Šostakoviča 7. simfonija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Dmitrija Šostakoviča 7. "Ļeņingradas" simfonija C mažorā (Op. 60) ir simfonija orķestrim, kas veltīta Šostakoviča dzimtajai pilsētai Ļeņingradai. Tā tika pabeigta 1941. gada 27. decembrī un 2. pasaules kara laikā kā simbols pret nacisma totalitārismu un militārismu piedzīvoja neiedomājuma popularitāti gan Padomju Savienībā, gan arī ārpus tās. Kā skaņdarbs, kas nosoda vācu armijas iebrukumu Padomju Savienībā, tas attēlo Šostakoviča pašnoteikto politisko attieksmi un atbildību pret to, kas tobrīd notika viņa dzimtajā valstī, neskatoties uz konfliktiem un kritiku savas karjeras laikā, ko komponists saņēma no padomju cenzoriem un Josifa Staļina.

Simfonijas pirmatskaņojums notika 1942. gada 5. martā Kuibiševā.

Tapšanas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Simfonijas vispazīstamākā pirmās daļas tēma tapa vēl pirms nacistu iebrukuma PSRS - 30. gadu beigās vai 1940. gadā. Tās bija variācijas uz nemainīgu tēmu pasakālijas formā, līdzīgas Morisa Ravēla "Bolero". 1940. gadā D. Šostakovičs rādīja šo darbu kolēģiem un skolniekiem, bet to nepublicēja un neatskaņoja. 1941. gada vasarā, kad Šostakovičs sāka rakstīt jaunu simfoniju, iepriekš sarakstītā pasakālija kļuva par lielu variāciju epizodi, kas aizvietoja pirmās daļas, kuru paabeidza tā gada augustā, izstrādājumu.

1941. gada septembrī, kad jau notika Ļeņingradas blokāde, komponists pabeidza simfonijas otro daļu un aizsāka trešo. 1. oktobrī kompnists kopā ar ģimeni tika izvests no Ļeņingradas. Pēc neilgas atrašanās Maskavā, viņš devās uz Kuibiševu, kur 1941. gada 27. decembrī simfonija tika pabeigta.

Pirmatskaņojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darba pirmatskaņojums notika 1942. gada 5. martā Kuibiševā, kur tobrīd evakuētais Lielā teātra kolektīvs. 7. simfonija pirmoreiz tika atskaņota Kuibiševas operas un baleta teātrī, kur to nospēlēja Lielā teātra simfoniskais orķestris diriģenta Samuila Samosuda vadībā.

Otrā premjēra notika 29. martā Maskavā.

Nedaudz vēlāk simfoniju izpildīja Ļeņingradas filharmonijas orķestris diriģenta Jevgēņija Mravinska vadībā, kas tolaik tika evakuēts uz Novosibirsku.

7. simfonijas premjēra ārzemēs notika 1942. gada 22. jūnijā Londonā, kur to izpildīja Londona Simfoniskais orķestris diriģenta Henrija Vuda vadībā. 19. jūlijā notika premjēra Ņujorkā - to izpildīja Ņujorkas radio Simfoniskais orķestris, kuru vadīja diriģents Artūro Toskanīni.

Forma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Simfonija sadalīta četrās daļas. Tā ir garākā Šostakoviča simfonija, un tās aptuvenais garums ir 1 stunda un 15 minūtes.

  1. Allegretto (25—30 minūtes)
  2. Moderato (poco allegretto) (10—15 minūtes)
  3. Adagio (15—20 minūtes)
  4. Allegro non troppo (15—20 minūtes)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]