Ukraiņu valoda

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ukraiņu valoda  
Izruna: IPA: [ukrɑˈjinʲsʲkɑ ˈmɔʋɑ]
Valodu lieto: Ukraina, Krievija, Brazīlija, Kazahstāna, ASV, Kanāda, Moldova, Ungārija, Baltkrievija, Polija
Runātāju skaits: 36,2 miljoni[1] 
Reitings: 26
Valodu saime: Indoeiropiešu
 Slāvu
  Austrumslāvu
   Ukraiņu valoda 
Rakstība: Kirilica (ukraiņu ortogrāfija) 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Karogs: Ukraina Ukraina
Valsts karogs: Piedņestra Piedņestra
Regulators: Ukrainas Valsts Zinātņu Akadēmija
Valodas kodi
ISO 639-1: uk
ISO 639-2: ukr
ISO 639-3: ukr 
Ukrainian lang.svg
Ukraiņu valodas areāls

Ukraiņu valoda (украї́нська мо́ва, ukrayins'ka mova; izrunā: [ukraˈjinsʲka ˈmɔva]), vēsturiskais nosaukums ruska un rusinska (ру́ська, руси́нська), ir indoeiropiešu valodu saimes slāvu atzara valoda. Ukraiņu valodai līdzīgākās valodas ir rusīnu (daži valodnieki to uzskata par ukraiņu valodas dialektu), baltkrievu un krievu valoda. Tā ir Ukrainas valsts valoda un viena no oficiālajām Piedņestras Moldāvu Republikas valodām. Lielākā daļa no ukraiņu valodas pratējiem dzīvo Ukrainā. Pēc runātāju skaita, kas tiek lēsts ap 35 miljoniem, ukraiņu valoda ir otra vai trešā lielākā slāvu valoda aiz krievu un varbūt aiz poļu valodas. Ukraiņu rakstībā izmanto kirilicu.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumslāvu valodu veidošanās 14. gs. beigās.
Mūsdienu ukraiņu valodas dialektu izplatība.

Ukraiņu valodas izcelsme ir meklējama senajā austrumslāvu valodā, kurā runāja Kijevas Krievzemes iedzīvotāji no 10. līdz 13. gadsimtam. No 1804. līdz 1917. gada Krievijas revolūcijai, kad Austrumukraina atradās Krievijas impērijas sastāvā, skolās bija aizliegts runāt ukraiņu valodā, jo tā tika uzskatīta par krievu valodas mazkrievu dialektu (малороссийское наречие русского языка).[2] Savukārt Rietumukrainā, kas sākotnēji atradās Polijas—Lietuvas ūnijā un pēcāk Austroungārijā, ukraiņu valoda, saukta par rusīņu valodu (русинська мова), nekad netika aizliegta un pastāvēja labvēlīgāka augsne tās attīstībai.[3]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ethnologue
  2. Jonathan Steele (1988). Eternal Russia:Yeltsin, Gorbachev, and the Mirage of Democracy. Harvard University Press. 217. lpp. ISBN 978-0-674-26837-1.
  3. Pols Vekslers Purism and Language: A Study in Modern Ukrainian and Belorussian Nationalism (angliski), Indiana University Press, ISBN 087750-175-0 (309. lpp)