Ķīnas čakste

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ķīnas čakste
Lanius sphenocercus
(Cabanis, 1873)
Ķīnas čakste
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaČakstu dzimta (Laniidae)
ĢintsČakstes (Lanius)
SugaĶīnas čakste (Lanius sphenocercus)
Ķīnas čakste Vikikrātuvē

Ķīnas čakste (Lanius sphenocercus) ir čakstu dzimtas (Laniidae) zvirbuļveidīgais putns, kas sastopama Āzijas austrumos, Ķīnas centrālo daļu ieskaitot. Tai ir divas pasugas.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas čakste ligzdo Krievijas dienvidaustrumos, Mongolijas austrumos, Ķīnas centrālajā daļā un ziemeļaustrumos, arī Korejas pussalā.[1][2] Ziemo Ķīnas austrumos un dienvidaustrumos, kā arī Korejā. Reizēm ieklejo Japānā.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas čakste ir liels dziedātājputns ar garu asti, kurai ir pakāpenisks astes gals (malējās spalvas ir 3—5 cm īsākas, kā vidējās). Tā ir lielākā suga visā čakstu ģintī. Ķermeņa garums 29—31,5 cm, spārnu izplētums 31,5—39 cm, astes garums 130—150 mm, svars 85—100 g.[3][4]

Apspalvojums ķermeņa augšdaļā ir dūmakaini pelēks. Acis sedz melna maska, kas stiepjas no auss atveres līdz knābja pamatnei. Pieres daļa virs knābja ir pelēka, no knābja pamatnes to atdala šaura, balta josliņa. Vaigi, uzacis un pakakle ir balti. Ķīnas čakstes pleci ir pelēki, spārni ar trīs vienāda platuma, bet dažādās krāsās šķērsjoslām (virzienā no pleciem): melna, balta un tumši pelēka, gandrīz melna (lidspalvu paši galiņi gaiši pelēki). Tie ir salīdzinoši īsi un noapaļoti. Baltā josla var arī nešķērsot spārnus visā platumā. Astes vidējās, garākās spalvas melnas, malējās (trīs pāri) baltas. Vēders gaiši pelēks vai rozīgi pelēks. Zemaste balta ar melnu galiņu. Kājas melnas. Abi dzimumi izskatās vienādi. Knābis melns, masīvs ar smailu, noliektu galu.[5][6]

Jaunie putni līdzīgi pieaugušajiem, bet tiem raksturīgs gaišs, pasteļdzeltens tonējums.[5]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas čakste ligzdo mērenās joslas krūmājos, mežmalās un vientuļos kokos, apmetoties upju tuvumā. Sastopama arī atklātā stepē un pustuksnešos. Ligzdo gan līdzenumos (jūras līmenī), gan kalnos: nominālpasuga līdz 1800 m virs jūras līmeņa (ligzdošanas laikā līdz 1100 m), bet Tibetas pasuga ligzdo 3000—5000 m augstumā. Nominālpasuga ir daļēji migrējoša.[5]

Barošanās ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā visas čakstes, arī Ķīnas čakste ir plēsīga. Barojas ar kukaiņiem, arī ar citiem bezmugurkaulniekiem un nelieliem mugurkaulniekiem, piemēram, grauzējiem, ķirzakām un maziem putniņiem, priekšroku dodot sīkiem zīdītājiem (ap 53%). Ķīnas čakste medījot vēro zemi no paaugstinājuma, kas var būt kāds koka zars vai staba gals (2—8 m augstumā). Pamanījusi iespējamo upuri, tā strauji uzbrūk. Reizēm tā medī lidojumā, putniem uzbrūkot līdzīgi vanagam. Lielāks medījums tiek uzdurts uz dzeloņiem, lai to būtu vieglāk saplēst gabaliņos, kā arī tiek veidotas barības rezerves.[5]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas čakstes veido monogāmus pārus. Tās ligzdošanas laikā ir teritoriālas, un pāri apmetas 1—2,5 km attālumā viens no otra. Ligzda tiek vīta koku zaros vai krūmos. Vietu izvēlas tēviņš. Ligzda atrodas 1,2—5 m augstumā no zemes. Tā vīta no sausas zāles, zariņiem un saknītēm, oderēta ar spalvām un dūnām.[4][5][6]

Ligzdošanas sezona sākas aprīļa otrajā pusē. Gadā viens perējums, bet pirmo dējumu zaudējot, tas tiek atkārtots. Dējumā ir 5—8 bāli zaļas olas ar rudi brūniem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 16—17 dienas. Perē tikai mātīte, bet tēviņš to tikmēr baro. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido apmēram 20 dienu vecumā, bet vecāki tos turpina barot apmēram mēnesi ilgāk.[4][5][6]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas čakstei ir 2 pasugas:[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]