Vaļi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par jūras zīdītāju. Par citām jēdziena Valis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kuprvalis (Megaptera novaeangliae)

Par vaļiem sauc lielu daļu dzīvnieku no vaļveidīgo kārtas (Cetacea), kā arī reizēm visus vaļveidīgo kārtas dzīvniekus sauc par vaļiem. Tomēr visbiežāk izšķir vaļus, delfīnus un cūkdelfīnus. Vaļveidīgo kārta iedalās 2 apakškārtās: plātņvaļos un zobvaļos. Plātņvaļu apakškārtas dzīvniekus parasti sauc par vaļiem, bet zobvaļu apakškārtas dzīvnieki var būt gan vaļi, gan delfīni, gan cūkdelfīni, gan kašaloti un citi.

Gadsimtiem ilgi vaļi ir medīti, lai iegūtu to gaļu un taukus. Iesākoties rūpnieciskām medībām, vaļu skaits strauji samazinājās. Mūsdienās tie ir kļuvuši par apdraudētiem dzīvniekiem, un to rūpnieciskās medības lielākajā daļā valstu kopš 20. gadsimta vidus ir aizliegtas.[1]

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visi vaļveidīgo kārtas dzīvnieki; vaļi, delfīni un cūkdelfīni ir cēlušies no sauszemes pārnadžu kārtas (Artiodactyl) zīdītājiem. Mūsdienās gan vaļveidīgo kārta, gan pārnadžu kārta ir apvienotas starpkārtā Cetartiodactyla, kas savukārt ietilpst virskārtā Laurasiatheria.

Uz sauszemes vaļu tuvākie radinieki ir nīlzirgi.[2] Abiem ir kopējs priekštecis Indijas cūka (Indohyus), kas dzīvoja pirms 54 - 48 miljoniem gadu.[3] Tas bija pārnadzis, kas dzīvoja Kašmiras reģionā Indijā. Izskatā tas bija līdzīgs mūsdienu jenotiem (Procyon) un pundurbriežiem (Tragulidae). Indijas cūka dzīvoja daļēji ūdenī un daļēji uz sauszemes. Bet vaļi ūdeni sāka apdzīvot pirms 50 miljoniem gadu.[4]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalota astes spura
Mazā joslvaļa muguras spura
Kuprvaļa airkāja

Kā visi zīdītāji vaļi elpo gaisu ar plaušām, tie ir siltasiņu dzīvnieki un zīda savus mazuļus ar pienu, kā arī tiem ir neliels apmatojums, lai gan kopumā āda izskatās gluda un bez apmatojuma.

Vaļa ķermenim ir vārpstas forma, priekškājas ir pārveidojušās par airkājām, kuru forma atgādina airus. Aste ir ieguvusi zivs astei līdzīgu formu ar šķēlumu, tikai atšķirībā no zivs astes tā ir novietota horizontālā plaknē, bet zivij aste atrodas vertikālā plaknē. Lai gan vaļiem pakaļkājas nav redzamas, tomēr dažiem vaļiem kā joslvaļiem un kašalotiem ir rudimentāri nelieli pakaļkāju kauli, kas nav savienoti ar mugurkaulu un kas slēpjas dziļi muskuļu slānī. Lielākajai daļai vaļu ir muguras spura.

Zem ādas vaļiem veidojas biezs zemādas tauku slānis, ko sauc par trānu. Trāns kalpo gan kā barības vielu krātuve, gan kā siltumizolācijas slānis, sargājot vali no atdzišanas ūdenī. Valim ir četrkambaru sirds, un tā mugurkauls strādā līdzīgi cilvēka mugurkaulam, lai gan kakla skriemeļi ir nekustīgi, kas nodrošina stabilitāti peldēšanas laikā. Iegurņa kauliem ir rudimentāra forma.

Valis elpo caur atverēm, kas novietotas galvas mugurdaļas vidū un kas nodrošina iespēju pabāzt no ūdens laukā tikai pakausi, lai ieelpotu. Plātņvaļiem ir divas atveres, bet zobvaļiem viena. Izelpojot sasilušais gaiss plaušās vēsajā āra gaisā kondensējas, veidojot ūdens strūklu. Katrai vaļa sugai ir atšķirīga strūklas forma, pēc tās var atpazīt vaļus no attāluma, pat neredzot vali kopumā. Otra detaļa, pēc kuras atpazīst vaļus, ir astes spuras forma.

Vislielākais no visiem vaļiem ir zilais valis (Balaenoptera musculus), tas var sasniegt 35 metru garumu un svērt 150 tonnas.

Kopumā vaļi dzīvo 40 - 90 gadus. Katrai sugai ir dažāds dzīves ilgums. Reizēm kāds indivīds var nodzīvot ilgāk par 100 gadiem. Salīdzinoši nesen Aļaskas piekrastē kāda Grenlandes vaļa galvā tika atrasts šķēps, kādus lietoja vaļu medībās 19. gadsimtā. Šķēpa vecums varētu būt 115 - 130 gadi.[5] Veicot analīzes vaļa acs šķidrumam, tika noskaidrots, ka valis ir apmēram 211 gadus vecs. Šis atklājums padara Grenlandes vaļus par visilgāk dzīvojošiem vaļiem.[6]

Vaļa ausis ir specifiski piemērotas dzīvei zem ūdens. Tam nav ārējās auss gliemežnīcas, kas sauszemes dzīvniekiem uztver skaņu un koncentrēti padod skaņas vilni uz iekšējo ausi. Valim skaņa līdz iekšējai ausij nonāk caur rīkli.[7]

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalots medījot lieto eholokāciju

Lai arī vaļi ir cēlušies no aizvēsturiskiem zālēdājiem, visi vaļi ir plēsīgi, sākot ar tiem, kas barojas tikai ar mikroskopisko planktonu, beidzot ar tiem, kas barojas ar lielām zivīm, roņiem vai citiem vaļiem. Vaļi nedzer jūras ūdeni, viss nepieciešamais ūdens tiek iegūts no barības, ko tie apēd.[8]

Tēviņus jūrā var atpazīt pēc tā, ka tie mēdz izrādīties, sitot ar asti pa ūdens virsmu vai izlecot augstu gaisā no ūdens.

Zinātnieki uzskata, ka vaļi nekad pilnībā neaizmieg. Viena smadzeņu puslode paliek nomodā, lai sekotu līdzi elpošanai. Pēc laika atpūšas otra smadzeņu puslode. Savā starpā vaļi sazinās ar balsi, veidojot vaļu dziesmas. Šīs skaņas var būt ļoti skaļas. Tās var dzirdēt pat vairāku kilometru attālumā. Skaļums var sasniegt 163 decibelus.[9] Toties kašaloti tikai klikšķina, jo zobvaļi, meklējot medījumu, lieto eholokāciju.

Starp vaļiem neveidojas ilgstošas pāru attiecības. Ir vaļu sugas, kuru mātītes pārošanās sezonā sapārojas ar vairākiem tēviņiem. Mātītei parasti piedzimst viens mazulis, kas dzimst ar asti pa priekšu. Tas tiek zīdīts ar pienu ilgāk par 1 gadu. Vaļu piens ir tik trekns, ka tā konsistence atgādina zobu pastu.[8] Starp māti un tās mazuli veidojas ciešas attiecības. Ir zināms, ka vaļi spēj apmācīt viens otru, tie ātri mācās, labprāt sadarbojas un pat izrāda emocijas, piemēram, skumst.[10] Dzimumbriedumu vaļi sasniedz 7 - 10 gadu vecumā.

Vaļi un cilvēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

18. gadsimta grafika attēlo vaļu medības

Vairāku vaļu sugu izdzīvošana mūsdienās ir apdraudēta. Tās ir sekas nesaudzīgajām vaļu medībām vēl nesenā pagātnē. Vaļus medīja, lai iegūtu gaļu, taukus, joslvaļu mutes "bārkstis" un pelēko ambru, ko iegūst no kašalotu zarnām smaržu industrijas vajadzībām. Vaļu medības ir sākušās 9. gadsimtā Eiropā; Norvēģijā, Spānijā un Francijā, bet 12. gadsimtā Japānā.[11] Vairāk kā 2 miljoni vaļu tika nogalināti 20. gadsimta sākumā, uzsākot vaļu rūpnieciskās medības. 20. gadsimta vidū vairākas vaļu sugas bija gandrīz izmirušas.

Starptautiskā Vaļu Komisija 1986. gadā noteica 6 gadu vaļu medību aizliegumu, kas ir spēkā joprojām. Dažas valstis, balstoties uz gadsimtu tradīcijām, tomēr vaļus medī nelielos daudzumos. Mūsdienās vaļus medī Norvēģija, Īslande un Japāna, kā arī dažas aborigēnās tautas Sibīrijā, Aļaskā un Kanādā.

Daudzas mazās vaļu sugas aiziet bojā, sapinoties tīklos, kas izmesti citām zivīm. Klusā okeāna tunču zvejnieku tīklos ir gājuši bojā tūkstošiem delfīnu, līdz tika izgudroti aizsardzības pasākumi.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]