Augusts Muižulis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Augusts Muižulis
Augusts Muižulis
Personīgā informācija
Dzimis 1893. gada 17. jūlijā
Slokas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1941. gada 29. jūlijā (48 gadi)
Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība Latvietis
Brāļi Kārlis Muižulis;
Māsas Paulīne (prec. Bunga), Marija; Olga (prec. Zeibote); Antonija (prec. Belte)[1]
Dzīvesbiedre Mirdza Natālija Muižule (dzim. Grīsle, 1907—1981)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe pulkvežleitnants
Dienesta laiks 1914—1940
Valsts Krievijas impērija (1914—1918), LSPR (1918—1919), Latvija (1919—1940)
Struktūra sauszemes armija
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas
Izglītība 3. Kijevas praporščiku skola

Augusts Muižulis (1893—1941) bija latviešu strēlnieku virsnieks, vēlāk Latvijas Bruņoto spēku virsnieks, pulkvežleitnants. Padomju represiju upuris.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1893. gada 17. jūlijā Slokas pagasta Lapmežciema "Tuteņos" Jēkaba Muižuļa un viņa sievas Līzes (dzimušas Kalpiņas) ģimenē. Mācījās Slokas pilsētas skolā un mērnieku kursos, pēc kuru beigšanas strādāja par mērnieka palīgu Voroņežas zemes ierīcības komisijā.

Pirmā pasaules kara laikā 1914. gada novembrī iesaukts Krievijas impērijas armijā un nosūtīts uz 3. Kijevas praporščiku skolu. Piedalījās kaujās 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona sastāvā. Kaujā pie Ķekavas 1916. gada 3. jūlijā viņu ievainoja, bet septembrī viņš atgriezās ierindā kā rotas komandieris. Ziemassvētku kaujās 1917. gada janvārī pie Ložmetējkalna kontuzēts. 1917. gada augustā paaugstināts par štabskapitānu un nozīmēts par Rezerves latviešu strēlnieku pulka rotas komandieri.

Latvijas brīvības cīņu laikā cīnījās Padomju Latvijas armijā, tad 1919. gada 13. jūnijā iestājās Latvijas Bruņoto spēkos, no 20. jūnija bataljona komandieris. Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā piedalījās Cēsu kaujās pret Baltijas landesvēru. Par varonību kaujās pie Līvāniem 1919. gada 1. septembrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.

Bermontiādes laikā 1919. gada 9. oktobrī kaujā pie Torņakalna sedza Latvijas armijas atkāpšanos pāri Daugavas tiltiem un ieņēma pozīcijas Daugavas labajā krastā. Pēc Latgales atbrīvošanas un pamiera noslēgšanas viņu 1920. gadā iecēla par Cēsu apriņķa un pilsētas, vēlāk par Jēkabpils apriņķa komandantu, 1922. gadā par Rīgas kara apriņķa priekšnieka palīgu.

1924. gadā viņš pabeidza vecāko virsnieku kursus un 1929. gada septembrī tika iecelts par 2. Vidzemes divīzijas štāba administratīvās nodaļas adjutantu, 1930. gados par Aizputes-Kuldīgas kara apriņķa priekšnieku. 1939. gadā viņš bija Brāļu kapu komitejas Tukuma nodaļas priekšnieks.

Pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS sastāvā 1940. gadā atlaists no amata, strādāja par Slokas zvejnieku sabiedrības kasieri. Pēc PSRS—Vācijas kara sākuma apcietināts un pēc Latvijas PSR Valsts Drošības Tautas komisāra Simona Šustina 1941. gada 26. jūnija rīkojuma 29. jūnijā nošauts Rīgas Centrālcietuma pagalmā. Apbedīts Rīgas Meža kapos, kas kļuva pazīstami kā Baltie krusti.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918—1940: biogrāfiskā vārdnīca. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Rīga, 1998.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. geni.com
  2. Valdības Vēstnesis Nr.261 (16.11.1929), 4. lpp..