Kašalots

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kašalots
Physeter macrocephalus (Linnaeus, 1758)
Kašalota mātīte ar mazuli
Kašalota mātīte ar mazuli
Kašalota salīdzinājums ar cilvēku
Kašalota salīdzinājums ar cilvēku
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Vaļveidīgie (Cetacea)
Apakškārta Zobvaļi (Odontoceti)
Virsdzimta Kašalotu virsdzimta (Physeteroidea)
Dzimta Kašalotu dzimta (Physeteridae)
Ģints Kašaloti (Physeter)
Suga Kašalots (Physeter macrocephalus)
Izplatība
Cetacea range map Sperm Whale 4.PNG

Kašalots (Physeter macrocephalus) ir kašalotu dzimtas (Physeteridae) zobvalis, kas ir vienīgā suga kašalotu ģintī (Physeter). Dažreiz kašalotus sauc arī par spermas vaļiem. Šāds nosaukums ir radies tāpēc, ka pagātnē kļūdaini par spermu tika uzskatīta kašalota galvā esošā pienbaltā viela - spermacets, kas atrodas spemaceta orgānā virs galvaskausa. Tā galvenā funkcija ir saistīta ar eholokāciju, bet zinātnieki ir izvirzījuši jaunu hipotēzi, ka spermacets nodrošina kašalotam arī balastu niršanas laikā.[1] Tā kā spermaceta orgānam ir milzīgs izmērs, kašalotam ir nesamērīgi liela galva, salīdzinot ar pārējo ķermeni. Šo nesamērīgo proporciju dēļ ir radušās dažādas leģendas par jūrā dzīvojošiem briesmoņiem,[1] piemēram, Hermana Melvila stāsts "Moby Dick". Pateicoties tieši Melvila stāstam, kašaloti tiek kļūdaini uzskatīti par jūras nezvēriem.

Kašalotu var uzskatīt par vienu no viskosmopolītiskākajām sugām pasaulē. Tas sastopams gandrīz ikvienā pasaules okeānā (izņemot Ziemeļu Ledus okeānā), nosacīti sakot no abiem poliem līdz ekvatoram: Atlantijas okeānā, Klusajā okeānā, Dienvidu okeānā un Indijas okeānā, arī Vidusjūrā un Melnajā jūrā.[2] Vēl nesenā pagātnē kašalotus intensīvi medīja, īpaši 20. gadsimta vidū pēc 2. pasaules kara. Iecienīta medību vieta bija pie Portugālei piederošajām Azoru salām, bet mūsdienās to medības ir aizliegtas.[2] Kašalots vēl ir arī Konektikutas štata simboliskais dzīvnieks.

Etimoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1889. gada kašalota galvas un zvejnieka zīmējums
Kašalots lēcienā
Kašalots ir lielākais zobvalis pasaulē

Vārda kašalots izcelsme nav īsti zināma un pastāv vairāki skaidrojumi. Vārds varētu būt cēlies no vecās franču valodas, kas latviski nozīmē zobs vai lielie zobi. Gaskoņas dialektā joprojām mūsdienās ir saglabājies šis senais vārds cachau. Daļa valodnieku uzskata, ka tam ir romāņu valodu izcelsme,[3] bet citi, ka vārds cēlies no basku valodas.[4] Toties citā versijā kašalota vārda izcelsmi saista ar latīņu vārdu cappula vai daudzskaitļa formu cappulum, kas nozīmē zobena spals.[5] Trešā versijā vārda izcelsmi saista ar spāņu vai portugāļu valodas vārdu cachola, kas latviski nozīmē lielā galva. Arī kašalota sugas latīniskais nosaukums macrocephalus latviski nozīmē lielā galva.[6]

Izplatība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abi kašalota dzimumi sastopami, sākot ar mērenās joslas ūdeņiem un beidzot ar tropiskajām jūrām. Tas sastopams gandrīz visos pasaules okeānos. Vistālāk uz ziemeļiem kašaloti ir sastopami Atlantijas un Klusā okeāna ziemeļu jūrās.[2] Aukstākajos ūdeņos parasti uzturas tikai tēviņi, tiem patīk uzturēties vēsos un dziļos ūdeņos,[7] kuros peld ledus un kuri ir vismaz 1000 metrus dziļi.[2] Kašaloti pamatā uzturas atklātā okeāna dziļajos ūdeņos, bet reizēm tos var novērot krasta tuvumā, vietās, kur strauji kļūst, un ir dziļš, vismaz 310 - 920 metri.[8] Šādas vietas, kur kašalotus var novērot tuvu krastam, ir Atlantijas okeāna Azoru salas un Klusā okeāna Karību salas.[9]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalots ir lielākais zobvalis, kā arī lielākais mūsdienās dzīvojošais ar zobiem apveltītais dzīvnieks. Pieaudzis tēviņš var sasniegt 20,5 metru garumu un 57 000 kg masas.[10] Salīdzinoši otrs lielākais zobvalis ir Bērda knābjvalis (Berardius bairdii), kura tēviņi var sasniegt 12,8 metru garumu un 14 tonnu masu.[8] Kašalotam ir nesamērīgi liela galva, īpaši tēviņiem, kuriem galva ir gandrīz viena trešdaļa no ķermeņa garuma. Nantuketas vaļu muzeja ekspozīcijā var apskatīt kašalota tēviņa apakšžokļa kaulu, kas ir 5,5 m garš. Ņemot vērā vaļa proporcijas un atbilstoši aprēķinot ķermeņa garumu, iznāk, ka kašalots bijis 24 m garš,[11] tomēr daļa zinātnieku nepiekrīt faktam, ka kašalots varētu sasniegt šādu garumu.[12]

Kašalotam ir raksturīgs dzimuma dimorfisms. Mātītes ir izteikti mazākas un to maksimālais garums ir 12 m.[10] Piedzimstot abu dzimumu mazuļi ir vienādi lieli,[8] bet pieaugot tēviņš ir par 30 - 50% lielāks nekā mātīte.[13] Intensīvo vaļu medību iespaidā pēc 2. pasaules kara samazinājās kašalotu tēviņu izmērs (īpaši augstu medībās tika vērtēti tēviņi). Mūsdienās liels tēviņš parasti nav lielāks par 18,3 metriem un nav smagāks par 51 tonnu.[8] Tomēr, iespējams, vaļu augums ir atkarīgs no apdzīvotības blīvuma. Pēc intensīvo medību perioda kašalotu tēviņi nebija garāki par 16 metriem, bet pēc 1970-tajiem gadiem to augums pieauga atbilstoši skaita pieaugumam. Mātītes lielumu toties neietekmēja ne medību periods, ne mūsdienu saudzēšanas periods. Līdzīgus novērojumus zinātnieki ievērojuši arī citām vaļu sugām, kurām raksturīgs izteikts dzimuma dimorfisms.[14]

Ķermenis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalota muguras "kupris", kuru bieži sauc par spuru
Kašalotam ir raksturīga uz priekšu vērsta ūdens strūkla, ko tas izpūš caur elpošanas caurumu
Katram zobam apakšžoklī atbilst padziļinājums augšžoklī
Kašalotam ir raksturīgi pirms ieniršanas dziļumā augstu virs ūdens izsliet asti

Kašalotam, salīdzinot ar citiem vaļiem, ir unikālas ķermeņa formas un proporcijas. To nav iespējams sajaukt ar citām vaļu sugām. Tam ir ļoti liela galva, kurai ir taisnstūra forma, un tā var būt ¼ - ⅓ no visa ķermeņa. Tā elpošanas caurumam ir S-veida forma un tas ir novietots galvas kreisajā pusē ļoti tuvu purngalam,[13] tādēļ kašalotam veidojas īpatnēja, vērsta uz priekšu ūdens strūkla, ko tas izpūš caur elpošanas caurumu.

Kašalota astes spurai ir raksturīga trīsstūra forma un tā ir ļoti bieza. Proporcionāli tā ir vislielākā astes spura starp visiem vaļiem, turklāt tā ir ļoti plastiska.[15] Kašalotam ir raksturīgi pirms ieniršanas dziļumā augstu virs ūdens izsliet asti.[13] Kašalotam nav muguras spuras, bet tās vietā pa muguras asi (ķermeņa pēdējā trešdaļā) tam ir vairāki ādveidīgi izcēlumi, kas atgādina robotu malu. Lielāko izcēlumu vaļu mednieki ir iesaukuši par kupri, to bieži mēdz arī kļūdaini nosaukt par muguras spuru, jo tās forma un lielums atbilst spuras izskatam.[8] Salīdzinot ar citiem vaļiem, kuriem ir gluda āda, kašalota melnā āda ir raupja un tiek salīdzināta ar žāvētām plūmēm. Retos gadījumos var novērot albīnus kašalotus.[16] Acis ir viendabīgi pelēkas, kuras saules gaismā izskatās brūnas.

Skelets un zobi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalota ribas pie mugurkaula pievienojas ar plastisku skrimsli, tādējādi jūras dzelmē zem liela spiediena ribas drīzāk var saspiesties kopā vai salūzt nekā atrauties no mugurkaula.[17] Galvaskauss kā visiem zobvaļiem ir asimetrisks, kas uzlabo eholokācijas spēju. Kašalota apakšžoklis ir ļoti šaurs un garš.

Apakšžoklī ir gandrīz 60 zobu,[18] kuriem ir vienkārša, konusveidīga forma un kas ir apmēram 25 cm gari. Zobu skaits var būt atšķirīgs, katrā žokļa pusē ir no 20 līdz 26 zobiem,[19] kas katrs sver apmēram 1 kg.[19] Toties augšžoklī zobu parasti nav un katram apakšžokļa zobam pretī ir padziļinājums. Reizēm augšžoklī var novērot rudimentārus zobus, kas ļoti reti izaug tik lieli, lai būtu redzami.[13] Dažiem kašalotiem zobu nav vispār un žoklis var būt deformēts, tas liecina, ka, lai noķertu medījumu, zobi netiek lietoti. Zinātnieki uzskata, ka zobus kašalotu tēviņi izmanto tikai savstarpējo attiecību noskaidrošanai,[20] jo ļoti bieži pieaugušiem tēviņiem var novērot rētas, kas iegūtas no pretinieku zobiem.

Elpošana un niršana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalots kopīgi ar pudeļgalvas vaļiem un jūrasziloņiem ir visdziļāk nirstošie zīdītāji pasaulē.[13] Uzskata, ka kašalots spēj ienirt līdz 3 km dziļumam un uzturēties zem ūdens 90 minūtes,[13][21] lai gan visbiežāk tas nirst apmēram 400 metru dziļumā un zem ūdens uzturas apmēram 35 minūtes.[13] Par kašalota spēju ienirt tik lielā dziļumā liecina dažu lielo dzīvnieku nāves gadījumi, tiem sapinoties zemūdens komunikāciju kabeļos.[22]

Kašalotam piemīt vairākas īpašības, kas ļauj tam izturēt krasās spiediena maiņas, ienirstot lielā dziļumā. Plastiskā krūšu kurvja kaulu anatomija veicina plaušu saspiešanos, samazinot slāpekļa uzņemšanu, vienlaicīgi palēninās vielmaiņa, lai taupītu skābekli.[23][24] Salīdzinot ar sauszemes dzīvniekiem, muskuļu šķiedrās esošais mioglobīns, kas transportē skābekli, kašalotam ir daudz lielākā skaitā.[25] Arī asinīs ir daudz lielāks skaits sarkano asinsķermenīšu, kas savukārt satur hemoglobīnu, kura uzdevums ir pārvietot skābekli no plaušām uz citām ķermeņa daļām un pārnest atpakaļ ogļskābo gāzi. Turklāt ar skābekli bagātinātas asinis nepieciešamības gadījumā spēj apasiņot tikai smadzenes un citus dzīvībai nepieciešamos orgānus.[26][27] Līdzīgi kā cilvēkiem kašalotam ir bīstami strauji pacelties virs ūdens. Šāda strauja pacelšanās var izraisīt pat nāvi.[28]

Starp ieniršanas reizēm kašalotam nepieciešams atpūsties un izelpoties apmēram 8 minūtes.[13] Pēc niršanas tas ieelpo 6 - 7 reizes minūtē, bet atpūties kašalots elpo 3- 5 reizes minūtē. Elpošana ir skaļa un efektīga. Ūdens strūkla, kas tiek izpūsta pa elpošanas caurumu, ir līdz 2 metriem augsta vai pat augstāka un 45° leņķī uz priekšu.[29]

Smadzenes un maņas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalotiem ir lielākās un smagākās smadzenes gan no pašlaik dzīvojošajiem dzīvniekiem, gan arī no visiem jebkad dzīvojošajiem dzīvniekiem pasaulē. Pieauguša kašalota smadzeņu masa sasniedz 9 kg,[30] bet tilpums 8000 cm³.[31] Tās ir piecas reizes lielākas nekā cilvēka smadzenes (par cilvēka smadzenēm lielākas smadzenes ir arī ziloņiem un delfīniem). Lai arī smadzenes kašalotam ir lielas, smadzeņu apjoms nav vienīgais faktors, kas raksturo inteliģenci. Kašalotam encefalizācijas koeficents (smadzeņu apjoma attiecība pret kopējo ķermeņa masu) ir daudz mazāks nekā daudziem citiem vaļiem un delfīniem, zemāks nekā cilvēkpērtiķiem un daudz zemāks nekā cilvēkam.[32] Toties kašalota gala smadzenes ir lielākās gan absolūti, gan relatīvi.

Kašalotam ir vāja tauste un oža, bet ir laba dzirde. Redze un acu uzbūve daudz neatšķiras no citiem zobvaļiem, izņemot acu izmēru. Tās ir lielākās starp visiem zobvaļiem un sver 170 g. Tās ir nedaudz saspiestas (7x7x3 cm).

Gremošanas sistēma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalotam ir divi kuņģi. Pirmajā nav gremošanas fermentu un tā funkcija ir, izmantojot spēcīgās kuņģa muskuļotās sienas, samalt norīto barību, jo vaļi medījumu nekošļā. Toties gremošana, izmantojot fermentus, noris otrajā kuņģī.[33] Kašalotam ir ļoti garš zarnu trakts, tas ir garākais no visiem dzīvniekiem un tā garums pieaugušam tēviņam pārsniedz 300 metrus.[33]

Spermaceta orgāns[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalota galva šķērsgriezumā: ar dzeltenu iekrāsots spemaceta orgāns, svītroti dzeltens - melone un pelēkbrūns - galvaskauss un žokļi

Viena no galvenajām, atšķirīgajām kašalota īpašībām ir tā spermaceta orgāns, kas atrodas virs galvaskausa. Šāds orgāns vēl ir tikai pundurkašalotiem. Spermaceta orgāna uzbūve ir kompleksa un sarežģīta, bet to varētu salīdzināt ar milzīgu maisu vai somu, kurā atrodas spermacets - šķidra, taukveidīga, vaskveidīga, pienbalta viela. Orgāna sienas ir īpaši izturīgas un sīkstas. Šādā spermaceta somā atrodas apmēram 1900 litri spermaceta.[34] Jo lielāks indivīds, jo spermaceta ir vairāk. Šis taukainais šķidrums sastāv no triglicerīda un vaska esteriem. Jo vecāks kļūst indivīds, jo vaska esteru proporcija spemacetā pieaug. Mazuļiem vaska esteri sastāda 38 - 51% no kopējās spermaceta masas, pieaugušām mātītēm 58 - 87% un pieaugušiem tēviņiem 71 - 94%.[35] Turklāt orgāna centrā vaska esteru ir vairāk nekā malās.

Viena no funkcijām, ko veic spermaceta orgāns, ir spēcīgas un fokusētas klikšķošās skaņas radīšana, kas tiek izmantota eholokācijā un savstarpējā komunikācijā.[9][36] Skaņas ātrums spermacetā ir 2684 m/sek., kas ir divas reizes ātrāk nekā delfīnu eholokācijas orgānā - melonē.[37] Zem spermaceta orgāna atrodas melone, kas sastāv no vairākām spermaceta kamerām, kuras atdalītas ar skrimšļa kārtu. Šāda pati melones uzbūve ir arī pārējiem zobvaļiem.

Caur galvu iet divi elpošanas gaisa kanāli. Kreisais kanāls atrodas blakus spermaceta orgānam un ir savienots ar elpošanas caurumu, bet labais kanāls atrodas zem spermaceta orgāna un ir savienots ar distālo deguna dobumu, kas atrodas pašā degungalā. Savukārt distālais dobums ir savienots ar elpošanas caurumu un kreiso kanālu. Gaiss labajā kanālā uz distālo dobumu plūst caur sašaurinājumu, kuru sauc par fonikas lūpām. Ienirstot valis elpošanas caurumu noslēdz, tādējādi gaiss, kas izplūst cauri fonikas lūpām, pa kreiso kanālu ceļo atpakaļ uz plaušām.

Frontālā dobuma maiss ar mezgliņiem uz aizmugurējās sienas

Spermaceta orgāna pašā aizmugurē ir frontālais dobums - ādains maiss, kas atrodas starp spermaceta orgānu un galvaskausa ieliekto priekšējo sienu. Frontālā dobuma aizmugurējās sienas virsmu sedz ar šķidrumu pildīti mezgliņi, kas diametrā ir 4 - 13 mm lieli un kas viens no otra nodalās ar nelielām, šaurām rievām, bet priekšējā siena ir gluda. Mezgliņu virsmas atstaro skaņu viļņus, kas tos sasniedz caur spermaceta orgānu, bet spermaceta orgānā skaņu viļņi ienāk caur fonika lūpām.[37]

Otra spermaceta funkcija, iespējams, ir papildus balasts ieniršanas brīdī. Ir izvirzīta hipotēze, ka pirms ieniršanas aukstais okeāna ūdens apskalo spermaceta orgānu, tādējādi asinsvadi sašaurinās, samazinot asins plūsmu un samazinot spermaceta kopējo temperatūru. Atdziestot spermacetam, vaska esteri cietē un spermacetam samazinās tilpums.[38] Galvas virsmas samazinājums palielina ūdens spēku par apmēram 392 ņūtoniem un atvieglo kašalotam ieniršanu. Toties paceļoties notiek pretējais process, spermacetam tiek pievadītas papildus asinis, kas to uzsilda, attiecīgi palielinās spermaceta un galvas apjoms, palīdzot valim pacelties augšup.[39] Tomēr pēdējo gadu pētījumos tiek apšaubīta šāda spermaceta masas uzsilšana un atdzišana, tā kā nav atklātas anatomiskas struktūras, kas spētu nodrošināt šādu siltuma apmaiņu.[9]

Atšķirības no citiem zobvaļiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalota galvas uzbūve ir ļoti atšķirīga no citiem zobvaļiem. Piemēram, kašalotam ir tikai viens pāris fonikas lūpu, bet citiem zobvaļiem ir divi pāri. Turklāt kašalotam fonikas lūpas novietotas pašā degungalā, bet citiem zobvaļiem aiz melones.[40]

Eholokācija un vokalizācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eholokācijai kašalots izmanto klikšķu sēriju, kuras izplatīšanos ūdenī varētu salīdzināt ar fokusētu gaismas staru. Klikšķis rodas brīdī, kad caur fonikas lūpām izplūst gaiss. Radītā skaņa ceļo uz galvas iekšpusi caur spermaceta orgānu un atstarojas pret frontālā dobuma aizmugurējās sienas mezgliņiem. Atstarotā skaņa ceļo caur meloni un tās kamerās kā lēcās iegūst fokusēta stara raksturu.[36] Daļa skaņas atkal atgriežas spermaceta orgānā, atkal tiek atstarota un atkal atgriežas spermacetā. Šāda skaņas vairākkārtēja ceļošana turp un atpakaļ rada klikšķu sēriju.[41] Biologi analizējot un mērot klikšķu ilgumu, spēj noteikt spermceta orgāna lielumu un attiecīgi noteikt aptuvenu kašalota lielumu.[42]

Tā kā klikšķu ilgums ir atkarīgs no spermaceta orgāna lieluma, tad katram kašalotam ir izteikti individuāls klikšķu raksturs, lai gan valim pieaugot, pieaug spermaceta orgāns un mainās skaņas tonalitāte. Atstarotās skaņas - atbalss galvenais uztvērējs ir apakšžoklis. Īpašs ar taukvielām pildīts kanāls atbalsi novada uz iekšējo ausi.[35] Salīdzinot abus gaisa kanālus, labā kanāla funkcija ir pūst gaisu caur fonikas lūpām, bet kreisā kanāla funkcija ir elpošanas nodrošināšana.[43]

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaudzis, dzimumbriedumu sasniedzis kašalota tēviņš ārpus vairošanās sezonas ir vientuļnieks, toties mātītes kopā ar mazuļiem un jaunajiem kašalotiem veido kopīgus barus. Galvenais iemesls, kādēļ pieaugušie tēviņi pamet baru, ir konkurence par barības resursiem.[9] Tēviņi dzimto baru var pamest dažādos vecumos (starp 4 un 21 gadu). Reizēm tēviņi veido vecpuišu barus, kuros parasti apvienojas līdzīga izmēra un vecuma tēviņi, tomēr, kļūstot vecākiem, tie kļūst par vientuļniekiem.[13] Reizēm pieaugušie tēviņi sapulcējas kopā. Šai uzvedības īpašībai biologiem nav skaidrojuma. Mātītes pamatā nekad nemaina baru, tikai retos gadījumos ir notikušas bara maiņas.

Kašalota baru lielums var būt ļoti dažāds. Visbiežāk barā ir 6 - 9 indivīdi, bet barā var būt arī 20 kašalotu.[9] Barā nav novērojamas radniecības ciešās saites, kādas ir novērojamas, piemēram, zobenvaļiem. Dienas lielākā nomoda daļa baram paiet barojoties (apmēram ⅔), bet atlikusī daļa paiet savstarpēji komunicējot. Kad kašaloti savstarpēji komunicē, tie izdod sarežģītas klikšķu kombinācijas, kuras mēdz saukt par kodiem. Viens no komunikācijas veidiem ir arī savstarpēja rīvēšanās vienam gar otru.

Attiecības ar citām sugām[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalota galvenais dabīgais ienaidnieks ir zobenvalis, bet reizēm uzbrūk arī grindas un mazie zobenvaļi.[44] Plēsēji uzbrūk tikai mātīšu bariem ar mazuļiem, kuri ir to galvenais mērķis. Pieaugušie kašaloti mazuļus vai ievainotus bara locekļus aizsargā sastājoties ap tiem aplī. Visbiežāk vaļi sastājas ar galvu uz iekšpusi un ar astēm uz āru. Kašalota astes sitiens ir tik spēcīgs, ka ar to uzbrucēju var nogalināt.[45] Otrs veids, kā kašaloti aizsargā vājākos, ir apstājoties ap to riņķī ar seju uz āru. Ja zobenvaļu bars ir ļoti liels, tas reizēm uzbrūk pieaugušai mātītei. Pieaugušiem tēviņiem vienīgie ienaidnieki ir cilvēki, jo tie ir ļoti lieli, pārāk spēcīgi un agresīvi pat zobenvalim. Toties reizēm ir novērots, ka pieaudzis kašalotu tēviņš uzbrūk zobenvaļu baram. Šāda uzbrukuma laikā var novērot interesantu uzvedības modeli zobenvaļiem - tie sastājas aplī ap saviem mazuļiem, ar astēm sitot uzbrūkošajam kašalotam, līdzīgi kā to dara kašalotu mātītes.

Kašaloti kopumā neveido draudzīgas attiecības ar citu sugu vaļiem vai delfīniem, lai gan ir datēts gadījums, ka kašalotu barā ir pieņemts un aizsargāts sakropļots pudeļdeguna delfīns.[46]

Gulēšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilgu laiku valdīja uzskats, ka kašaloti guļ ļoti īsu laiku, ieņemot vertikālu pozīciju ar galvu laukā no ūdens. Tomēr pēdējo gadu pētījumos noskaidrojies, ka kašaloti spēj ieslīgt arī dziļajā miegā, aizmiegot ar abām smadzeņu puslodēm. Dziļais miegs aizņem apmēram 7 % no kopējā miega daudzuma un tas visbiežāk notiek vakara stundās pirms pusnakts.[47]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenā kašalotu barība ir vidēja lieluma kalmāri, attēlā Humbolta kalmārs (Dosidicus gigas)

Kašalots parasti barojas 300 - 800 metru dziļumā, bet reizēm tas ienirst 1 - 2 km dziļumā.[9] Zem ūdens kašalots spēj uzturēties ilgāk kā 1 stundu.[9] Kašalotu galvenā barība ir maza un vidēja lieluma kalmāri (12 - 650 grami[48]), bet tie barojas arī ar milzu kalmāriem un Antarktīdas kalmāriem, astoņkājiem un dažādām zivīm, kas dzīvo tuvu jūras dibenam.[9] Dažreiz kašalots uzķer nejaušu medījumu, kamēr medī kaut ko lielāku. Vislielāko informāciju par dziļumā dzīvojošām kalmāru sugām zinātnieki ieguvuši, analizējot kašalota kuņģa saturu un izkārnījumus. Biologi dabā nekad nav novērojuši kašalota cīņu ar Antarktīdas kalmāru, kas svērtu ap 500 kg, bet uz kašalotu ķermeņiem var novērot rētas, kuras varētu būt iegūtas šādās cīņās. Vienīgais novērojums dabā, vērojot kašalotu uzvedību, kas varētu liecināt par šādiem lieliem medījumiem, ir 2010. gada novērojums, kurā kašalotu mātītes, savstarpēji sadarbojoties, medīja Humbolta kalmāru (Dosidicus gigas).[49]

Novērojumos noskaidrojies, ka dziļumā kašaloti medī, apgriezušies otrādāk, ar muguru uz leju. Zinātnieki uzskata, ka tādā veidā kašaloti var saskatīt kalmāru siluetus pret apgaismoto ūdens virsmu. Reizēm kašaloti no āķu jedām zog zivis, piemēram, melnās mencas (Anoplopoma fimbria) un ilkņzivis (Dissostichus), tomēr tas ir ļoti neliels daudzums, salīdzinot ar to, cik kašalots dienā apēd. Valda uzskats, ka kašaloti medī arī lielmutes haizivis (Megachasma pelagios), kas mājo okeāna dziļumā. Dienā kašalots apēd barības daudzumu, kas sastāda 3% no indivīda ķermeņa svara. Gadā viens kašalots apēd apmēram 91 000 000 tonnas barības, kas ir vairāk kā apēd visi cilvēki pasaulē kopā.[50]

Ambras veidošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalmāru asie knābji, nonākot kašalota gremošanas sistēmā, izraisa ambras veidošanos. Šo procesu var salīdzināt ar pērles veidošanos gliemežnīcā.[51] Kalmāru knābji kairina zarnu sienas un tā rezultātā izdalās īpašā substance, ko sauc par ambru. Tā ir ļoti vērtīga izejviela parfimērijas nozarē.

Reprodukcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzemdību laikā neaizsargāto māti un mazuli pret ienaidniekiem aizsargā viss bars

Kašalotu vairošanās ir cieši saistīta ar labvēlīgiem vides apstākļiem un kopumā tiem ir zems dzimstības līmenis. Kašalotiem ir garš mūžs (70 gadi un vairāk),[8] tie nobriest vēlu un māte ilgstoši rūpējas par saviem pēcnācējiem.[13] Zinātnieki joprojām nav izpratuši, kādā veidā kašaloti veido pārus. Ir zināms, ka tēviņi savstarpēji cīnās, lai iegūtu mātītes labvēlību, tēviņi sapārojas ar vairākām mātītēm, bet tie nav kādas grupas vai harēma līderi, kā arī tēviņi nerūpējas par saviem mazuļiem.[9]

Mātītes dzimumbriedumu sasniedz apmēram 9 gadu vecumā. Vecākā zināmā mātīte, kurai bijis mazulis, ir bijusi 41 gadu veca.[9] Grūsnības periods ilgst 14 - 16 mēnešus. Piedzimst tikai viens mazulis. Kopumā vienai mātītei mazuļi dzimst reti. Tie var dzimt ik pa 4 - 20 gadiem. Dzemdības notiek bara vidū un, lai arī, kamēr mazulis nāk pasaulē, neaizsargāto māti no ienaidniekiem apsargā citi pieaugušie kašaloti, jaundzimušo pirmajās stundās var sakost arī bara locekļi.[9] Māte mazuli zīda ar pienu 19 - 42 mēnešus, bet tā kā mazuli var pabarot jebkura cita mātīte, tad retos gadījumos tas zīž pienu pat līdz 13 gadiem.[8] Kašalota piens kā jau jūras zīdītājam ir daudz treknāks un biezāks nekā sauszemes zīdītājiem. Salīdzinot ar govs pienu, kura vidējais tauku procents ir 4%, kašalota mātītes pienam ir 36% tauku un tā konsistenci var salīdzināt ar biezpienu.[52]

Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz apmēram 18 gadu vecumā. Sasniedzot šo vecumu, tēviņi sāk baroties arvien aukstākos ūdeņos, kur barošanās ir daudz efektīgāka, bet mātītes ar mazuļiem uzturas siltākos ūdeņos. Pilnībā pieauguši kašalotu tēviņi ir, sasniedzot 50 gadu vecumu.[13]

Kašalots un cilvēks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalotus intensīvi medīja no 18. līdz 20. gadsimtam, lai iegūtu trānu (vaļa taukus), gaļu, ambru un galvā esošo spermacetu. Iegūtie tauki un spermacets tika izmantots sveču, ziepju, kosmētikas, farmācijas, mašīneļļu, lampu eļļu un citu smērvielu ražošanā, kā arī zīmuļu un krītiņu ražošanā. Ar smērvielām tika apstrādāti ādas izstrādājumi, lai tos padarītu noturīgus pret ūdeni.[53] Viena no vērtīgākajām un dārgākajām vielām, ko ieguva no kašalota, ir ambra, kuru izmanto parfimērijā, lai nofiksētu smaržas. Ambra ir saturīga, vaskveidīga un degoša viela, kas izdalās no zarnu sienām, kalmāru asajiem knābjiem tās kairinot.

Ekosistēma un kašaloti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kašalotiem ir milzīga loma kopīgajā planētas ekosistēmas līdzsvarā. Pateicoties tiem, organiskās sintēzes ceļā pieaug atmosfēras atbrīvošana no oglekļa dioksīda (ogļskābās gāzes). Lielo dzīvnieku ar dzelzi bagātie izkārnījumi veicina fitoplanktona augšanu, attiecīgi, pieaugot fitoplanktonam, no atmosfēras tiek paņemts lielāks oglekļa dioksīda daudzums. Kad fitoplanktons iet bojā, tas grimst lejup un paņem sev līdzi oglekļa dioksīdu. Strauji samazinoties kašalotu skaitam 20. gadsimtā, atmosfērā pieauga oglekļa dioksīda daudzums par apmēram 2 miljoniem tonnu. Īpaši šis process (oglekļa dioksīda nogrimšana dzelmē) ir kavēts ar dzelzi nabadzīgajā Dienvidu okeānā.[54]

Lai arī mūsdienās kašalotu medības ir aizliegtas un mūsdienu populācija ir sasniegusi jau tādu lieluma, ka sugu vairs nevar uzskatīt par apdraudētu, tomēr kašalotu skaits atjaunojas ļoti lēni, īpaši Dienvidu okeānā, kurā mājo tikai pieaugušie tēviņi.[9]

Aizsardzība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nav precīzi zināms, cik liela ir kašalotu pasaules populācija, bet tiek pieņemts, ka tie ir vairāki simti tūkstoši. Kopumā kašalotu sugas pastāvēšana ir daudz drošākā situācijā nekā daudzas citas vaļu sugas. Lielie dzīvnieki mūsdienās ir aizsargāti visā pasaulē un to rūpnieciskās medības ir gandrīz beigušās. Viena no retajām valstīm, kas joprojām turpina medīt kašalotus, ir Japāna. Katru gadu japāņu vaļu mednieki nomedī 10 kašalotus. Līdz 2006. gadam 10 kašalotus nomedīja arī Indonēzijas vaļu mednieki. Lielāks apdraudējums kašalotiem par mūsdienu vaļu medniekiem ir sapīšanās zvejnieku tīklos un saskriešanās ar kuģiem.[7] Kašalotus ietekmē un apdraud okeāna piesārņojums ar dažādiem plastikas atkritumiem, kurus kašaloti mēdz norīt, kā arī ķīmiskais un trokšņu piesārņojums.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Sperm Whales and Whale Sperm: Separating Fact from Mythology
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 IUCN: Physeter macrocephalus
  3. Haupt, P. (1907). "Jonah's Whale"
  4. Fеrnandez-Casado, M. (2000). "El Cachalote (Physeter macrocephalus)". Galemys 12 (2): 3.
  5. Corominas, Joan (1987). Breve diccionario etimológico de la lengua castellana. Madrid: Gredos. ISBN 84-249-1332-9.
  6. French, from Spanish or Portuguese cachalote
  7. 7,0 7,1 Reeves, R., Stewart, B., Clapham, P. & Powell, J. (2003). Guide to Marine Mammals of the World. New York: A.A. Knopf. pp. 240–243. ISBN 0-375-41141-0.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 Shirihai, H. and Jarrett, B. (2006). Whales Dolphins and Other Marine Mammals of the World. Princeton: Princeton Univ. Press. pp. 112–115. ISBN 0-691-12757-3.
  9. 9,00 9,01 9,02 9,03 9,04 9,05 9,06 9,07 9,08 9,09 9,10 9,11 Whitehead, H. (2003). Sperm Whales: Social Evolution in the Ocean. Chicago: University of Chicago Press. p. 4. ISBN 0-226-89518-1.
  10. 10,0 10,1 Marinebio: Sperm Whales, Physeter macrocephalus
  11. Nantucket and Whaling
  12. Ellis, Richard (2011). The Great Sperm Whale: A Natural History of the Ocean's Most Magnificent and Mysterious Creature. Zoology 179. USA: University Press of Kansas. p. 432. ISBN 978-0-7006-1772-2. Zbl 0945.14001
  13. 13,00 13,01 13,02 13,03 13,04 13,05 13,06 13,07 13,08 13,09 13,10 Whitehead, H. "Sperm whale Physeter macrocephalus", pp. 1165–1172 in Perrin
  14. Kasuya, Toshio (July 1991). "Density dependent growth in North Pacific sperm whales"
  15. Gordon, Jonathan (1998). Sperm Whales, Voyageur Press, p. 14, ISBN 0-89658-398-8
  16. Sperm Whales: Physeteridae - Sperm Whale (physeter Macrocephalus)
  17. Pressure increases with ocean depth
  18. Vaļi
  19. 19,0 19,1 Sperm Whale Teeth
  20. Sperm Whale Facts Information
  21. Marine Wildlife Encyclopedia: Sperm Whale Physeter macrocephalus
  22. Submarine cables and the oceans: connecting the world
  23. Kooyman, G. L.& Ponganis, P. J. (October 1998). "The Physiological Basis of Diving to Depth: Birds and Mammals". Annual Review of Physiology 60 (1): 19–32. doi:10.1146/annurev.physiol.60.1.19. PMID 9558452
  24. Extreme diving of beaked whales
  25. Noren, S. R. & Williams, T. M. (June 2000). "Body size and skeletal muscle myoglobin of cetaceans: adaptations for maximizing dive duration". Comparative Biochemistry and Physiology – Part A: Molecular & Integrative Physiology 126 (2): 181–191. doi:10.1016/S1095-6433(00)00182-3
  26. Aquarium of the Pacific: Sperm Whale
  27. Scientists conduct first simultaneous tagging study of deep-diving predator, prey
  28. Moore MJ, Early GA (2004). "Cumulative sperm whale bone damage and the bends". Science 306 (5705): 2215. doi:10.1126/science.1105452. PMID 15618509
  29. Cawardine, Mark (2002) Sharks and Whales', Five Mile Press, p. 333, ISBN 1-86503-885-7
  30. Lerning: Sperm Whale Physeter macrocephalus
  31. Are Whales Smarter Than We Are?
  32. Cetacean Brain Evolution
  33. 33,0 33,1 Whale Digestion
  34. Natural History Museum: Sperm Whale
  35. 35,0 35,1 Perrin, William F.; Würsig, Bernd and Thewissen, J.G.M., ed. (2002). Encyclopedia of Marine Mammals. San Diego, Calif.: Academic Press. ISBN 0-12-551340-2.
  36. 36,0 36,1 Møhl, B., Wahlberg, M., Madsen, P.T., Heerfordt, A. & Lund, A. (2003). "The monopulsed nature of sperm whale clicks". Journal of the Acoustical Society of America 114 (2): 1143–1154. Bibcode:2003ASAJ..114.1143M. doi:10.1121/1.1586258. PMID 12942991
  37. 37,0 37,1 A Theory for the Function of the Spermaceti Organ of the Sperm Whale
  38. Physical Properties of Spermaceti Oil in the Sperm Whale
  39. Clarke, M.R. (November 1970). "Function of the Spermaceti Organ of the Sperm Whale". Nature 228 (5274): 873–874. Bibcode:1970Natur.228..873C. doi:10.1038/228873a0. PMID 16058732
  40. Ted W. Cranford, Mats Amundin, Kenneth S. Norris (1996). Functional Morphology and Homology in the Odontocete Nasal Complex: Implications for Sound Generation. Journal of Morphology 228:223-285 (1996)
  41. Backus, R.H.; Schevill, W.E. (1966). "Physeter clicks". In Norris, K.S. Whales, dolphins and porpoises. University of California Press, Berkeley, California. pp. 510–527.
  42. Goold, J.C. (1996). "Signal processing techniques for acoustic measurement of sperm whale body lengths". Journal of the Acoustical Society of America 100 (5): 3431–3441. Bibcode:1996ASAJ..100.3431G. doi:10.1121/1.416984. PMID 8914321
  43. Whale sounds
  44. Pitman RL, Ballance LT, Mesnick SI, Chivers SJ (2001). "Killer whale predation on sperm whales: Observations and implications". Marine Mammal Science 17 (3): 494–507. doi:10.1111/j.1748-7692.2001.tb01000.x
  45. Orcas battle sperm whales in cetacean battle royal
  46. Deformed Dolphin Accepted Into New Family
  47. Sperm Whales Sleep While 'Drifting' Vertically
  48. Smith S. & Whitehead, H. (2000). "The Diet of Galapagos sperm whales Physeter macrocephalus as indicated by faecal sample analysis". Marine Mammal Science 16 (2): 315–325. doi:10.1111/j.1748-7692.2000.tb00927.x
  49. Sperm Whales Use Teamwork to Hunt Prey
  50. Ellis, R. (1994). Monsters of the Sea. The Lyons Press. p. 245. ISBN 1-59228-967-3.
  51. Dannenfeldt K.H. (1982). "Ambergris: The Search for Its Origin". Isis 73 (3): 382–397. doi:10.1086/353040. PMID 6757176
  52. Mammals in the Seas Vol. 3: General Papers & Large Cetaceans
  53. Jamieson, A. (1829). A Dictionary of Mechanical Science, Arts, Manufactures, and Miscellaneous Knowledge. H. Fisher, Son & Co. p. 566.
  54. Iron defecation by sperm whales stimulates carbon export in the Southern Ocean

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]