Ziemassvētki

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ziemassvētku kolāža.

Ziemassvētki, arī Ziemsvētki[1], ir ikgadēji svētki, kuros atzīmē ziemas saulgriežus un Jēzus Kristus dzimšanu. Tos svin no 24. līdz 26. decembrim (24. decembrī ir Ziemassvētku vakars, 25. decembrī - Pirmie Ziemassvētki, bet 26. decembrī - Otrie Ziemassvētki). Kristietībā pieņemts, ka 25. decembrī dzimis Jēzus Kristus, tomēr daļā pareizticīgo baznīcu šo datumu aprēķina pēc Jūlija kalendāra, tāpēc vairums pareizticīgo Ziemassvētkus svin janvāra sākumā.

Senās latviešu tradīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzās Ziemassvētkiem kā sena latviešu tradīcija saglabājies t.s. Bluķa vakars, kas atgādina par senu rituālu darbību - bluķa velšanu, atdarinot saules gaitu. Saulgriežu vakars dažos novados tiek saukts arī par ķūķu (varianti - ķoču, kūķu, ķūcu) vakaru, liecinot par senu rituālu svētku ēdienu izvēlē, kam bija jāveicina turība un labklājība. To pagatavoja no lobītiem (piestā sagrūstiem) miežu vai kviešu graudiem, kurus vārīja kopā ar cūkas galvas pusi; klāt mēdz pievienot arī zirņus un pupas.[2]

Vēl plašāk pazīstama Ziemassvētku tradīcija bija ķekatās iešana vai čigānos iešana. Ķekatnieki, dažādās maskās tērpušies, gāja no viena ciema uz otru, lai nestu tur svētību un aizdzītu prom dažādus ļaunos garus. Tāpēc ķekatniekus visur labprāt uzņēma un pacienāja. Budēļu vadonim - budēļu tēvainim jeb budēļu vecajam, kas bija visa ķekatnieku pulka vadonis, līdzi allaž bija rīkste, ar ko nopērt visus mājas ļaudis. Šī budēļtēva dzīvības rīkste, kam latviešu tradīcijā piedēvēts burvju spēks - veselības, auglības un tikumības nesējas statuss, sasaucas ar visā Eiropā izplatīto paradumu ziemas saulgriežus sagaidīt ar izplaucētiem zariem, kurus ņēma līdzi gājienos un, pieskardamies ar tiem cilvēkiem un kustoņiem, pārnesa uz tiem dzīvības spēku, kas mīt šajos zaros. [2] Kurzemes un Zemgales novados ķekatas jeb ķiņķēziņus (ķēmus) sauca par budēļiem (arī bubuļiem, buduļiem, bukiem, būzaļiem, buzuļiem) vai danča bērniem, Vidzemes novados par vecīšiem, maskām (maskaratiem), skutelniekiem (suselniekiem), nūjiniekiem (kūjiniekiem), preiļiem, kurciemiem. Latgales novados ķekatniekus sauca par kaļedām (kaladniekiem) vai talderiem.

Maskošanās idejas pamatā ir seni auglības riti. Parasti maskās mēģināja attēlot tos garus, kuriem gribēja pielabināties vai arī iespaidot. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo lācis ar savu rūkšanu spējot aizbaidīt visus ļaunos garus. Buka masku izgatavoja, zem palaga piestiprinot līksti ar lokumu uz leju, ko pārklāja ar palagu un pielika ragus un bārdu, bet dzērvi - apgriežot kažoku uz otru pusi un vienā piedurknē iebāžot cirvi ar pietu, kam abās pusēs piesēja karotes, kas izskatījās pēc ausīm un knābi, kuru varēja grozīt. Ķekatnieku paraža bija arī pārģērbšanās par nāvi, kad kāds no ķekatniekiem uzsedza sev baltu palagu, pagatavoja no rāceņiem liekus zobus. Vienā rokā turēja kādu koka dunci, kas bija notraipīts sarkanā krāsā, otrā rokā nesa šķīvi, kurā bija ielikta kāda degoša viela. Šīs uguns liesmās nāves seja izskatījās bāla, līķim līdzīga.[3]

Ziemassvētku egles pušķošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemassvētku egles pušķošanas paraža Livonijā bija pazīstama jau pirms 16. gadsimta. Melngalvju šrāgas sniedz informāciju par 1510. gada ziemas tradīcijām Rīgā un atsaucas uz agrāku šādu notikumu 1476. gadā, tādēļ pēc bijušā Rīgas Melngalvju nama izpilddirektora un vēsturnieka Ojāra Spārīša uzskata vēsturiska informācija par tradicionālā "Ziemassvētku koka" rotāšanu Rīgā ir kopš 1476. gada.

Melngalvju šrāgas arī norāda, ka koks tika pušķots, bet, ņemot vērā viduslaiku paražas, var secināt, ka pušķot to varēja vienīgi ar lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem. Vēlāk šis "koks", kas varēja arī nebūt egle, bet gan tikai no koka nūjām veidota "instalācija", ar dziesmām un dejām tika iznests ārpus svinību nama, kuru tas bija greznojis visu Ziemassvētku laiku un tika sadedzināts turpat Rātslaukumā ap 6. janvāri. Melngalvju brālības šrāgas liecina par līdzīgu tradīciju arī Tallinā (tolaik Rēvelē) 1514. gadā. Iespējams, ka no šejienes tā izplatījusies pa visu pasauli (skat. hronikas citātu zemāk).

Hroniku ziņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Bluķa vakara vai Deju vakara ietekmi uz Melngalvju tradīcijām, kurās bluķa dedzināšana pārvērtusies par eglītes dedzināšanu, liecina šie citāti:

Pauls Einhorns par latviešu Ziemassvētku tradīcijām Kurzemes hercogistē darbā "Reformatio gentis leticcae in ducatu Curlandiae" (1636):

"Cik no viņu elku dievību atliekām var saprast, ka viņi bezkaunīgie svētki ar ēšanu, dzeršanu, dancošanu, lēkāšanu un kliegšanu apkārt iet, pie tam viņi Kristus vakaru savā vidu citādi nesauc kā par deju vakaru, jo viņi šo vakaru un visu nakti ar dejošanu, dziedāšanu un lēkšanu pavada. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo tad viņi ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina un tā savu prieku parāda."


Rusova hronika par Ziemassvētku tradīcijām Livonijā pirms 16. gadsimta.:

"Pa Ziemas svētkiem un pirms gavēņa sākšanās ģildes namos bija ne mazāk jautra dzīve. Pēc labas iedzeršanas tirgoņu jaunatne uzstādīja uz tirgus laukuma lielu eglīti, rozēm izrotātu. Vakarā lielā barā ar sievām un jaunavām viņi ieradās pie eglītes ar dziesmām un rotaļām. Labi izlīgsmojušies, eglīti aizdedzināja, kuŗa nakts tumsā gaiši liesmoja. Saķērušies rokās, jaunie tirgoņi dejoja un lēkāja ap eglīti. Laida arī raķetes. Lai gan mācītāji spŗediķoja pret šādu deju, salīdzinādami to ar deju ap zelta teļu, tomēr neviens nepiegrieza tam vērības. Tāpat nebija ne mēra, ne gala karuseļu izpriecām, dienu un nakti, sievu un jaunavu sabiedrībā, par spīti visiem mācītāju sprediķiem."


Mūsdienu latviešu tradīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tradicionāli latviešu rotājumi Ziemassvētkos ir egļu zari un rotājumi, kas izgatavoti no putnu spalvām un olām, salmiem, smilgām, augļiem, dārzeņiem un ogām. Tiek dāvinātas dāvanas, kuras parasti novieto zem eglītes. Lai saņemtu dāvanu bieži vien tiek prasīts noskaitīt dzejoli vai nodziedāt dziesmu. Pieņemts, ka dāvanas nes Ziemassvētku vecītis (jaunākajos laikos saukts arī par Santa Klausu vai Salaveci), kuram reizēm palīdz rūķīši vai Sniegbaltīte.

Bērnu svinības Ziemassvētku laikā bieži norit ar pārģērbšanos par meža zvēriem un rūķiem, kas ir seno tradīciju patapinājums.[nepieciešama atsauce] Tāpat budēļu tēvs jeb Vecītis jaunajās tradīcijās pārvērties par Ziemassvētku vecīti vai Salavecīti.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ziemsvētki (latviski). tezaurs.lv. Atjaunināts: 2014. gada 5. decembris.
  2. 2,0 2,1 Edīte Olupe. Latviešu gadskārtu ieražas. Rīga, 1992.
  3. Osvalds Līdeks. Latviešu svētki. Rīga, 1940.