8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljona karogs ar uzrakstu "Imanta nevaid miris".
8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks Rīgā, 1917.gada 23. martā ar uzrakstu "Plecu pie pleca par Latviju un brīvību" uz karoga.

8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks bija latviešu strēlnieku bruņots formējums 2. Latviešu strēlnieku brigādes sastāvā, kas piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās no 1916. līdz 1918. gadam. Pulku izveidoja no 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada 3. novembrī. 1917. gada 30. decembrī pulku iekļāva Latviešu strēlnieku korpusā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī pulku demobilizēja.

Bataljona izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonu kā papildus bataljonu brīvprātīgajiem Rīgas aizstāvjiem sāka veidot 1915. gada novembrī, bet pabeidza 1916. gada 16. martā. To formēja no jau agrāk citās Krievijas karaspēka daļās iesauktajiem latviešiem. Bataljona karogā bija attēlots zobens ozola vainagā, aiz tā uzlecoša saule un devīze: "Imanta nevaid miris". Sākotnēji katrā bataljonā bija četras rotas un piecas komandas - izlūku, ložmetēju, jātnieku-spridzinātāju, sakaru un saimniecības. Bataljona personālsastāvs - 26 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1246 instruktori un kareivji. Tajā bija arī 164 zirgi, 4 ložmetēji un 47 rati. Katrā bataljonā izveidojās savs kara orķestris. Ķekavas kauju laikā 1916. gada vasarā bataljonā izveidoja papildus divas rotas.

Pulka izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gatavojoties Ziemassvētku kaujām, 1916. gada 3. novembrī bataljonu pārveidoja par pulku un iekļāva 2. Latviešu strēlnieku brigādē. Pulkā bija astoņas rotas un astoņas komandas - ložmetēju, sapieru, jātnieku izlūku, kājnieku izlūku, sakaru, policijas, ieroču lasīšanas un tranšeju lielgabalu. Personālsastāvs - 50 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1497 instruktori un kareivji, 8 savvaļnieki. Tajā bija arī 290 zirgi un 104 rati.[1] Pulka ārsts līdz 1917. gada maijam bija Reinholds Sniķeris.

Komandieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedalīšanās kaujās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks pie kritušo biedru kapa Ložmetējkalna apkārtnē 1917.gada vasarā ar uzrakstu "Latvija, mosties - jauna diena aust" uz karoga.
  • 1916. gada jūlijā 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons cīnījās Ķekavas kaujās.
  • Ziemassvētku kaujas. 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulkam 1916. gada 24. decembra (6. janvāra pēc jaunā stila) uzbrukumā izdevās ievirzīties ienaidnieka aizmugurē un tur nostiprināties. No šī ieņemtā placdarma 25. decembrī sākās uzbrukums Kalnciema virzienā, kura rezultātā tika ieņemts Ložmetējkalns. Ložmetējkalnu neieņēma tiešā triecienā, kā to pieņemts uzskatīt. Vācieši šo nocietinājumu mezglu pameta baidoties no ielenkuma, kas tiem draudēja pateicoties veiksmīgi realizētam uzbrukumam 7.janvārī. Vācieši vairākas dienas centās atgūt zaudētās pozīcijas, tomēr viņiem tas neizdevās un līdz lielāku spēku pievilkšanas laikam aktīva karadarbība pierima.
  • 1917. gada 2. septembrī 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks 26 stundas noturēja pozīcijas pie Mazās Juglas pret uzbrūkošajiem vācu spēkiem, kas ļāva Krievijas 12. armijai atkāpties no Rīgas pilsētas un izvairīties no aplenkuma.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks tika iekļauts jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.

Apbalvotie strēlnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaujās kritušie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaujas pie Ķekavas un Smārdes 1916. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

24. jūnija kaujā pie Katrīnmuižas nebija zaudējumu. 16./20. jūlija kaujās Lielajā Smerdukļa purvā: 7 krituši, 50 ievainoti. 30. augusta kaujā pie Smārdes muižas: 16 krituši, 15 ievainoti, 6 pazuduši. 21. septembra kaujā pie „Dambēm” Smārdes apkaimē nav zaudējumu.

Ziemassvētku kaujas 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5./11. janvāra kaujā Tīreļpurvā, pie Lielupes: 117 krituši, 476 ievainoti, 130 pazuduši.

Mazās Juglas kaujas 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1./2. septembra kaujās pie Mazās Juglas upes un Ropažiem: 47 krituši, 98 ievainoti.[2]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21390 sleja
  2. LATVIEŠU STRĒLNIEKU KAUJAS UN LIELĀKĀS SADURSMES 1915./1917. INFORMĀCIJA PAR ZAUDĒTAJIEM KARAVĪRIEM Rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis