Šlēsviga-Holšteina

Vikipēdijas lapa
Šlēsviga-Holšteina
Schleswig-Holstein
—  Federālā zeme  —
Lībeka
Lībeka
Lībeka
Flag of Šlēsviga-Holšteina
Karogs
Coat of arms of Šlēsviga-Holšteina
Ģerbonis
Pārvaldes centrs Ķīle
Lielākā pilsēta Ķīle
Valsts Karogs: Vācija Vācija
Platība 
 - Kopējā 15 799,38 km²
Iedzīvotāji (2011-07-31)
 - Kopā 2 836 000
 - Blīvums 179,5/km²
Laika josla CET (UTC+1)
 - Vasaras laiks (DST) CEST (UTC+2)
Mājaslapa: schleswig-holstein.de
Šlēsviga-Holšteina Vikikrātuvē

Šlēsviga-Holšteina (vācu: Schleswig-Holstein, izrunā: [ˈʃleːsvɪç ˈhɔlʃtaɪn]) ir federālā zeme Vācijas ziemeļos. Robežojas ar Dāniju ziemeļos, Hamburgas un Lejassaksijas federālajām zemēm dienvidos, kā arī ar Mēklenburgas-Priekšpomerānijas federālo zemi dienvidaustrumos. Rietumos to apskalo Ziemeļjūra, austrumos – Baltijas jūra. Kopējā teritorijas platība ir 15 799 km2. Šlēsvigas-Holšteinas administratīvais centrs ir Ķīle.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu Šlēsvigas-Holšteinas teritoriju, beidzoties pēdējam ledus laikmetam, sāka apdzīvot pirmatnējie mednieki un augu savācēji. 4000. gadā p.m.ē. teritorijā ienāca pirmie lauksaimnieki, kuri ierīkoja no 2800 līdz 3500 apmetņu. Mūsdienās saglabājušās vien aptuveni simts šādu apmetņu. Vēsturnieki uzskata, ka kopš bronzas laikmeta caur teritoriju vedis ceļš uz dāņu apdzīvoto Viborgu, kurš laika gaitā kļuvis par svarīgu tirdzniecības ceļu Jitlandes pussalā.

Līdz agrīnajiem viduslaikiem reģionā nostiprinājās četras tautas: ziemeļos Eideres upes krastos – ģermāņu jiti un ziemeļģermāņu dāņi, ziemeļrietumos – rietumģermāņu frīzi, austumos – slāvu abodrīti, dienvidos un dienvidrietumos - rietumģermāņu sakši. 77. gadā dāņu un jitu ieceļotāji reģiona ziemeļaustrumos dibināja vienu no ievērojamākām agrīno viduslaiku tirdzniecības pilsētām – Haithabu, uz robežas ar Saksiju tika uzcelts aizsargvalnis, lai pasargātu teritoriju no sakšu iebrukumiem.

Saksijas kara laikā daļa dienvidu teritorijas nonāca Franku impērijas kontrolē. 768. līdz 811. gads bija regulāru konfliktu laiks starp frankiem un ziemeļģermāņiem. 811. gadā tika parakstīts miera līgums, kas noteica, ka Eidere kalpos kā robeža starp Franku impēriju un dāņu apdzīvotajām teritorijām. Eidere laika gaitā kļuva par simbolisku robežu starp Šlēsvigu un Holšteinu.

11. un 12. gadsimtā abās Eideres upes pusēs strauji pieauga iedzīvotāju skaits un veidojās ciešākas savstarpējās ekonomiskās un politiskās attiecības.

1946. gada 23. augustā no Šlēsvigas, Holšteinas un Lauenburgas hercogistēm, kā arī no Hanzas pilsētas Lībekas tika izveidota Šlēsvigas-Holšteinas federālā zeme.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šlēsviga-Holšteina atrodas Jitlandes pussalas dienvidos un Ziemeļvācijas zemienes ziemeļos.

Ziemeļos Šlēsviga-Holšteina robežojas ar Dāniju, dienvidos – ar Hamburgas un Lejassaksijas federālajam zemēm, dienvidaustrumos – ar Mēklenburgas-Priekšpomerānijas federālo zemi. Rietumos to apskalo Ziemeļjūra, austrumos – Baltijas jūra. Krasta līnijas garums sasniedz 3,2% no Eiropas kopējā krasta līnijas garuma. Federālās zemes ģeogrāfiskais viduspunkts atrodas Nortorfā.

Garākās upes ir Elba, Eidere (188 km) un Trāve (124 km). Reģionā atrodas arī mākslīgi izveidotais Ķīles kanāls, kas savieno Ziemeļjūru ar Baltijas jūru. Tā garums ir 98 km, kuģošanai tika atklāts 1895. gadā. Federālās zemes teritorijā ietilpst vairākas salas, piemēram, Ziemeļjūrā esošās Helgolande un Ziemeļfrīzu salas, un Baltijas jūrā esošā Fēmarna.

Krasta līnija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vatu jūras krastos atrodas Ziemeļfrīzu salu arhipelāgs, kurā ietilpst daudzas nelielas saliņas. Lielākā no tām ir netālu no Dānijas robežas esošā Zilta, platība – 99 km2. Ārpus Ziemeļfrīzu salu arhipelāga robežām atrodas Helgolande, kuras platība ir 1,7 km2.

Baltijas jūras krastos izvietojušies dažādi līči, lielākie no tiem ir Ķīles un Lībekas līči, dažādi fjordi un klints krāvumi. Fēmarna ir vienīgā Baltijas jūrā esošā sala, kura iekļauta Šlēsvigas-Holšteinas teritorijā, tā atrodas starp Ķīles un Lībekas līci, netālu no Oldenburgas. Tās platība ir 185 km2.

Reljefs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šlēsvigas-Holšteinas ainavu no rietumiem uz austrumiem veido pēdējā ledus laikmetā izveidojušies tīreļi, smiltāji un pauguraines.

Augstākais Šlēsvigas-Holšteinas punkts – Bungsbergs (168 m vjl) - atrodas netālu no Baltijas jūras. Holšteinas austrumi ir ezeriem un pauguriem bagātākais federālās zemes reģions, to sauc arī par Holšteinas Šveici.

Tipiskas Šlēsvigas-Holšteinas lauku ainavas

Dabas aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākās aizsargātās dabas teritorijas

Šlēsvigā-Holšteinā liela vērība tiek pievērsta dabas aizsardzībai. Tā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tika ierīkotas 464 aizsargātas dabas teritorijas, no tām 189 dabas liegumi un 275 aizsargājamie ainavu apvidi, ar kopējo platību aptuveni 6400 km2.

Platības ziņā vislielākā aizsargātā dabas teritorija ir 1985. gadā ierīkotais Vatu jūras nacionālais parks, kura kopējā platība pārsniedz 4400 km2. 2009. gada jūnijā nacionālais parks tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Dabas aizsardzības organizācijas ir aicinājušas Vatu jūras nacionālajam parkam noteikt biosfēras rezervāta statusu.

Lielākie dabas parki ir Hīteneras kalnu, Vestenzē, Aukrūgas, Holšteinas Šveices un Lauenburgas ezeru dabas parki. Daļa Lauenburgas ezeru dabas parka teritorijas robežojas ar Mēklenburgas-Priekšpomerānijas federālajā zemē izveidoto Šālzē biosfēras rezervātu.

Šlēsvigas-Holšteinas federālajā zemē ietilpst arī vairāki Augšelbas dabas liegumi, kas ir daļa no Elbas upes biosfēras rezervāta.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šlēsvigas-Holšteinas administratīvais iedalījums

Laikā no 1970.līdz 1974. gadam tika veikta administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā tika izveidoti 11 apriņķi (Kreise) un 4 neatkarīgās pilsētas (kreisfreie Städte).

Apriņķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apriņķis Administratīvais centrs
Ditmāršenas Heide
Lauenburgas Raceburga
Ziemeļfrīzlandes Husūma
Austrumholšteinas Eitine
Pinnebergas Pinneberga
Plēnas Plēna
Rendsburgas-Ekenferdes Rendsburga
Šlēsvigas-Flensburgas Šlēsviga
Zēgeborgas Bādzēgeborga
Šteinburgas Icehoe
Štormarnas Bādoldesloe

Neatkarīgās pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šlēsvigā-Holšteinā dzīvo 2,82 miljoni iedzīvotāju, apdzīvojuma blīvums - apmēram 179 cilvēki uz kvadrātkilometru. Tā ir sestā mazāk apdzīvotā Vācijas federālā zeme.

Par teritorijas pirmiedzīvotājiem uzskata ziemeļos (Šlēsvigā) dzīvojošo dāņu kopienu un rietumos (pie Ziemeļjūras) dzīvojošo frīzu kopienu.

Iedzīvotāju skaits teritorijā strauji pieauga Otrā pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados, kad tika uzņemti bēgļi no Pomerānijas un Austrumprūsijas. Iedzīvotāju skaits līdz 1949. gadam bija pieaudzis par vairāk nekā miljonu.

Šlēsvigā-Holšteinā, salīdzinot ar citām Rietumvācijas federālajām zemēm, ir viszemākais reģistrētais ārvalstnieku skaits. Tā 1994. gadā uz dzīvi bija apmetušies tikai 140 000 jeb 5,1% ārvalstnieku. Lielākās cittautiešu kopienas 1999. gadā bija turki (42 000) un bijušās Dienvidslāvijas iedzīvotāji (14 000).

2007. gada beigās 20 iedzīvotāju skaita ziņā lielākās pilsētas bija:

Vieta Pilsēta Apriņķis Iedzīvotāji Vieta Pilsēta Apriņķis Iedzīvotāji

Ķīle
Ķīle
Lībeka
Lībeka
Flensburga
Flensburga

1 Ķīle - 236 902 11 Gēsthahta Lauenburgas 29 295
2 Lībeka - 211 541 12 Rendsburga Rendsburgas-Ekenferdes 28 391
3 Flensburga - 87 792 13 Henšteta-Ulcburga Zēgebergas 26 560
4 Neiminstere - 77 595 14 Reinbeka Štormarnas 25 516
5 Norderšteta Zēgebergas 71 903 15 Bād Oldesloe Štormarnas 24 172
6 Elmshorna Pinnebergas 48 052 16 Šlēsviga Šlēsvigas-Flensburgas 24 036
7 Pinneberga Pinnebergas 42 301 17 Ekenferde Rendsburgas-Ekenferdes 22 915
8 Icehoe Šteinburgas 32 800 18 Husuma Ziemeļfrīzlandes 22 327
9 Vēdele Pinnebergas 32 033 19 Heide Ditmāršenas 20 827
10 Ārensburga Štormarnas 30 663 20 Kvikborna Pinnebergas 20 136

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]