Tarass Ševčenko

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tarass Ševčenko
Тарас Шевченко
Tarasa Ševčenko pašportrets (1840)
Tarasa Ševčenko pašportrets (1840)
Personīgā informācija
Dzimis 1814. gada 9. martā
Morincu ciems, Kijevas guberņa, Krievijas impērija
(Čerkasu apgabals, Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 1861. gada 10. martā (47 gadi)
Sanktpēterburga, Krievijas impērija
(Karogs: Krievija Krievija)
Tautība ukrainis
Paraksts Taras Shevchenko’s signature.gif
Literārā darbība
Nodarbošanās Dzejnieks, mākslinieks
Rakstīšanas laiks 1840—1861
Slavenākie darbi dzejoļu krājums "Kobzars" (Кобзар, 1840)

Tarass Ševčenko (ukraiņu: Тарас Григорович Шевченко; dzimis 1814. gada 9. martā [v.s. 25. februārī], miris 1861. gada 10. martā [v.s. 26. februārī]) bija ukraiņu dzejnieks un mākslinieks. Pazīstamākais Ševčenko darbs ir 1840. gadā publicētais dzejoļu krājumu Kobzars. Tiek uzskatīts par modernās ukraiņu literatūras un lielā mērā par modernās ukraiņu valodas pamatlicēju. Rakstījis darbus arī krievu valodā, tāpat pazīstams kā gleznotājs un ilustrators. Attēlots uz 100 Ukrainas grivnas banknotēm.

Dzimis dzimtcilvēku ģimenē Morincu ciemā (mūsdienās Čerkasu apgabalā). Uzauga tuvējā Kirilivkas ciemā. 1823. gadā Tarass zaudēja māti, bet 1825. gadā, kad Tarasam bija vienpadsmit gadu, viņš kļuva par apaļu bāreni, kad klaušu laikā mira tēvs.

Strādāja dažādus darbus dažādās vietās Kijevas guberņā, arī par djaka palīgu skolā, kur iemācījās lasīt, un vietējo ikonu zīmētāju palīgu, kur iemācījās gleznošanas pamatus. Muižnieks Engelhards, pie kura Ševčenko strādāja par kalpu, pamanīja viņa spējas zīmēšanā, un paņēma līdzi Ševčenko iesākumā uz Viļņu, kur ļāva apgūt zīmēšanu pie Viļņas Universitātes pasniedzēja Jana Rustema, bet vēlāk - uz Sanktpēterburgu, kur tika iepazīstināts ar tā laika vadošajiem krievu māksliniekiem. 1838. gada aprīlī, māksliniekiem organizējot loteriju, kurā tika pārdota tieši šim gadījumam radītā mākslinieka Kārļa Brilova glezna ar dzejnieka Vasilija Žukovska portretu, izdevās savākt naudas summu, lai muižnieks Engelhards būtu ar mieru atlaist Ševčenko brīvībā no dzimtbūšanas.

Ševčenko iestājās Imperatoriskajā Mākslas kadēmijā, kur bija Brilova māceklis. 1843. gadā Akadēmija piešķīra viņam brīvmākslinieka titulu. Mācību laikā Akadēmijā Ševčenko publicēja lielāko daļu no saviem pazīstamākajiem darbiem - krājumu "Kobzars" 1840. gada, "Haidamaki" 1842. gadā. Kritika šos darbus uzņēma diezgan nievājoši, jo ukraiņu valoda netika atzīta par pilnvērtīgu valodu, tomēr Ševčenko tika sirsnīgi uzņemts pašā Ukrainā, uz kurieni viņš vairākkārt devās. Pats Ševčenko par kritiķiem teica - "Lai jau sauc mani par zemnieku dzejnieku, lai tikai būtu dzejnieks, vairāk man neko nevajag" (ukraiņu: Нехай буду мужицький поет, аби тільки поет; то мені більше нічого і не треба).

1847. gadā par sodu imperatores asi satīriskai attēlošanai kādā dzejolī, Ševčenko tika iesaukts armijā ar aizliegumu rakstīt dzejas un gleznot. Dienests iesākumā norisinājās Orskā (mūsdienās Orenburgas apgabalā), bet vēlāk Novopetrovskā (mūsdienās nosaukta dzejnieka vārdā par Fortševčenko, Kazahstānā). Dienests turpinājās līdz pat 1857. gadam.

Pēc dienesta atgriezās Sanktpēterburgā, kur mira 1861. gadā, 47 gadu vecumā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]