Ņina Rautio
| Ņina Rautio | |
|---|---|
| Galvenā informācija | |
| Dzimusi |
Ņina Rautio 1957. gada 21. septembrī |
| Izcelsmes vieta |
 Petrozavodska, Karēlijas Republika, Krievijas PFSR, PSRS (tagad  Krievija) |
| Žanri | opera |
| Nodarbošanās | dziedātāja |
| Instrumenti | balss (soprāns) |
| Tīmekļa vietne | ninarautio.com |
Ņina Rautio (krievu: Нина Валентиновна Раутио; dzimusi 1957. gada 21. septembrī) ir padomju un Krievijas operdziedātāja, soprāns.[1] Dēls — pianists, diriģents Jans Karls Rautio (1980).
Dzīvesgājums un karjera
[labot | labot pirmkodu]Savas dzīves pirmos 19 gadus, dziedātāja ir nodzīvojusi Petrozavodskā, Karēlijas Republikā, kur pabeidza mūzikas skolas klavieru nodaļu un mūzikas arodskolas teorētisko un vokālo nodaļu, ar izcilību pabeidzot Z. Larkinas vokālo klasi. 1983. gadā absolvējusi Ļeņingradas Valsts konservatoriju (docentes J. Abrosimovas klasi). Studiju laikā ir izpildījusi Violetas partiju Operas konservatorijas studijas izrādē "Traviata".
Ņina Rautio kļuva par H. Villa-Lobosa Starptautiskā vokālistu konkursa (1983, II vieta, Riodežaneiro) un P. Čaikovska Starptautiskā konkursa (1986, IV vieta, Maskava) laureāti.
1984. gadā viņa sāka savu operas solistes karjeru ar uzstāšanos uz Sanktpēterburgas Mazās Operas teātra skatuves. Pēc dalības P. Čaikovska konkursā sekoja uzaicinājums pievienoties Maskavas Lielā teātra operas trupai. 1987. gada janvārī Ņina Rautio kļuva pat vadošo operas solisti. Vienlaikus viņa piedalījās arī koncertuzvedumos uz Maskavas un Sanktpēterburgas skatuvēm, kā arī uzstājās radio.
No 1987. līdz 1993. gadam Maskavas Lielajā teātrī Ņina Rautio izpildīja galvenās partijas: Marija (“Mazepa”, rež. S. Bondarčuks), Un Ballo Maschera (rež. S. Šteins, 1987); Elizabete ("Dons Karloss", rež. I. Tumanovs), Santuca (Cavalleria rusticana, rež. S. Šteins, 1988); Tatjana ("Jevgeņijs Oņegins", rež. B. Pokrovskis), Liza ("Pīķa dāma", rež. Baratovs, Pokrovska redakcija, abas 1989. gadā); Oksana ("Nakts pirms Ziemassvētkiem", rež. A. Titels), Joanna ("Orleānas jaunava", rež. B. Pokrovskis) u.c.
"Ņinai Rautio — skaistākā balss tembra īpašniecei, kas ietver sevī plašu nokrāsu paleti, piemīt milzīgas gribas potenciāls, kas nosaka viņas aktrises talanta dabu."
— Maskavas Lielā teātra režisors G. Mlikovs
"Jebkura definīcija (dramatiskā, liriski-dramatiskais soprāns) būs nosacīta, jo tā balss sintezē sevī visu sieviešu reģistru skaņas un krāsas: no samtaina kontralta līdz koloratursoprāna skanīgām pārejām. Tās diapazons ir unikāls — no sol mazās oktāvas līdz trešās oktāvas mi-bemola. Oriģinālākais ir apakšējais "krūšu" reģistrs — dzirdi aptverošs, biezs un piepildīts. Augšējais ir tīrs, sudrabains un lidojošs. Tajā vienlaicīgi sadzīvo skaņas kustīgums un dinamiskais blīvums..."
— Kritiķis A. Hripins (06.10.1990)
1980. gadu beigās Ņina Rautio sadarbojās ar muzikālo teātri "Forums", ko vadīja M. Jurovskis, kur izpildīja priesterienes Faustas partiju D. Bortņanska operā "Kvints Fabijs" (1990., pirmā izpildītāja Krievijā, rež. D. Bertmans).
1991. gadā Rautio pirmo reizi uzstājās Rietumos Maskavas Lielā teātra viesizrādē Ņujorkas Metropoles operā[2] un Edinburgas festivālā. Pēc panākumiem šajās izrādēs viņā 1992. gada februārī tika uzaicināta uz operteātri La Scala, Milānā kā galvenas lomas dubliere Džakomo Pučīni operā "Manona Lesko" diriģenta Lorina Māzela vadībā. Pēc dažu dienu mēģinājumiem Rautio kļuva par galvenās lomas atveidotāju un aicināta uz operas ierakstu ar maestro Māzelu. Panākumiem operas iestudējumā un ierakstā bija izšķiroša loma jaunās dziedātājas starptautiskajā karjerā.
La Scala operteātrī Ņ. Rautio izpildīja Elizabetes partiju Džuzepe Verdi operā "Dons Karloss" (dir. R. Mutti), piedalījās L. Janāčeka "Glagoliskās mesas" izpildījumā (dir. Р. Shaji). Pēc veiksmīgas debijas operteātrī La Scala Ņina Rautio sāka sadarbību ar izcilākajiem Eiropas diriģentiem — L. Māzelu (Rautio 1992. gadā viesojās Eiropas valstīs ar Pitsburgas simfonisko orķestri L. Māzela vadībā) un R. Šaii, kurš uzaicināja viņu uzstāties kā solistei ar Karalisko orķestri Koninklijk Concertgebouworkest (Nīderlande) Eirovīzijas Ziemassvētku koncertā.
Ņinas Rautio vairākkārt uzstājās kopā ar Lučāno Pavaroti izrādēs "Dons Karloss", Un Ballo Maschera, Andre Shenje, "Manona Lesko", Verdi "Rekviēms" u.c.
Kopš 1990. gadu sākuma Rautio dzīvo Londonā. Viesojusies ar izrādēm visā pasaulē: Koventgārdenas operā Londonā (dir. D. Gatti, partijas: Amēlija Un ballo Maschera, Aīda, Dezdemona, dir. M. Jurovskis, Аbigeila "Nabuko"), Romas operā (Aīdas partija, dir. D. Orens), Metropoles operā Ņujorkā (dir. К. Badja, Aīdas partija), Bastīlijas operā Parīzē (Lizas partija "Pīķa dāmā", režisors A. Končalovskis), Jaunā Izraēlas operā (Aīdas partija, Verdi rekviēms ar Izraēlas Filarmonijas orķestri, dir. Zubins Meta), Vīnes Valsts operā (Lizas partija, rež. K. Horress, dir. Māzels), operteātrī Teatro Comunale Florencē (Dezdemona), Berlīnes Valsts operā (Amēlija operā "Simons Bokanegra", Aīda, Leonora operā "Likteņa spēks"), Veronas arēnā (Aīda) u.c.
Ņinas Rautio operu repertuārā ir vairāk nekā 20 galvenās partijas, starp kurām arī ir Lēdija Makbeta, Leonora Verdi operā "Trubadūrs", Matilde Džoakīno Rosīni operā "Vilhelms Tells", Maddalena Umberto Džordano operā Andre Shenje, Donna Anna Mocarta operā "Dons Žuans" u.c.
Vairākkārt ir piedalījusies Savonlinnas festivāla izrādēs Somijā, kur dziedāja Aīdu (1992) un uzstājās ar koncertprogrammām; piedalījās festivālos Oranžā (Dezdemonas partija ar BBC orķestri) un Zalcburgā (G. Mālera "Simfonija Nr.2", dir. Māzels). Ņina Rautio piedalījās arī Krievijas mūzikas projektos (festivāls "Pasaules zelta balsis" Maskavā,[3] koncerts "Operas zvaigznes Maskavā", M. Mihailova Starptautiskais operas festivāls Čeboksaros,[4] festivāls "Aļabjeva muzikālais rudens"[5] u.c.).
Ņina Rautio piedalījusies kamermūzikas un oratoriju koncertuzvedumos (tajā skaitā L. van Bethovēna, G. Mālera, P. Čaikovska, S. Rahmaņinova, I. Starvinska, M. Tippeta, G. Sviridova u.c. komponistu darbus). 1990. gadā Ņ. Rautio piedalījās koncertā, kas bija veltīts G. Sviridova 75 gadu jubilejai, kur izpildīja viņa romances un poēmu Отчалившая Русь ar S. Jeseņina vārdiem.
2002. un 2003. gadā viņa strādāja Karēlijas Muzikālajā teātrī Petrozavodskā par māksliniecisko vadītāju. Bija Pjetro Maskanji operas Cavalleria rusticana iestudējuma režisore, kurā arī pati izpildīja Santucas partiju.[6]
2003. gadā Karēlijas Republikas vadība aicināja Ņ. Rautio ieņemt prezidenta padomnieka amatu kultūras jautājumos.
Sadarbojās ar V. Popova Koru mākslas akadēmiju Maskavā, kur pasniedza vokāla stundas. 2010. gadā atvēra Ņinas Rautio Operas Mākslas Skolu Londonā.
1994. gadā Kembridžas Universitātes Starptautiskais biogrāfiju centrs ir publicējis Ņ. Rautio biogrāfiju The World Who's Who of Women 13. sējumā.
Diskogrāfija
[labot | labot pirmkodu]CD un DVD
[labot | labot pirmkodu]Ar Ņinas Rautio piedalīšanos bija ierakstītas operas "Orleānas jaunava" (1992, Joannas partija, dir. Lazarevs, Teldec), "Manona Lesko" (1993, Manonas partija, La Scala orķestris, dir. Māzels, Sony Classical). Pēc Deutsche Gramophon veiktās aptaujas šīs audioieraksts tika atzīts par labāko šīs operas ierakstu pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Piedalījusies arī ierakstos G. Mālera "Simfonija Nr.2" (1993, Vīnes filharmonijas orķestris, dir. Māzels), Džuzepe Verdi Rekviēms (dir. E. Dauns, Sony), The Puccini Experience (1995, ārijas no Dž. Pučīni operām, dir. E. Dauns, Conifer Records), P. Čaikovska romances (1995—1996), S. Rahmaņinova romances (1996).
- 1992 — Dž. Pučīni "Manona Lesko", Sony Classical, Teatro alla Scala
- 1993 — P. Čaikovskis "Orleānas jaunava", Warner Music Group
- 1995 — The Puccini Experience, Conifer Records, Royal Opera House
- 1996 — P. Čaikovskis "Romances", 2. daļa, Conifer Records
- 1996 — P. Čaikovskis "Romances", 5. daļa, Conifer Records
- 1996 — S. Rahmaņinovs "Romances", Conifer Records
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ David M. Cummings, International Who's Who in Classical Music, Routledge, 2001, p.532 'Rautio, Nina'
- ↑ OPERA REVIEW; Russian Makes Met Debut In Season's First 'Aida, New York Times
- ↑ «'Золотые голоса мира в Москве' Концерт Нины Раутио». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 13. janvārī. Skatīts: 2012. gada 22. augustā.
- ↑ XIV традиционный международный оперный фестиваль имени Максима Дормидонтовича Михайлова
- ↑ Международный фестиваль "Алябьевская осень"
- ↑ Рецензия на премьеру оперы "Сельская честь" в постановке певицы Н.Раутио, которая состоялась в марте 2002 года в Петрозаводске. Это режиссерский дебют певицы, она же исполнила роль Сантуццы[novecojusi saite]
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]- Oficiālā mājaslapa (krieviski)
- Debija Metropolitena Operā (krieviski)
|