Sēlija (zeme)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par viduslaiku pilsnovadu apvienību. Par citām jēdziena Sēlija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Sēļu zeme
Sēlija
latīņu: terra, que Selen dicitur, vācu: Sêlen lant
pirms 10. gadsimta – 13. gadsimts
Location of senlatviešu zeme
Sēlijas teritorija pēc dažādām vēstures kartēm. (12.-13.gs.)
Pārvaldes centrs Sēlpils pie Daugavas
Reliģija baltu pagānisms
Valdība militāra demokrātija, iespējams, maksāja meslus Polockas kņaziem, Jersikas ķēniņam, vēlāk Lietuvas dižkunigaišiem
President Miļģerīns
Tūšis
Ģiņģeiķis
Vēsture
 - Nodibinājās sēļu pilsnovadi pirms 10. gadsimta
 - Tika nodibināta Sēlijas bīskapija, kuru vēlāk sadalīja Rīgas arhibīskapija (2/3) un Livonijas ordenis (1/3) 13. gadsimts

Sēlija jeb Sēļu zeme, vēsturiski arī Sēlene (latīņu: Selen, vācu: Sȇlen) bija sēļu apdzīvoto pilsnovadu apvienība. Pēc tās ziemeļu daļas iekarošanas krustneši 1218. gadā tās teritorijā nodibināja Sēlijas bīskapiju (latīņu: episcopatus Seloniensis), 1251. gadā to pievienoja Rīgas bīskapijai. 1255. gadā Lietuvas ķēniņš Mindaugs, noslēgdams savienību ar Livonijas ordeni, uzdāvināja tam Sēlijas dienvidu daļas pilsnovadus. 1256. gadā Sēlijas ziemeļu daļa gar Daugavu tika sadalīta starp Rīgas arhibīskapu un Vācu ordeni. Sēlijas politiskais un militārais centrs 13. gadsimtā bija Sēlpils (castrum Selonum).

Ziemeļu daļas kristīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1208. gadā bīskaps Alberts kopā ar kristītiem lībiešiem un latgaļiem uzbruka Sēļu pilij, lai pakļautu šo svarīgo pilskalnu pie Daugavas ūdensceļa savai kontrolei. Par ieganstu iebrukumam bija sēļu savienība ar lietuviešiem. Sēlpili ieņēma un piespieda sēļus kristīties un atteikties no savienības ar lietuviešiem. Šī bija vienīgā militārā akcija pret Sēliju un beidzās ar Daugavas kreisā krasta iekarošanu. Bet nostiprināties Sēlijā varēja tikai pamazām. 1218. gada vasarā nodibināja Sēlijas bīskapiju, par pirmo bīskapu ieceļot Lipes Bernhardu. 1226. gada 21. martā Rīgas bīskaps Alberts saziņā ar pāvesta legātu Modenas Vilhelmu lēma par Sēlijas bīskapijas likvidēšanu un Zemgales bīskapijas nodibināšanu. Sēlijas otrais bīskaps Lamberts atsacījās no Sēlijas zemēm un titula par labu Rīgas baznīcas apgabalam (diacēzei). 1237. gada 17.septembrī, pāvesta legāts Modenas Vilhelms ar Zemgales bīskapijas prāvesta Heidenreiha piekrišanu noteica, ka Zemgales diēcēzē ietilpst Zemgale un novadi starp Nemunu un Daugavu šaipus Neres upei, bet no tās iztekas taisnā virzienā uz Polocku. Tātad Zemgales bīskapam bija paredzēts pakļaut ne tikai zemgaļu un sēļu zemes, bet arī visu Austrumlietuvu. 1251. gada 3. februārī Romas pāvesta kūrija pieņēma lēmumu likvidēt Zemgales bīskapiju un tās teritoriju pievienot Rīgas bīskapijai.

Sadalīšana starp Ordeni un arhibīskapu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1254. gada 23. maijā Romas pāvests Inocents IV apstiprināja Livonijas ordeņa noslēgto līgumu ar Polockas kņazu Konstantīnu par to, ka viņš atsakās no Alektenes (Allecten), Kalves (Calve), Sēlenes (Selen), Medenes (Medene) un Nīcgales (Nitczegale) pilsnovadiem[1][2][3]. Domājams, ka šo zemju vecākie agrāk bija atradušies Jersikas un Nalsenes pakļautībā, bet pēc Nalsenes kunigaiša Tautvila kļūšanas par Polockas kņazu, tika uzskatīti par viņa vasaļiem.

1255. gada oktobrī Mindaugs, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ dāvināja Livonijas mestram un brāļiem pirms tam viņa pakļautībā bijušās Medenes, Pelones, Maleisines un Tauragnes sēļu zemes ar visiem piederumiem.

1256. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts, domkapituls un Vācu ordeņa vicemestrs Ludviķis vienojās šādā kārtā par dažādiem strīdus priekšmetiem:[4]

  • Jersikas pils vietas (locus castri in Gerzeke) trešdaļa ar piederīgām zemēm, desmito tiesu un visām laicīgām tiesībām piederēs ordenim, rezervējot arhibīskapam vienīgi spirituālijas;
  • tāpat ordenim pienākas Sēlijas zemes (terra Selonia) trešdaļa, pie kam Aizkraukles pils (castrum Ascrad) zeme pievienojama šīs pils [ordeņa] trešdaļai;
  • turpretim Kokneses pils [sēļu] zeme pievienojama šīs pils [arhibīskapa] divām trešdaļām, bet ar nosacījumu, ka Rīgas [Marijas Magdalēnas cisterciešu] klostera jumpravas patur to jūdzi garo un plato starpgabalu, kas atrodas iepretim Koknesei sēļu zemē starp arhibīskapa un ordeņa daļām; [..]
  • zemes īpašumi Blomendālē (allodium et terram in Blomendal, vēlākā Mazjumpravas muiža) un Akmeņsalā (Stenholma) kā kompensācija pienākas arhibīskapam;
  • domkapituls iegūst 8 arklu lielu zemi Pestenes ciemā Zemgalē (villa, que Pestene nuncupatur, vēlākā Vecapguldes muiža Auru pagastā);
  • tāpat domkapituls patur savas zemes Kursā, Dundagas un Tārgales kiligundās, bet toties atsakās no visām prasībām uz kunga un desmito tiesu Kalves zemē;
  • ordenis iegūst Varkundi, nekaitējot arhibīskapa un ordeņa zemnieku zvejas tiesībām.

1259. gada dokumentā, kurā karalis Mindaugs precizē Livonijas ordenim dāvinātās Sēlijas zemes robežās minēti Alze (Alektenes), Medennen (Medenes), Calven (Kalves), Mallaisen (Maleisines), Thowraggen (Tauragnes), kā arī Utten, Uspal u.c. pilsnovadi [5] [6].

1261. gada 7. augustā karalis Mindaugs it kā noteicis Livonijas ordenim atdāvināto sēļu zemju robežas šādi: ziemeļu robeža gāja pa Daugavu no Naujenes pils (senās Daugavpils) līdz Rumbulas krācēm pie Doles salas, dienvidu robeža gāja no Naujenes pa Sventas upi, Latuvas upi, Lavenas upi, Mūsas upi, savukārt rietumu robeža pa Lielupi līdz Babītes ezeram.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mikus Skruzītis „Sēļi, Kurzemes augšgala senči”. — Rīgas Latviešu Biedrības derīgu grāmatu nodaļa, Rīga 1889.
  • Andris Caune „Latvijas zemju robežas 1000 gados”. — Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga 1999. (Sēlijas problēma laikmetu skatījumā) ISBN 9984601617
  • Ilze Melne „Pētījumi sēļu senatnē”. — Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Rīga 2006. ISBN 9984747085
  • Elvīra Šņore, Anna Zariņa „Senā Sēlpils”. — Zinātne, Rīga 1980.
  • Jānis Stradiņš „Sēlija un tās reģionālās identitātes meklējumi”. — Latvijas Zinātņu Akadēmijas vēstis, Rīga 2011.
  • Aija Demberga „Sēlija”. — Nacionālais apgāds, Rīga 2008. ISBN 9984263663 Nepareizs ISBN
  • Arturs Pormals „Pūķu laiks”. — Rīga 2010. (Sēlijas ļaudis laiku lokos) ISBN 9984395936

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]