Rūdolfs Bangerskis

Militārais dienests
Dienesta pakāpe	Pulkvedis; Ģenerālis; SS-grupenfīrers (Līdzīgs ģenerālleitnantam)
Dienesta laiks	1895—1918; 1918—1920; 1924—1936; 1943—1945
Valsts	Krievijas Impērija; Baltā kustība; Latvija; Trešais reihs
Struktūra	Sauszemes bruņotie spēki
Kaujas	Krievijas—Japānas karš, ; Pirmais pasaules karš, ; Krievijas pilsoņu karš, ; Otrais pasaules karš.
Izglītība	Rīgas apakšvirsnieku mācību bataljons, ; Pēterburgas junkurskola, ; Ģenerālštāba akadēmija.

Rūdolfs Bangerskis
	Latvijas kara ministrs
	Amatā; 1924. gada 19. decembrī — 1925. gada 23. decembrī
Prezidents	Gustavs Zemgals
Premjerministrs	Hugo Celmiņš
Priekštecis	Jūlijs Arājs
Pēctecis	Jānis Goldmanis
	Amatā; 1928. gada 24. janvāris — 1931. gada 26. marts
Prezidents	Alberts Kviesis
Premjerministrs	Marģers Skujenieks
Priekštecis	Eduards Kalniņš (ministrs)
Pēctecis	Eduards Kalniņš (ministrs)
Dzimšanas dati	1878. gada 21. jūlijs; Taurupes pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miršanas dati	1958. gada 25. februārī (79 gadu vecumā); Oldenburga, Rietumvācija (tagad Vācija)
Tautība	Latvietis

Rūdolfs Bangerskis (dzimis 1878. gada 21. jūlijā, miris 1958. gada 25. februārī) bija latviešu ģenerālis. Krievijas-Japānas kara (1904–1905), Pirmā pasaules kara (1914–1918) un Krievijas pilsoņu kara (1918–1920) dalībnieks.

Latvijas Republikas Kara ministrs (1924–1925, 1926–1928), no 1924. gada Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis. Otrā pasaules kara laikā Latvijas ģenerālapgabala ģenerāldirekcijas darbinieks, tad Latviešu leģiona ģenerālinspektors (1943–1945).

Dzīvesgājums

Dzimis 1878. gadā Taurupes pagasta Līčkrogos rentnieku ģimenē. Rūdolfam vēl mazam esot ģimene pārcēlās uz Zaubes pagasta (toreiz Jaunpils pagasta) „Bungām”. Pirmā skolas gaitas uzsāka Zaubes pagastskolā. Pēc tam pabeidza Jaunjelgavas pilsētas skolu. 1895. gadā iestājās Krievijas Impērijas armijā un dienēja apakšvirsnieku mācību bataljonā Rīgā. No 1897. gada dienēja 145. kājnieku pulkā Pēterpilī. Pēc diviem gadiem iestājās Pēterburgas junkurskolā, kuru pabeidza 1901. gadā, iegūstot podpraporščika pakāpi. Pēc tam dienēja 93. un vēlāk 96. kājnieku pulkā Pleskavā. 1901. gadā paaugstināts par podporučiku. No 1904. līdz 1905. gadam piedalījās Krievijas—Japānas karā. Bija 36. kājnieku pulka rotas komandieris. 1905. gadā paaugstināts par poručiku, bet 1910. gadā par štābskapitānu. 1912. gadā iestājās Ģenerālštāba akadēmijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, atgriezās 36. kājnieku pulkā, kur komandēja rotu. Neilgi pēc tam iecelts par virsnieku 4. armijas štābā, bet pēc tam 31. armijas štābā. No 1915. gada augusta bija 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandieris. No 1916. gada novembra līdz decembrim bija 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandiera vietas izpildītājs. Ziemassvētku kaujās Apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks. 1917. gada janvārī viņu iecēla par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandieri, bet 24. janvārī par 17. Sibīrijas pulka komandieri. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada martā pulkvedi Bangerski atvaļināja no dienesta.

Krievijas pilsoņu kara sākumā 1918. gada vidū viņš Jekaterinburgā iestājās Sibīrijas pretlielinieciskajā armijā, bija dežūrējošā ģenerāļa vietas izpildītājs, 2. Urālu kalnu strēlnieku divīzijas (vēlāk 7.) štāba priekšnieks, tad divīzijas komandieris. 1919. gada februārī Bangerski paaugstināja par Kolčaka armijas ģenerālmajoru, atkāpšanās laikā 1919. gada oktobrī viņu iecēla par 2. Ufas strēlnieku korpusa komandieri, bet vēlāk par Ufas armijas grupas komandieri. 1920. gada sākumā viņš bija 2. Ufas strēlnieku divīzijas komandieris, augustā paaugstināts par ģenerālleitnantu. Pēc Sibīrijas armijas sagrāves 1920. gada decembrī atvaļinātais ģenerālis Bangerskis devās uz Ķīnu un 1921. gadā atgriezās Latvijā.

1924. gada sākumā viņš pulkveža pakāpē sāka dienestu Latvijas Bruņotajos spēkos, bija 1. Kurzemes kājnieku divīzijas komandieris, Kara ministrs (1924–1925, 1926–1928). Izdevuma „Latviešu Strēlnieks” redakcijas kolēģijas loceklis 1927. un 1933. gadā. 1928. gada jūlijā tika iecelts par 3. Latgales kājnieku divīzijas komandieri. Šo vietu viņš ieņēma līdz 1930. gada augustam. Oktobrī iecelts par Augstāko militāro kursu (vēlākā karaskola) priekšnieku. No 1933. līdz 1936. gadam komandēja 4. Zemgales kājnieku divīziju. 1936. gadā tika atvaļināts, jo bija sasniedzis maksimālo dienesta vecumu. Pēc tam strādāja akciju sabiedrībā „Ķieģelis”, kur bija direktors.

Pēc Latvijas okupācijas dzīvoja savā lauku saimniecībā.^{[nepieciešama atsauce]} Represijas viņu neskāra. Vācu okupācijas laikā bija Latviešu pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas referents (1942–1943), no 1943. gada 10. aprīļa līdz 1945. gada 20. maijam SS grupenfīrers (ģenerālleitnants) Bangerskis bija Latviešu leģiona ģenerālinspektors. Pats amats gan viņam nedeva nekādas iespējas tieši komandēt vai vadīt ar Latviešu leģionu saistītos procesus, tomēr viņš darīja daudz, lai palīdzētu un aizstāvētu latviešus sarežģītos brīžos.^[2] 1945. gada 20. februārī Potsdamā viņu iecēla par Latvijas Nacionālās komitejas prezidentu. 29. aprīlī Bangerskis izdeva pavēli, ar kuru atbrīvoja visus Vācijas teritorijā karojošos latviešu karavīrus no dotajām saistībām (arī zvēresta).

Pēc kara beigām 1945. gada 20. maijā viņu internēja Lielbritānijas okupācijas varas pārstāvji. Pēc atbrīvošanas 1946. gada beigās Bangerskis dzīvoja Oldenburgas bēgļu nometnē, darbojās Daugavas Vanagu organizācijā. Apbalvots ar Daugavas Vanagu zelta nozīmi. Uzsāka rakstīt memuārus, kurus nepaspēja pabeigt. 1958. gada 25. februārī viņu notrieca automašīna. No satiksmes negadījumā gūtajiem ievainojumiem miris. Apglabāts Vācijā, bet 1995. gada 16. martā Rūdolfa Bangerska mirstīgās atliekas Leģionāru piemiņas dienā pārapbedīja Brāļu kapos.^[2] Rūdolfs Bangerskis bija latviešu studentu konkordijas Konkordija Valdemārija biedrs.

Latviešu leģiona ģenerālinspektora amatā
Rūdolfs Bangerskis 1943. gada Jāņos līksmo ar 32. grenadieru pulku, pa kreisi no viņa pulka komandieris pulkvedis Arvīds Krīpens
Ģenerāļa Bangerska kapa plāksne Brāļu kapos

Apbalvojumi

Sv. Vladimira ordenis (III, IV šķira ar šķēpiem), Sv. Annas ordenis (III un IV šķira), Sv. Staņislava ordenis (II un III šķira ar šķēpiem), Jura zobens (Jura Zelta zobens), Annas ordenis (II, III, IV šķiera ar šķēpiem), Jura krusts (IV šķira), Jura ordenis (IV šķira)
Lielā Sibīrijas karagājiena nopelnu kara ordeņa zīme (I šķira).
Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķira),
Triju Zvaigžņu ordenis (II šķira),
Aizsargu Nopelnu krusts.
Francijas Goda Leģiona ordenis.
Igaunijas Brīvības krusts,
Ērgļa ordenis (II šķira),
Trešā reiha Kara Nopelnu krusts (I un II šķira).

Darbi

„Latviešu strēlnieku ērkšķainā gaita”. Rīga: Valters un Rapa, 1922.
„Kara mākslas vēsture”. Rīga: Kara akadēmisko kursu izdevums, 1932.
Pēc Bangerska arhīvā atrastajiem uzmetumiem un dokumentiem uzrakstīta arī grāmata „Mana mūža atmiņas”, kas 1958.-1960. gadā izdota četros sējumos izdevniecībā „Imanta” Kopenhāgenā.

Atsauces

↑ «Кресты генерала Бангерского (Вольфганг Акунов) / Проза.ру». proza.ru. Skatīts: 2020-10-17.
↑ ^2,0 ^2,1 Latvijas Avīze "1878. gada 21. jūlijā" (21.07.2008.)^{[novecojusi saite]}

Literatūra

Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis „Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918-1940” — Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Rīga 1998. (biogrāfiska vārdnīca) ISBN 9984510174
Rūdolfs Bangerskis (Kara muzejs).

Ģenerālis Rūdolfs Bangerskis Arhivēts 2020. gada 18. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandiera Rūdolfa Bangerska fotoportrets Arhivēts 2020. gada 18. oktobrī, Wayback Machine vietnē.

Ārējās saites

R. Bangerska L.k.o.k. biogrāfija
Rūdolfa Bangerska biogrāfija
Rūdolfs Bangerskis (historia.lv)
Кресты генерала Бангерского (Ģenerāļa Bangerska krusti) (krieviski)

[1] «Кресты генерала Бангерского (Вольфганг Акунов) / Проза.ру». proza.ru. Skatīts: 2020-10-17.

[ie2-2] 2,0 ^2,1 Latvijas Avīze "1878. gada 21. jūlijā" (21.07.2008.)^{[novecojusi saite]}

[1]

[2]