Igors Stravinskis

Igors Stravinskis Игорь Фёдорович Стравинский Personīgā informācija Dzimis 1882. gada 17. jūnijā Oranienbauma, Pēterburgas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Lomonosova, Sanktpēterburga, Krievija) Miris 1971. gada 6. aprīlī (88 gadi) Ņujorka, Ņujorka, ASV (apglabāts Sanmikēles kapsēta, Venēcija, Itālija) Dzīves vieta Krievija, Ukraina, Šveice, Francija, ASV Paraksts

Profesionālā informācija Žanrs opera, balets, simfoniskā mūzika, klaviemūzika, vokālā mūzika Mācības Nikolajs Rimskis-Korsakovs

Igors Fjodorovičs Stravinskis (krievu: Игорь Фёдорович Стравинский, dzimis 1882. gada 17. jūnijā [v.s. 5. jūnijā], miris 1971. gada 6. aprīlī) bija krievu komponists, pianists un diriģents, kurš tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta nozīmīgākajām muzikālajām personībām. Stravinska radošā darbība aptver vairākus stilistiskos posmus, tostarp krievu folkloras iedvesmotu modernismu, neoklasicismu un seriālo mūziku. Viņa balets “Svētpavasaris” (1913) ar ritmiskajām un harmoniskajām struktūrām radīja revolūciju mūzikā, būtiski ietekmējot 20. gadsimta komponistus. Stravinskis dzīves laikā strādāja Krievijā, Francijā un ASV, kļūstot par starptautiski atzītu meistaru, kura daiļrade ietekmējusi gan akadēmisko, gan populāro mūziku.

Dzīvesgājums

Igors Stravinskis dzimis 1882. gada 17. jūnijā [v.s. 5. jūnijā] Oranienbaumā (mūsdienās Lomonosova), Krievijas Impērijā, turīgā un izglītotā poļu izcelsmes ģimenē. Viņa tēvs Fjodors Stravinskis no 1876. līdz 1902. gadam bija operdziedātājs Pēterburgas Marijas teātrī. Igora Stravinska ģimenē valdīja augsti intelektuālie standarti, un viņa tēva kā Imperiālās operas pirmā basa statuss, kā arī mātes, izcilas pianistes, muzikālā vide atstāja paliekošu ietekmi uz komponistu. Šī muzikālā, teātra un literārā atmosfēra Stravinsku ģimenē veicināja Igora interesi par mūziku un mākslu, kas vēlāk izpaudās viņa komponista karjerā. Neskatoties uz agrīno interesi par komponēšanu, viņš pēc ģimnāzijas beigšanas un vecāku ieteikuma Pēterburgas Universitātē studēja jurisprudenci. Tomēr studijas viņu neinteresēja, un viņš pievērsās mūzikai, no 1904. līdz 1906. gadam apgūstot kompozīciju pie izcilā komponista Nikolaja Rimska-Korsakova.

Stravinskis guva pirmos starptautiskos panākumus, pateicoties sadarbībai ar slaveno baleta impresāriju Sergeju Djagiļevu, kurš uzaicināja Stravinski komponēt mūziku “Krievu sezonas” (Ballets Russes) baletiem Parīzē. Viņa radītās baleta partitūras “Ugunsputns” (1910), “Petruška” (1911) un īpaši “Svētpavasaris” (1913) būtiski ietekmēja mūzikas attīstību, pārsteidzot klausītājus ar novatorisku ritmiku un harmonijām. “Svētpavasara” pirmizrāde 1913. gada 29. maijā Parīzē izraisīja spēcīgu reakciju no publikas, kas bija pārsteigta par mūzikas un horeogrāfijas novatorismu. Šis notikums izraisīja vienu no slavenākajiem skandāliem mūzikas vēsturē. Pirmizrādes laikā auditorijā izcēlās nekārtības, kas, pēc dažiem avotiem, sākās jau ievada laikā un pastiprinājās, kad uz skatuves parādījās dejotāji ar neparastām kustībām. Daži skatītāji izrādīja neapmierinātību ar izrādi, izsaucot saukļus un izsmejot, kas noveda pie tā, ka citi skatītāji sāka viņiem pretoties, radot haosu zālē. Neskatoties uz to, izrāde turpinājās bez pārtraukuma, un beigās dejotāji, diriģents un pats Stravinskis saņēma vairākus aizkaru zvanus. Pēc Pirmā pasaules kara Stravinskis turpināja eksperimentēt ar mūzikas formām, radot tādus darbus kā “Kareivja piedzīvojums” (1918), kas demonstrēja viņa pāreju uz neoklasicismu.

Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas Stravinskis palika Eiropā, dzīvojot Šveicē un vēlāk Francijā. Viņš turpināja sadarbību ar Djagiļeva baleta trupu un paplašināja savu kompozīciju stilu, iekļaujot neoklasicisma elementus tādos darbos kā “Pulčinella” (1920) un “Kēniņš Edips” (1927). 1939. gadā pēc sievas nāves un Otrā pasaules kara sākuma Stravinskis pārcēlās uz ASV, kur pavadīja atlikušo mūža daļu. 1945. gadā viņš kļuva par ASV pilsoni. Losandželosā Stravinskis aktīvi komponēja, diriģēja, lasīja lekcijas un rakstīja grāmatas. Amerikā viņš pievērsās seriālajai mūzikai, ietekmējoties no Arnolda Šēnberga, un turpināja komponēt nozīmīgus darbus, piemēram, operu-oratoriju The Rake’s Progress (1951).

Stravinska muzikālais stils turpināja attīstīties arī viņa mūža nogalē. Igors Stravinskis 1950. gados pievērsās divpadsmittoņu tehnikai. Šī pāreja iezīmēja būtiskas izmaiņas viņa muzikālajā valodā. Viņa pirmais pilnībā divpadsmittoņu tehnikā balstītais darbs bija In Memoriam Dylan Thomas (1954). Viņa vēlīnais daiļrades periods ietver darbus Canticum Sacrum (1955) un Requiem Canticles (1966). 1969. gadā viņš pārcēlās uz Ņujorku, kur pavadīja pēdējos dzīves gadus. Stravinskis nomira 1971. gada 6. aprīlī, un saskaņā ar savu vēlmi tika apglabāts Sanmikēles salā Venēcijā, līdzās Sergejam Djagiļevam, ar kuru viņš mūzikas un baleta pasaulē reiz radīja revolūciju.

Radošā darbība un muzikālais stils

Igora Stravinska agrīnais radošais periods cieši saistīts ar krievu tautas mūzikas ietekmi un modernisma attīstību. Viņa muzikālo ceļu būtiski ietekmēja sadarbība ar Sergeju Djagiļevu, kurš vadīja slaveno “Krievu sezonas” (Ballets Russes) trupu. Šajā laikā Stravinskis radīja trīs izcilus baletus — “Ugunsputns” (1910), “Petruška” (1911) un “Svētpavasaris” (1913). “Ugunsputns” apvienoja krievu folkloras melodijas ar inovatīviem orķestrācijas paņēmieniem, radot dramatisku un krāšņu skaņu paleti. “Petruška” iepazīstināja ar asu ritmiku un bitonalitāti, bet “Svētpavasaris” kļuva par vienu no ietekmīgākajiem 20. gadsimta mūzikas darbiem. Tā pirmizrāde Parīzē izraisīja vienu no slavenākajiem skandāliem mūzikas vēsturē. Pirmizrādes laikā auditorijā izcēlās nekārtības, kas, pēc dažiem avotiem, sākās jau ievada laikā un pastiprinājās, kad uz skatuves parādījās dejotāji ar neparastām kustībām. Daži skatītāji izrādīja neapmierinātību ar izrādi, izsaucot saukļus un izsmejot, kas noveda pie tā, ka citi skatītāji sāka viņiem pretoties, radot haosu zālē. Neskatoties uz to, izrāde turpinājās bez pārtraukuma, un beigās dejotāji, diriģents un pats Stravinskis saņēma vairākus aizkaru zvanus. “Svētpavasaris” kļuva par revolūciju mūzikā ar savu neparasto harmoniju, asimetriskajiem ritmiem un brutālo enerģiju.

Pēc Pirmā pasaules kara Stravinskis vairs neizmantoja krievu tautas mūziku un pievērsās neoklasicismam — stilam, kas atgriezās pie baroka un klasicisma formām, bet ar modernisma elementiem. Šajā periodā viņš sakomponēja tādus darbus kā “Pulčinella” (1920), “Simfonija in C” (1940) un operu oratoriju “Kēniņš Edips” (1927). Neoklasicisma periodā Stravinskis izmantoja skaidras melodiskās līnijas, kontrapunktu un tradicionālās harmonijas, taču saglabāja savu ritmisko un harmonisko asumu. Viņa darbi šajā laikā bieži bija ironiski un intelektuāli, apvienojot pagātnes stilus ar mūsdienīgām tehnikām.

Pēc Otrā pasaules kara Stravinskis sāka eksperimentēt ar seriālo mūziku, kas bija radikāls pavērsiens viņa daiļradē. Iedvesmojoties no Arnolda Šēnberga un Antona Vēberna, viņš sāka izmantot divpadsmittoņu tehniku, taču saglabāja savu atšķirīgo skanējumu. Šī pāreja uz divpadsmittoņu tehniku iezīmēja būtiskas izmaiņas viņa muzikālajā valodā, īpaši pēc iepazīšanās ar diriģentu Robertu Kraftu, kurš iepazīstināja Stravinski ar Jaunās Vīnes skolas mūziku. Stravinskis šo tehniku izmantoja savā unikālajā veidā, atkāpjoties no Šēnberga stingrajiem noteikumiem. Viņš brīvi atkārtoja notis, sadalīja toņu rindas mazākās vienībās un pārkārtoja tās, radot savu pieeju divpadsmittoņu kompozīcijai. Viņa pirmais pilnībā divpadsmittoņu tehnikā balstītais darbs bija In Memoriam Dylan Thomas (1954). Turpmākajos gados viņš turpināja izmantot šo tehniku tādos darbos kā baletā “Agons” (1957), kas demonstrē viņa pāreju no diatoniskās uz divpadsmittoņu kompozīciju. Nozīmīgi šī perioda darbi ir Canticum Sacrum (1955), Threni (1958) un Requiem Canticles (1966). Vēlīnie Stravinska darbi ir koncentrētāki un askētiskāki, ar dziļu garīgu saturu. Lai gan viņa seriālā mūzika bija atšķirīga no Eiropas avangarda, tas atklāja jaunu Stravinska radošo dimensiju. Stravinska ietekme uz 20. gadsimta komponistiem ir plaši dokumentēta. Viņa novatoriskā ritma un formas izjūta būtiski ietekmēja vēlākos komponistus, mainot veidu, kā viņi uztvēra pulsa, ritma un formas nozīmi mūzikā. Turklāt Stravinskis bija pazīstams ar savu spēju pielāgoties dažādiem mūzikas stiliem, kas padarīja viņu par vienu no ietekmīgākajiem 20. gadsimta komponistiem.

Slavenākie darbi

Stravinska darbi ne tikai ietekmēja 20. gadsimta akadēmisko mūziku, bet arī atstāja iespaidu uz džeza, kino un laikmetīgās mūzikas attīstību. Viņa inovācijas ritmikā, harmonijā un instrumentācijā padarīja viņu par vienu no nozīmīgākajiem modernās mūzikas celmlaužiem.

Baleti un operas

Igors Stravinskis ir pazīstams kā viens no izcilākajiem baleta komponistiem, un viņa sadarbība ar Sergeja Djagiļeva vadīto Ballets Russes trupu 20. gadsimta sākumā būtiski mainīja baleta un mūzikas vēsturi. Viņa slavenākie baleti ietver:

• “Ugunsputns” (1910, Жар-птица/L'oiseau de feu) – Stravinska pirmais lielais panākums, kas balstīts uz krievu tautas pasaku par maģisko ugunsputnu. Šajā darbā dzirdami krāšņi orķestrācijas risinājumi un ekspresīvas melodijas, kas veidoja pamatu komponista tālākajai attīstībai.
• “Petruška” (1911, Петрушка/Pétrouchka) – balets ar stāstu par marioneti, kas iegūst dzīvību. Mūzikā Stravinskis izmantoja asu ritmiku, neparastas harmonijas un dažādu tautas melodiju citātus.
• “Svētpavasaris” (1913, Весна священная/Le Sacre du printemps) – viens no 20. gadsimta revolucionārākajiem darbiem. Tā pirmizrāde Parīzē izraisīja skandālu, jo mūzika un horeogrāfija pārkāpa tradicionālās normas. Darbā dzirdami neparasti ritmiskie akcenti, disonanses un folkloras motīvi, radot primitīvisma estētiku.
• “Lakstīgala” (Solovey, 1914) – opera, kuras notikumi norisinās senos laikos Ķīnā.
• “Pulčinella” (1920) – balets, kas iezīmē Stravinska pāreju uz neoklasicismu. Tajā izmantoti 18. gadsimta itāļu komponista Džovanni Pergolēzi motīvi, kas apvienoti ar Stravinska modernisma paņēmieniem.
• “Kāzas” (1923, Les Noces) – vokāli instrumentāls balets ar tautas mūzikas ietekmēm, kas raksturo krievu kāzu rituālus, izmantojot perkusijas un klavieru ansambli.
• “Apollons” (Apollo, 1928) – balets neoklasicisma stilā.
• “Fejas skūpsts” (Le baiser de la fée, 1928) – balets neoklasicisma stilā.
• “Orfejs” (Orpheus, 1947) – balets neoklasicisma stilā.
• “Plenča piedzīvojumi” (The Rake's Progress, 1951) – opera angļu valodā, kas veidota baroka un klasicisma stilā, bet ar modernām harmonijām.
• “Agons” (1957) – balets.

Instrumentālā un vokālā mūzika

Papildus baletiem un operām Stravinskis radīja daudzus nozīmīgus instrumentālos un vokālos darbus, kas aptvēra plašu stilistisko spektru:

• “Kareivja piedzīvojums” (1918) – kamermūzikas darbs ar stāstījumu, kas balstīts uz krievu tautas pasaku. Tajā apvienoti džezam līdzīgi ritmi un neoklasicisma elementi.
• “Kēniņš Edips” (1927) – opera-oratorija latīņu valodā, kas balstīta uz Sofokla traģēdiju un kurā apvienoti neoklasicisma un dramatiskā teātra elementi.
• “Psalmu simfonija” (ar kori) (1930)
• “Simfonija in C” (1940) – simfonija no Stravinska neoklasicisma perioda, kurā viņš apvieno klasisko simfonijas formu ar savu raksturīgo ritmisko un harmonisko valodu.
• “Simfonija 3 daļās” (1945) – simfonija, kas atspoguļo Otrā pasaules kara notikumus un demonstrē Stravinska ritmisko ekspresiju un dramatismu.
• Ebony Concerto (1945)
• “Mesa” (Mass, 1948) – mesa korim.
• Canticum Sacrum (1955) un Requiem Canticles (1966) – vēlīnā perioda sakrālās mūzikas darbi, veltīti garīgai tematikai.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Igors Stravinskis.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Igora Stravinska profils AllMusic (angliski)
• Stravinska notis IMSLP (angliski)