Skelets

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cilvēka un zirga skeleti, kas izstādīti Austrālijas muzejā, Sidnejā.

Skelets (grieķu: σκελετός — 'izžāvēts') ir bioloģiska sistēma, kas pilda dzīvo organismu balsta funkciju.

Citoskelets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Citoskelets (kytos — 'šūna') dod šūnām formu un stabilitāti. Tas ir kā pavedienu tīkls, kas caurauž visu citoplazmu. Veidots no mikrofilamentiem, starpfilamentiem un mikrocaurulītēm. Ar citoskeleta palīdzību, šūnās notiek arī vielu transports. Bez tam tas nodrošina arī signālu pārnešanu no vienas šūnas citā. Tas sastāv no sīkām olbaltumvielām, kuras vajadzības gadījumā var uzbūvēt un pēc tam atkal noārdīt.

Ektoskelets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ektoskelets ir ārējais skelets, kurš balsta un aizsargā dzīvnieka ķermeni. Tas piešķir ķermenim raksturīgo formu, krāsu, pasargā no ievainojumiem, kavē ūdens atdevi. Visbiežāk tas ir sastopams posmkājiem (tādiem kā zirnekļi, kukaiņi un vēžveidīgie) un vairākiem bezmugurkaulniekiem (piemēram, moluskiem). Ektoskelets netraucē kustībām, taču tas kavē augšanu. Tāpēc, piemēram, posmkāji, veco apvalku periodiski nomet un, kamēr jaunais vēl ir mīksts, intensīvi aug.

Iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Endoskelets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Endoskelets ir iekšējais skelets. Endoskelets ir hordaiņiem, sūkļiem un adatādaiņiem (ne visiem). Tas balsta ķemeni, piešķir stabilitāti un formu, kā arī nodrošina brīvas kustības. Īstais endoskelets sastāv no mezodermas, šāds skeleta veids ir hordaiņiem un adatādaiņiem. Sūkļu skeletam ir citādāka uzbūve.

Sūkļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spīkulas

Sūkļu skelets sastāv no mikroskopiskām spīkulām. Spīkulas ir izvietotas mezoglejā. Tās sastāv no kaļķa un silīcija dioksīda.

Adatādaiņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Adatādaiņu skelets sastāv no kalcija karbonāta un magnija oksīda plāksnītēm. Tās atrodas zem epidermas — mezodermā. Šīs plāksnītes spēj augt visos virzienos, tāpēc dzīvniekam zaudējot kādu no saviem locekļiem, tā var izaugt no jauna.

Hordaiņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hordaiņu un lancetnieku skelets sastāv no stingri noteiktiem elementiem, kas ir savienoti ar muskuļiem, lai nodrošinātu kustības. Lielākajai daļai mugurkaulnieku, kauli ir galvenie skeleta elementi. Nākamie svarīgie elementi ir skrimšļi, kas zīdītājiem dominē, galvenokārt, locītavās. Turpretim citiem dzīvniekiem, piemēram , skrimšļzivīm, no skrimšļiem ir veidots gandrīz viss skelets.

Mugurkaulnieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baloža skelets (endoskelets)

Lai gan mugurkaulnieku skeletiem ir daudz līdzību, tie ir atšķirīgi.

Zivis
Zivju skelets sastāv no skrimšļiem (skrimšļzivīm) vai no kauliem (kaulzivīm). Kā ass skelets pieaugušiem dzīvniekiem funkcionē no skriemeļiem sastāvošs mugurkauls, ar kuru nekustīgi savienots galvaskauss. Tā priekšdaļa veido žokļus ar zobiem.
Putni
Putnu skelets ir ļoti viegls. Tam ir raksturīga kaulu pneimatizācija (piepildīšanās ar gaisu), kas tos padara vieglus un izturīgus.
Zīdītāji

Zīdītāju skeleti ir ļoti atšķirīgi. Tas ir atkarīgs no to dzīvesveida. Piemēram, vaļa skelets ir pielāgots peldēšanai. Visiem zīdītāju skeletiem ir mugurkauls, galvaskauss, locekļi, kuru skelets variē atkarībā no pārvietošanās rakstura.

Hidrostatiskais skelets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hidrostatiskais skelets ir vienkāršākā skeleta forma, kāda var būt bezmugurkaulniekiem, tas ir novērots dažādiem tārpiem, piemēram, nematodēm, sliekām, zarndobumaiņiem, piemēram, hidrai. Hidrostatiskais skelets ir veidojas ķermeņa ārējai plēvei (tāpat kā šļūtenei) saspiežot ķermeņa iekšpusē esošo ūdeni. Šādi veidojas relatīvi stabils ķermenis.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]