7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona karogs ar uzrakstu "Naidniekam zvēroša liesma, tēvijai saules stars".
7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka karavīri ar karogu pirms Mazās Juglas kaujas 1917. gada vasarā.

7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks bija Latviešu strēlnieku bruņots formējums 2. Latviešu strēlnieku brigādes sastāvā, kas piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās no 1916. līdz 1918. gadam. Pulku izveidoja no 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada 3. novembrī. 1917. gada 30. decembrī pulku iekļāva Latviešu strēlnieku korpusā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī pulku demobilizēja.

Bataljona izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonu kā papildus bataljonu brīvprātīgajiem Rīgas aizstāvjiem sāka veidot 1915. gada novembrī, bet pabeidza 1916. gada 7. februārī. To formēja no jau agrāk citās Krievijas karaspēka daļās iesauktajiem latviešiem. Bataljona karogā bija attēlota aiz ozola zariem apvīta zobena uzlecoša saule un devīze "Naidniekam zvēroša liesma, tēvijai saules stars". Sākotnēji katrā bataljonā bija četras rotas un piecas komandas - izlūku, ložmetēju, jātnieku-spridzinātāju, sakaru un saimniecības. Bataljona personālsastāvs - 26 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1246 instruktori un kareivji. Tajā bija arī 164 zirgi, 4 ložmetēji un 47 rati. Katrā bataljonā izveidojās savs kara orķestris. 1916. gada vasarā bataljonā izveidoja papildus divas rotas.

Pulka izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gatavojoties Ziemassvētku kaujām, 1916. gada 3. novembrī bataljonu pārveidoja par pulku un iekļāva 2. Latviešu strēlnieku brigādē. Pulkā bija astoņas rotas un astoņas komandas - ložmetēju, sapieru, jātnieku izlūku, kājnieku izlūku, sakaru, policijas, ieroču lasīšanas un tranšeju lielgabalu. Personālsastāvs - 50 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1497 instruktori un kareivji, 8 savvaļnieki. Tajā bija arī 290 zirgi un 104 rati.[1]

Komandieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedalīšanās kaujās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1916. gada jūnijā un jūlijā 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljons cīnījās pie Katrīnmuižas.
  • Ziemassvētku kaujas. 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkam 1916. gada 24. decembra (6. janvāra pēc jaunā stila) uzbrukumā izdevās ievirzīties ienaidnieka aizmugurē un tur nostiprināties. No šī ieņemtā placdarma 25. decembrī sākās uzbrukums Kalnciema virzienā, kura rezultātā tika ieņemts Ložmetējkalns. Ložmetējkalnu neieņēma tiešā triecienā, kā to pieņemts uzskatīt. Vācieši šo nocietinājumu mezglu pameta baidoties no ielenkuma, kas tiem draudēja pateicoties veiksmīgi realizētam uzbrukumam 7.janvārī. Vācieši vairākas dienas centās atgūt zaudētās pozīcijas, tomēr viņiem tas neizdevās un līdz lielāku spēku pievilkšanas laikam aktīva karadarbība pierima.
  • 1917. gada 2. septembrī 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks 26 stundas noturēja pozīcijas pie Mazās Juglas pret uzbrūkošajiem vācu spēkiem, kas ļāva Krievijas 12. armijai atkāpties no Rīgas pilsētas un izvairīties no aplenkuma.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks tika iekļauts jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.

Apbalvotie strēlnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Petrogradas Jura domes lēmuma par apbalvojumu piešķiršanu latviešu strēlniekiem Krievijas 12. armijas 1917. gada 13. februāra 161. pavēlē bija uzskatīti katra karavīra īpašie nopelni:[2]

  • pulkvedis Kārlis Goppers par to, ka viņš, būdams 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieris un pašaizliedzīgi vadīdams šā pulka darbību, pēc niknā ugunī personīgi izdarīta izlūkojuma 1916. gada 23. decembrī bez artilērijas palīdzības nakts kaujā pārrāva trīs rindas pretinieka mākslīgo žogu un ieņēma ienaidnieka ierakumu pirmo līniju starp Mangaļiem un Ložmetēju kalnu, pie kam visgrūtākajos apstākļos noveda pulku ienaidnieka aizmugurē un ieņēma vācu ierakumu otru līniju. Iecelts pēc tam par apvienoto 7. un 8, strēlnieku pulku grupas komandieri, noorganizēja apsardzību un, neraugoties uz aukstumu un pretuzbrukumiem, divas diennaktis noturēja pozīcijas pretinieka aizmugurē, līdz pienāca rezerves. Pēc rezervju pienākšanas naktī uz 25. decembrī, vadīdams kreiso trieciena kolonu, kurā ietilpa 7. un citu strēlnieku pulku daļas, sekmīgi atbalstīja stipri nocietināto ienaidnieka pozīciju vissīvāko triecienu Lielupes labajā krastā, ko dēvēja par «Mēli», kur mūsu karaspēka daļu trofejas bija: 1000 gūstekņu, vairāk kā 30 lielgabalu, šāviņu noliktavas un cits kara laupījums.
  • kapteinis Jānis Vītols, par to, ka 1916. gada 23. decembrī aiz Rīgas ar nejaušu triecienu, bez artilēriskas sagatavošanas, stiprā pretinieka ugunī pārrāva trīs stiepļu žogu rindas, pēc durkļu cīņas ieņēma ienaidnieka pirmo līniju un aizgāja trīs verstis viņa aizmugurē. Kad naktī no 24. uz 25. decembrī pienāca pastiprinājumi, kapteinis Vītols, komandēdams sešas rotas, enerģiski uzbruka pretiniekam no muguras, savā iniciatīvā pārgāja pretuzbrukumā, kad ienaidnieks uzbruka kaimiņiem, ar ko nodrošināja trieciena kolonu flangus un aizmuguri un tādā ziņā lielā mērā palīdzēja ieņemt stipri nocietināto ienaidnieka pozīciju Lielupes labajā krastā, tā dēvēto «Mēli» ar lielu kara laupījumu.
  • poručiks Jānis Stulpiņš par to, ka 1916. g. 23. decembrī 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka sastāvā ar savu rotu enerģiski uzbruka ienaidnieka nocietinātām pozīcijām uz vakariem no Mangaļiem un, atrazdamies tieši ienaidnieka ugunī, pārvarēja stiepļu žogus un ielauzās priekšējā ierakumu līnijā. Dodamies tālāk 3 verstis ienaidnieka aizmugurē, arī enerģiski uzbruka ierakumu rindai, kur viņam nācās veikt grūtu uzdevumu un ložmetēju ugunī izsist pretinieku no atsevišķām blokmājām un patvertnēm, pie kam saņemts viens ložmetējs. Beidzot, kad pretinieks uzbruka 8. latviešu pulkam, poručiks Stulpiņš pēc maiņas iedams rezervē atpūtā, devās pretuzbrukumā vāciem no muguras, ar ko atviegloja 8. pulka stāvokli un nodrošināja vispārīgi trieciena grupas kreiso flangu no dienvidiem un dienvidu austrumiem (no Skangaļu un Mangaļu puses).
  • podporučiks Pauls Aleksandrs Šturms par to, ka dzīvības briesmās, rādīdams priekšzīmi pašaizliedzībā un varonībā un saņēmis uzdevumu nodrošināt un paplašināt pārrāvumu vācu ierakumu līnijā, 1916. gada 23. decembrī uz vakariem no Mangaļiem devās gar vācu ierakumiem uz dienvidiem un izsita ienaidnieku no blokmājām un patvertnēm, pie kam saņemts viens nesabojāts ložmetējs. Kad pretinieks vēlāk izdarīja vairākus pretuzbrukumus, gribēdams likvidēt mūsu pārrāvumu, podporučiks Šturms atsita pretuzbrukumus un pats krita, ar nāvi apzīmogodams savu varoņdarbu — nodrošināt 2. latviešu brigādes aizmuguri, kas ielauzās pārrāvumā un iegāja ienaidnieka pozīcijās trīs verstis ar nenodrošinātiem flangiem un aizmuguri.
  • podporučiks Kārlis Frīdrihs Frikhofs par to, ka 1916. gada 23. decembrī kaujā Mangaļu un Ložmetēju kalna rajonā, pretinieka nocietinātās pozīcijās iebrūkot, saņēmis uzdevumu paplašināt pārrāvumu pretinieka ierakumos uz vakariem un to nodrošināt, ar savu rotu devās gar ierakumu un izsita ienaidnieku no patvertnēm un blokmājām ar durkļiem un rokas granātām. Šo uzdevumu veicot, viņš krita un ar nāvi apzīmogoja savu varoņdarbu, bet rota noturējās savās pozīcijās arī pēc viņa nāves un ar to nodrošināja pretinieka ierakumos 2. latviešu brigādes aizmuguri un flangus.
  • 5. rotas komandieris podporučiks Ludvigs Vilhelms Ēvalds par to, ka 1916. gada kaujās no 23. līdz 27. decembrim galveno spēku trieciena kolonas priekšgalā uzbrukdams ar savu rotu vācu nocietinājumiem starp Mangaļiem un Ložmetēju kalnu, pretinieka stiprā ložmetēju un šauteņu ugunī pārvarēja stiepļu žogus un, nepiegriezdams vērību tikko dabūtam ievainojumam, viens no pirmajiem ielauzās nocietinājumos un ar to nodrošināja galveno spēku panākumus ieņemot ienaidnieka stipri nocietināto atbalstu punktu Lielupes labajā krastā starp Ogles un Kaģu mājām.
  • podporučiks Hugo Meldre par to, ka 1916. gada 23. decembrī saņēmis pavēli iet kolonas priekšgalā starp Mangaļiem un Ložmetēju kalnu, izklaidēja savu rotu un strauji virzīja to uz priekšu. Nonācis pretinieka stiprā ložmetēju un šauteņu ugunī, podporučiks Meldre visu laiku atradās savas rotas priekšgalā, uzmudināja to ar savu drošsirdību, ātri pārvarēja vācu stiepļu žogus, pats griezdams stieples kopā ar saviem strēlniekiem un, neievērodams briesmas, pirmais uzlēca uz vācu ierakumu krūšsegas, aizraudams sev līdz rotu. Lai gan uguns bija no flanga un aizmugures, viņš strauji devās uz pretinieka otru ierakumu līniju un arī to ieņēma.

Ar Jura zobenu bez tam tika apbalvoti arī

  • Kārlis Berķis, 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka rotas komandieris, 1916. gada 21.-22. jūnijā pie Katrīnmuižas spēcīgā ienaidnieka ugunī ieņēma vāciešu pozīcijas, sagūstīja 2 virsniekus un 40 kareivjus, ieguva daudzas trofejas, tā sekmēdams uzvaru visā kaujā.
  • podporučiks Pēteris Dūdiņš, 3. rotas komandieris par to, ka cīņā 1916. gada naktī no 21. uz 22. jūniju, komandēdams trieciena kolonas priekšējo, galveno rotu, šauteņu, ložmetēju un artilērijas ugunī, ar savu personīgo piemēru uzmudinādams strēlniekus, pārvarēja trīs rindas stiepļu žogu, izsita ienaidnieku no stipri nocietinātiem ierakumiem, dzinās tam pakaļ un saņēma gūstekņus.
  • praporščiks Augusts Muižulis par to, ka 1916. gada naktī no 3. uz 4. jūliju kaujā pie Katrīnmuižas šausmīgā ložmetēju un artilērijas ugunī, būdams tricina kolonas priekšgalā, pārvarēja trīs rindas mākslīgo žogu un pirmais ielauzās pretinieka nocietinājumos, durkļu cīņā piespieda ienaidnieku bēgt un saņēma gūstā 24 vāciešus.

Kaujās kritušie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Fricis Vilerts, 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka leitnants. Dzimis 1886. gadā, kritis 1916. gada 22. jūnijā pie Katriņmuižas.
  • Jānis Zāģers, 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka kaprālis. Dzimis 1894. gadā, kritis durkļu cīņā 1916. gada naktī no 3. uz 4. jūliju pie Katriņmuižas.
  • podporučiks Pauls Aleksandrs Šturms, 7. rotas komandieris, kritis Ziemassvētku kaujās
  • podporučiks Kārlis Frīdrihs Frikhofs, 3. rotas komandieris, kritis Ziemassvētku kaujās.

Kaujas pie Ķekavas un Smārdes 1916. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

21. marta kaujā pie „Skatēm” un „Pitļiem” Ķekavas frontē: 3 krituši, 29 ievainoti. 4./5.jūlija kaujā pie Katrīnmuižas: 54 krituši, 311 ievainoti, 41 pazudis. 16./19. jūlija kaujās Lielajā Smerdukļa purvā: 29 krituši, 284 ievainoti. 9. augusta kaujā Smārdes purva rajonā: 5 krita gūstā. 31. augusta kaujā Smārdes purva rajonā: 7 krita, 21 ievainots.

Ziemassvētku kaujas 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5./11. janvāra kaujā Tīreļpurvā, pie Lielupes: 59 krituši, 263 ievainoti, 115 pazuduši. 25. janvāra kaujā Lielupes kreisajā krastā: bez zaudējumiem.

Mazās Juglas kaujas 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1./2. septembra kaujās pie Mazās Juglas upes un Ropažiem: 298 krituši vai pazuduši, 73 ievainoti. 25./26. septembra kaujā pie Mālpils skolas bez zaudējumiem.[3]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21390 sleja
  2. «"Latviešu Strēlnieki", 28. burtnīca, 1839-2843 lpp. (1939)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 26. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 9. novembrī.
  3. LATVIEŠU STRĒLNIEKU KAUJAS UN LIELĀKĀS SADURSMES 1915./1917. INFORMĀCIJA PAR ZAUDĒTAJIEM KARAVĪRIEM Rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis