administratīvais centrs. Izvietojusies apgabala vidusdaļā Dņepras upes krastos 400 km no valsts galvaspilsētas Maskavas. Viena no senākajām Krievijas pilsētām (pirmoreiz minēta 863. gadā), kopš 1985. gada Varoņpilsēta.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Smoļenskas kņazi
  • 863. gadā pirmo reizi minēta hronikā (Устюжнский (Архангелогородский) свод), kurā teikts, ka Novgorodas varjagi rūsi Askolds un Dirs ceļā pa Dņepru uz Cargradu nav uzbrukuši Smoļenskai, jo tā bijusi labi nocietināta un apdzīvota.
  • 882. gadā to iekaro Kijevas kņazs Oļegs (varjagu Helgi - "iesvētītais"), kas to nodod kā lēni mazgadīgajam Rurika dēlam kņazam Igoram (varjagu Ingvar).
  • 948. - 952. gadā Konstantīns Porfirogenetoss (Porphyrogennetos) Smoļensku minējis kā centrālo nocietināto varjagu pilskalnu tirdzniecības ceļā pa Daugavas upi un Lovates upi no Baltijas jūras zemēm uz Konstantinopoli, kas šeit krustojās ar ceļu uz Volgas upi uz Kaspijas jūru un Persiju un arābu zemēm ("Ceļš no varjagiem uz grieķiem").
  • 12. gadsimtā Smoļenska kļuva par neatkarīgas kņazistes galvaspilsētu.
  • 1229. gadā tika noslēgts tirdzniecības un sadarbības līgums starp Smoļensku no vienas puses un Rīgu un Gotlandi no otras puses (sk. zemāk).
  • 1238. gadā to izlaupīja mongoļu karaspēks.
  • 1404. gadā pēc atkārtotiem Lietuvas dižkunga Vītauta Dižā uzbrukumiem Smoļenskas kņaziste kļuva par Lietuvas dižkunigaitijas sastāvdaļu.
  • 1514. gadā to iekaroja Maskavijas lielkņaziste.
Poļu un lietuviešu karaspēks Smoļenskā (Juliuss Kosaks "Smoļenskas atbrīvošana" 1611. gadā).
Skats uz Smoļensku Dņepras upes krastā 1814. gadā.

Vēstures un kultūras pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pētera un Pāvila baznīca (no 12. gs.).
  • Erceņģeļa Miķeļa baznīca (no 12. gs.).
  • Pilsētas nocietinājumi (1596—1602) ap senpilsētu.
  • Marijas (Pamošanās) Katedrāle (1677).
  • Smoļenskas Debessbraukšanas (Uspenskas) katedrāle (1677—1679).
  • Viens no vecākajiem operas namiem (1780).
  • Pēterburgas ermitāžas filiāle (2006).
  • Talaškino mākslinieku kolonija Smoļenskas tuvumā ar Svētā Gara baznīcu (Nikolaja Rēriha freskas un mozaīkas).

Dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līguma starp Smoļensku un Rīgu ievads (1229.):

"Kas notiek laikā, tas ar laiku izgaist. (Tāpēc) tiek uzticēts labiem vīriem vai apstiprināts ar dokumentu, lai visiem būtu zināms, arī tiem, kuri dzīvos vēlāk. Tajā gadā, kad nomira Rīgas kungs Alberts, Smoļenskas kņazs Mstislavs Dāvida dēls apsvēra un sūtīja uz Rīgu savu labāko priesteri Jeremiju un kopā ar viņu saprātīgu vīru Panteleju no savas pilsētas Smoļenskas: abi tika sūtīti uz Rīgu, no Rīgas tie devās uz Gotu krastu, lai tur apstiprinātu mieru. Viņi apstiprināja mieru, jo tirgotājiem nebija miera starp Smoļensku un Rīgu, un Gotu krastu. Par šo mieru bija pūlējušies labi vīri: dieva bruņinieks Rolfs no Kaseles un smoļenskietis Tumašs, lai miers būtu mūžīgs; viņi atjaunoja mieru, kā tas patika krieviem un visiem, kas runāja latīņu mēlē un kuri kā viesi tirgojās Krievzemē.

Uz šī miera pamata, lai tas būtu ilgstošs, kņazam un visiem rīdziniekiem un visiem, kas runā latīņu mēlē, un visiem, kas brauc Baltijas jūrā, bija pa prātam uzstādīt un pierakstīt tiesības, kā jāizturas krieviem pret tiem, kas runā latīņu mēlē, un kā jāizturas tiem, kas runā latīņu mēlē, pret krieviem, ja kāds ko nodarītu. Nedod dievs, ka starp mums izceltos kautiņš vai tiktu nogalināts kāds cilvēks, tad par šo cilvēku jāmaksā, lai tas nekaitētu mieram: jāmaksā tā, lai abām pusēm būtu pa prātam." (1).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]