Pērkons (mitoloģija)

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par mitoloģiju. Par citām jēdziena Pērkons nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Vairāk nekā 1500 gadu vecais Stelmuižas (Stelmužes) ozols netālu no Latvijas-Lietuvas robežas Sēlijā, pie kura agrāk notikusi Pērkona pielūgšana.

Pērkons ir dievība latviešu mitoloģijā, kam ir līdzība ar galvenajām debesu dievībām vairākās indoeiropiešu reliģijās. Latviešu "Pērkons", lietuviešu "Perkūnas", prūšu "Percunis", indiešu "Pardžanja", skandināvu "Fjorgyn", slāvu "Perun". Indoeiropiešu pirmkristietības reliģija ir iespaidojusi arī igauņu mitoloģiju, kurā Pērkonam atbilst zibens dievs "Pikker" (arī Pikne, Piken).

Pērkons citu indoeiropiešu tautu mitoloģijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senajā Grieķijā Pērkona ekvivalents bija Zevs (Zeus Keraunios), romiešiem Jupiters (Iuppiter Tonans), ģermāņiem Tors-Donars (Thor-Donar).

Indiešiem Pardžanja no zibeņu pavēlnieka laika gaitā kļuvis par lietus devēju, savu zibeņu un pērkondārdu spēku atdodot Indram. Skandināvu panteonā Fiorgyn atkāpies otrā plānā un kļuva tikai par Odina sievas Frigas tēvu, savu zibeņu un pērkondārdu spēku atdodot Toram. Slāviem Peruns saglabāja savas funkcijas, taču laika gaitā dievību hierarhijā atkāpās no priekšplāna otrajā plānā, par dominējošo dievību kļūstot saules dievībai Dažbogam. Lietuviešu mitoloģijā, kā liecina M.Pretorijs, Perkūnas līdz pat XVII gs. bija viena no centrālajām pagānisma dievībām.

Rakstiskas liecības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrākā liecība par Pērkona kultu ir 13. gadsimta Atskaņu hronikas teksta 1430. pantā par lietuviešu dieva Perkune palīdzību viņiem karagājienā uz Serves pussalu Sāmsalā, pārklājot Baltijas jūras līci ar ledu:

“zü Swurben vüren sie ubir se,

dasz ist genant dasz Österhap,
als esz Perkune ir apgot gap

dasz nimmer sö hart gevrös.”

(Pret Svorbi gāja jūrai pāri,

Ko sauc par Austrumlīci, tāli
Šo nedievs Pērkons bij ar gāli
Kā vēl nekad to pārklājis.

J.Saivas atdzejojums)

Toties jaunākais ieraksts atrodams Daugavpils jezuītu kolēģijas 1734. gada annāles par Latgales latviešu tradīciju Jāņos cienāt Svēto Pērkonu ar medalu:


“A cultu (festo S.Joannis Baptistae secundum vetus Kalendarium) tontrui, Lotavice dicti, Swats parkauns, cui putabant inesse animam offerebantque in medio areae vas cerevisiae, explicata illis natura tontirui, revocati circiter 30.” (“Pērkona godināšanas kultā (pēc vecā kalendāra Jāņa Kristītāja svētkos), latviski to sauca Svētais Pērkons, kuram, kā viņi uzskatīja, piemīt dvēsele un kuram viņi lauku vidū nesa medalus trauku, tikai atgriezti apmēram 30 pēc tam, kad viņiem bija izskaidrota pērkona daba.”)


Pērkons senlatviešu mitoloģijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu folkloras tekstos Pērkons saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju. Pērkons ir vienīgā latviešu dievība, kam ir plaša ģimene (Pērkona māte, Pērkona meitas, 5, 6 vai 9 Perkona dēli un Pērkona vedekla). Folklorā sastopam arī četrus Pērkonus, vai skaitā neminētus Pērkoniņus, piecus Pērkona brāļus.

Pērkona atribūti/ieroči - zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzs rīkste, bulta vai lode, milna vai ugunīga milna. Tautasdziesmās un buramvārdos sastopamajam Pērkonam ir "melni zirgi" vai "svina ķēve", savukārt pasakās viņš brauc ar baltiem zirgiem.

Pērkons Latvju dainās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ej, Pērkon, vecais tēvs,
Ko tās tavas meitas dara?
- Manas meitas pakaļ gāja,
Smalku lietu sijādamas.
(LD33699)

Pērkoņa mātei
Deviņi dēli:
Trīs sita bungas,
Trīs stabulēja,
Trīs laida migliņu
Avotu lejā.
(LD33703)

Pērkons spēra ozolā
Deviņiem zibeņiem:
Trīs zibeņi celmu skalda,
Seši skalda galotnīti.
(LD33713)

Saskaitās Pērkoniņis,
Saspārdīja ozoliņu.
Es tās šķembas salasīju,
Sasabāzu skotelē.
(LD33715)

Sper, Pārkiun', sausu kūku,
L'īc' zaļam salopuot;
Sūdei, Dīvs, ļaunus ļaud's,
L'īc' lobīm padz'eivuot!
(LD33717)

Kalējs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā:
Saules meitas saktu kala,
Dieva dēla zobentiņu.
(LD33728)

Sper, Pērkon, ko sperdams,
Baznīckungu vien nesper!
Paliks bērni nekrustīti,
Jauni ļaudis nelaulāti.
(LD54884)

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mitoloģijas enciklopēdija. - II sēj., 215. lpp. - Latvijas enciklopēdija, Rīga, 1994.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]