Segesta

Segesta
Ἕγεστα
Segestas templis
Segesta
Atrašanās vieta	Itālija
Reģions	Sicīlija
Koordinātas	37°56′23″N 12°50′32″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Kultūras	grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Segesta (sengrieķu: Ἕγεστα) bija antīka pilsēta Sicīlijas rietumu daļā, netālu no Kalatafimi pilsētas, Trapāni brīvajā pašvaldību konsorcijā, Itālijā. Izrakumi atklāja dažas pilsētas daļas, kas pašlaik ir publiski pieejamas. Pilsētas dibināšanas laiks nav precīzi zināms. Segesta ir pazīstama ar labi saglabājušos dorisko templi.

Dibināšana

Segestas izcelsme un dibināšana ir diezgan neskaidra. Tradīcija, kas bija izplatīta starp grieķiem un kuru atstāstīja Tukidīds uzskatīja, ka to ir bija dibinājuši Trojas pārceļotāji, kas bēga pēc savas pilsētas izpostīšanas Trojas karā, un šo tradīciju labprāt atzina romieši, kuri, attiecīgi, pasludināja par savu radniecību ar segestiešiem. Tukidīds, acīmredzot, uzskatīja elimus (lat. elymi) Eriksas un Segestas kaimiņos par barbaru cilti, par šo trojiešu pēcnācējiem. Taču cits avots norāda uz elimiešiem kā uz atsevišķu tautu, kas toreiz jau pastāvēja šajā Sicīlijas daļā, kad tur ieradās trojieši un dibināja divas pilsētas. Acīmredzot, bija izplatīta arī cita versija, saskaņā ar kuru Segesta dibināta pateicoties fokiešiem, kas bija starp Filokteta sekotājiem, un, kā parasti, vēlākie autori centās izplatīt abas šīs versijas.

Otru Trojas versiju, kas atstāstīta Vergilija “Eneīdā” un kuru , acīmredzot, atzina paši iedzīvotāji, piedēvēja pilsētas dibināšanu kopīgi vietējam valdniekam Egestam vai Aigestam (acestam, pēc Vergīlija), kurš pēc vietējo domām bija dardanu jaunavas, sauktas Segesta, un upes dieva Krinisa pēcnācējs, kā arī tiem no Eneja tautas, kas vēlējās palikt kopā ar acestiem, lai dibinātu Acestas pilsētu. Tiek stāstīts arī, ka Simoisas un Skamandras nosaukumus diviem nelieliem strautiem, kas tecēja cauri pilsētai, deva Trojas kolonisti, un pēdējo nosaukumu vēl piemin Sicīlijas Diodors kā vārdu, kas joprojām tika lietots arī daudz vēlākos laikos.

Uzskats par to, ka pilsētas nosaukums sākotneji bija Acesta vai Egesta un to romieši pārsauca par Segestu, lai izvairītos no nepatīkamās nozīmes latīņu valodā (egestās nozīmē “nabadzība”), tiek atspēkots ar to, ka uz monētām vēl pirms Tukidīda paši iedzīvotaji sauca par Segestu, kaut arī šo formu, iespējams, paši Lielās Grieķijas grieķi mīksināja uz Egestu.

Pilsētu apdzīvoja tauta, kas atšķīrās no sikāniem, šīs Sicīlijas daļas pamatiedzīvotājiem, bet no otras puses tā nebija arī grieķu kolonija. Tukidīds, uzskaitot atēniešu sabiedrotos Peloponēsas kara laikā, viennozīmīgi segestiešus sauc par barbariem. Tajā pat laikā viņi, acīmredzot, jau no paša sākuma atradās ciešā saistībā ar Sicīlijas grieķu pilsētām, un bija gan kara, gan miera attiecībās ar grieķu polisām, atšķirībā no citām salas barbaru ciltīm. Par grieķu civilizācijas agrīno iespaidu liecina arī monētas ar grieķu alfabēta burtiem, un ar grieķiskās mākslas elementiem.

Vēsture

Pirmo reizi vēsturiskajos avotos ir teikts par segestiešiem, ka tie jau piedalījās karadarbībā (jau 580. gadā pr.Kr.) pret Selinusu (mūsdienās Selinunti), kas, acīmredzot, liecina to, ka abas šīs pilsētas paplašināja savas teritorijas tik tālu, ka stājās kontaktos viena ar otru. Pateicoties savlaicīgai palīdzībai no Knidas un Rodas pārceļotājiem Pentatla vadībā segestieši šajā laikā ieguva pārsvaru pār saviem pretiniekiem. Neskaidrāks ir Diodora apgalvojums, ka atkal 454. gadā pr.Kr. segestieši karoja pret lilibejiešiem par teritoriju pie Mazaras upes. Lilibejiešu nosaukums šeit, neapšaubāmi, ir kļūdains, jo pilsētas ar šādu nosaukumu neeksistēja ilgi pēc tam. Tāpēc mēs nezinam, kas ir domāts, minot šādu tautu, kaut arī ir uzskats, ka tie ir selinuntieši, ar kuriem segestieši, acīmredzot, bija ierauti nebeidzamos strīdos. Neapšaubāmi, ar mērķi nostiprināties pret šiem kaimiņiem segestieši izmantoja atēniešu pirmo ekspedīciju uz Sicīliju pie Lahesas (426. gads pr.Kr.), noslēdzot sadarbības līgumu ar Atēnām. Taču tas, acīmredzot, nedeva nekādu rezultātu, un drīz pēc tam, kad karadarbība atkal atjaunojās, selinuntieši pasauca palīgā sirakūziešus, un ar viņu palīdzību ieguva lielu pārsvaru un atspieda Segestu kā uz sauszemes, tā arī uz jūras. Šajā grūtajā brīdī segestieši veltīgi vērsās pie Akragas un pat pie Kartāgas, un atkal lūdza palīdzību atēniešiem, kurus bez grūtībām pārliecināja atbalstīt viņus un sūtīt savu floti uz Sicīliju 416. gadā pr.Kr. Klīda baumas, ka šādu rezultātu segestieši daļēji guva, piemānot atēniešu sūtņus, viltīgi izliekot apskatei savas bagātības, un radot tajos mānīgu priekšstatu par saviem resursiem. Taču patiesībā tie piešķīra 60 zelta talentus skaidrā un vēl 30 talentus pēc atēniešu palīdzības pienākšanas.

Kaut arī palīdzība Segestai bija sākotnējais mērķis atēniešu ekspedīcijai uz Sicīliju (415-413. gadi pr.Kr.), tomēr šai pilsētai nav lielas lomas tālākajā karadarbībā. Patiesībā Nikijs, ierodoties Sicīlijā, vēlējās nekavējoties doties uz Selinu un piespiest šo pilsētu pakļauties, demonstrējot savu militāro varenību. Taču šāds priekšlikums tika noraidīts, jo atēnieši pavērsa savus ieročus pret Sirakūzām, bet sāncensība starp Segestu un Selinu bija gandrīz aizmirsta daudz svarīgākas cīņas priekšā starp šīm abām lielajām pilsētvalstīm. 415. gada pr.Kr. vasarā atēniešu flote, virzoties gar piekrasti, ieņēma nelielu piekrastes pilsētu Hikāru netālu no Segestas un tā tika atdota segestiešiem. Tie vēl dažas reizes tika minēti kā palīgspēki saviem atēniešu sabiedrotajiem, bet pēc tam vairs netika pieminēti.

Galīgā atēniešu sakāve atstāja segestiešus atkal neaizsargātus pret kaimiņu, selinuntiešu, uzbrukumiem. Apzinoties nespēju tos uzvarēt, segestieši atkal aicināja palīgā kartāgiešus, kas izlēma viņiem palīdzēt un nosūtīja tiem galvenokārt savus palīgspēkus, 5000 āfrikāņus un 800 Kampānijas algotņus, kas bija pietiekoši nodrošināt tiem uzvaru pār pretiniekiem 410. gadā pr.Kr. Pēc tam nākamajā gadā sekoja liels karaspēks Hanibāla Magona vadībā, kurš izsēdās Lilibejā un, virzoties tieši uz Selinu, ņēma un izpostīja šo pilsētu, kā arī Himeru. Kartāgiešu vara tagad viennozīmīgi nostiprinājās Sicīlijas rietumu daļā. Segesta, kuru no visām pusēm ielenca šis varenais kaimiņš, dabiski, pakāpeniski nokļuva Kartāgas atkarīgā sabiedrotā stāvoklī. Šī bija viena, no nedaudzajām pilsētām, kas saglabāja uzticību šai savienībai pat 397. gadā pr.Kr., kad Sicīlijas Dionīsija I lielais karagājiens uz Sicīlijas rietumiem un Mozijas aplenkums, likās, pilnībā satricināja Kartāgas varenību. Rezultātā Dionīsijs aplenca Segestu un pielietoja milzīgu spēku tās ieņemšanai, īpaši pēc Mozijas krišanas. Taču pilsēta bija spējīga dot izaicinājumu visām viņa pūlēm, kamēr Himilkons ar milzīgu kartāgiešu armiju izsēdās Sicīlijas krastā un izmainīja situāciju, piespiežot Dionīsiju noņemt aplenkumu.

No šī laika par Segestu ir maz minēts līdz Sirakūzu Agafokla laikam, kad pār to nāca liela nelaime. Despots izsēdās Sicīlijas rietumos atgriežoties no Āfrikas (307. gads pr.Kr.) un tika uzņemts pilsētā kā draugs un sabiedrotais. Taču viņš pēkšņi uzbruka iedzīvotajiem, aizbildinoties ar neapmierinātību, un nogalināja visus pilsētniekus (runāja, ka to bija ap 10 000 cilvēku), izlaupīja viņu mantu un pārdeva verdzībā sievietes un bērnus. Pēc tam viņš nomainīja pilsētas nosaukumu uz Dikeopoli un nodeva to par mājvietu bēgļiem un dezertieriem, kas bija ap viņu savākušies.

Iespējams, ka Segesta tā arī neatspirga no šāda trieciena, taču drīzumā pilsētai tika atdots sākotnējais nosaukums, un tā atkal atgriezās vēsturē kā patstāvīga pilsēta. Tādējādi tā tika pieminēta 276. gadā pr.Kr. kā viena no pilsētām, kas pievienojās Epīras Pirram viņa karagājienā uz Sicīlijas rietumiem. Taču drīz vien pēc tam tā atkal nonāca kartāgiešu varā, un, iespējams, tādēļ tie šo pilsētu ieņēma un izlaupīja, kā to piemin Cicerons, jo cita iemesla tam nebija. Segesta palika kartāgiešu varā līdz pat Pirmajam Pūniešu karam. Šī kara pirmajā gadā (264. gads pr.Kr.) pilsētai uzbruka Apijs Klaudijs Kaudekss, taču neskmīgi, bet drīz pēc tam pilsētas iedzīvotāji apkāva kartāgiešu garnizonu un nodibināja savienību ar Romu. Rezultātā kartāgiešu karaspēks aplenca Segestu un kādu laiku pilsēta cieta lielas grūtības. Taču, kad šeit ieradās Gajs Dūlijs pēc jūras kaujas 260. gadā pr.Kr., aplenkums tika noņemts. Acīmredzot, Segesta bija viena no pirmajām Sicīlijas pilsētām, kas rādīja piemēru kā atbrīvoties no kartāgiešu varas. Šī iemesla dēļ, kā arī no uzskata, ka segestieši ir trojiešu pēcnācēji, romieši attiecās pret pilsētas iedzīvotajiem ar lielu cieņu. Tie tika atbrīvoti no visiem sabiedriskajiem pienākumiem, un pat Cicerona laikā turpināja palikt par brīvu un neaizskaramu pilsētu ("sine foedere immunes ac liberi"). Pēc Kartāgas izpostīšanas Scipions Āfrikānis atdeva segestiešiem Diānas statuju, kuru kartāgieši bija nolaupījuši, iespējams, kad viņi ieņēma pilsētu pēc Pirra aiziešanas.

Vēl Segestas teritorija tika pieminēta Otrajā vergu karā 102. gadā pr.Kr. kā vieta, kur sacelšanās iedegās ar milzīgu spēku. Taču, izņemot šādas gadījuma piezīmes, ir maz informācijas par Segestu romiešu valdīšanas laikā. Acīmredzot, Cicerona laikā šī bija vēl nozīmīga pilsēta, un tai bija sava osta vai tirdzniecības centrs līcī, apmēram 10 km no tās. Šis tirdzniecības centrs, laikam, paplašinājās Strabona laikā un kļuva par nozīmīgāku vietu, nekā pati Segesta. Taču pilsētas pastāvēšanu apstiprināja kā Plīnijs Vecākais, tā arī Ptolemajs. Pirmais liecināja, ka pilsētas iedzīvotāji, kaut arī nesaglabāja savu nominālās neatkarības stāvokli, tomēr baudīja latīņu pilsonības privilēģijas. Taču, acīmredzot, šī bija panīkusi vieta, un turpmāk nekādas pēdas vēsturē nav atstājusi. Runāja, ka šī vieta pilnībā tika pamesta, kad to izpostīja saracēņi 900. gadā, un vairs nav atjaunota. Mūsdienu pilsēta Kastellamare del Golfo, kas atrodas apmēram 10 km no tās, izvietota gandrīz tajā pašā vietā, kur atradās Segestas osta un tirdzniecības centrs.

Stāvoklis

Pilsētas drupas atrodas Monte Barbaro virsotnē 305 m virs jūras līmeņa. Pilsētu sargāja no vairākām pusēm stāvas nogāzes un aizsargmūri lēzenās nogāzes pusē tempļa virzienā.

No paugura virsotnes paveras skats uz ieleju Kastellamare līča virzienā. Pilsēta kontrolēja dažus svarīgus ceļus starp piekrasti ziemeļos un iekšējiem reģioniem. Par pilsētas plānu ir maz informācijas. Aerofotouzņēmumi norāda uz regulāru pilsētas plānu, kas daļēji celta uz terasēm, lai nivelētu dabisko slīpo apkārtni. Pašreizējās drupas varētu būt palikušas no rekonstruētās pilsētas pēc Agafokla postījumiem.

Pašreizējie arheoloģiskie izrakumi rāda, ka pilsētas teritoriju normāņu periodā no jauna apdzīvoja musulmaņu kopiena. Izrakumos tika atklāta musulmaņu nekropole un blakus normāņu pilij 12. gadsimta mošeja. Pašreizējie dati liecina par to, ka mošeja tika sagrauta pēc jauna kristiešu valdnieka atnākšanas 13. gadsimta sākumā. Spriežot pēc visa pilsēta tika pilnībā pamesta 13. gadsimta otrajā pusē.

Templis

Uz paugura netālu no senās Segestas pilsētas atrodas īpaši labi saglabājies doriskais templis. Daži eksperti uzskata, ka to cēla 420. gados pr.Kr. kāds atēniešu arhitekts, neskatoties uz to, ka pilsētā nebija grieķu iedzīvotāju. Dominē uzskats, ka to cēla vietējie elimieši. Templim ir sešas reiz četrpadsmit kolonnas uz 21 x 56 m lielas pamatnes, kuru veido platforma ar trim pakāpieniem. Vairāki elementi norāda uz to, ka celtne tā arī netika pabeigta. Kolonnām nav garenisko kanelūru, kādas parasti ir doriskajiem tempļiem, kā arī pamatnes blokos ir saglabājušies izciļņi, kas paredzēti bloku pacelšanai un pēc tam tiek nokalti. Templī nav arī cellas, nekādu dekoru, altāra un veltījuma dieviem. Templis nekad arī nav ticis klāts ar jumtu. Templis tā arī netika pabeigts dēļ Segestas kariem ar Selinunti. To arī neiznīcināja kartāgieši 5. gadsimta beigās.