Ķekavas kaujas (1916)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
1916. gada kaujās sašautā Doles-Ķekavas baznīca.

1916. gada Ķekavas kaujas bija Krievijas impērijas 12. armijas uzbrukuma operācijas Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada martā un jūlijā pret Vācijas armijas pozīcijām Rīgas frontē uz dienvidiem no Ķekavas.

Marta kaujā pirmo reizi divi latviešu strēlnieku bataljoni — 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, bet jūlija kaujās pieci (arī 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras) latviešu bataljoni — darbojās kopīgi un veica vienotu uzbrukumu. Kaujas pie Ķekavas kļuva par pirmo lielo strēlnieku pārbaudījumu, kurš ietvēra potenciālu frontes pārraušanu un ielaušanos ienaidnieka aizmugurē. Pārrāvums bija paredzēts Ķekavas apkārtnē, tālāk uzbrukumu attīstot Bauskas un Skaistkalnes virzienā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau kopš 1915. gada rudens trīs latviešu strēlnieku bataljonu karavīri bija iesaistījušies sadursmēs ar vācu karaspēku visā Austrumu frontes sektorā pie Rīgas. Līdztekus norisinājās 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonu formēšana un apmācība, kas gandrīz pilnībā tika pabeigta 1916. gada pirmajos mēnešos.

Pretinieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķekavas kaujās piedalījās Krievijas impērijas 12. armijas 13. Sibīrijas strēlnieku divīzija, kuras sastāvā tolaik bija arī latviešu strēlnieku bataljoni. Tās pretinieki bija Vācijas armijas 35. kājnieku rezerves pulks, kurš aizsargāja pozīcijas pa kreisi no Bauskas šosejas.

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandieris bija kapteinis Rūdolfs Bangerskis, rotu komandieri poručiks Frīdrihs Briedis, praporščiks Teodors Pīrāgs, praporščiks Pēteris Dardzāns, praporščiks Jānis Menska. 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieris bija apakšpulkvedis Jānis Francis, rotu komandieri praporščiks Jānis Liepiņš, poručiks Nikolajs Ozoliņš, poručiks Jēkabs Jurševskis, podporučiks Petras Kubiļuns.

Marta kauja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1916. gada februārī sākās Verdenas kauja Francijā, Sabiedrotie vērsās pie Krievijas impērijas armijas vadības ar lūgumu piesaistīt pēc iespējas lielākus vācu spēkus Austrumu frontē. Galvenais Krievijas armijas trieciens bija paredzēts Naroča ezera apkārtnē, tā atbalstam bija paredzēti arī vairāki uzbrukumi Latvijas teritorijā pie Daugavpils un Ķekavas, kuri novērstu pretinieka uzmanību.

Uzbrukums pie Ķekavas sākās 1916. gada 21. martā (pēc vecā stila — 8. martā). Kauja notika atklātā laukā abpus Bauskas šosejai, pavasara paliem applūdušās pļavās. Pēc ienaidnieka nocietināto pozīciju neilgas artilērijas apšaudes latviešu strēlnieki un 51. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīri devās pretī vācu ložmetēju un šauteņu ugunij. Straujās un negaidītās ofensīvas rezultātā izdevās ieņemt pirmās vācu ierakumu līnijas.

Trīs stundas pēc uzbrukuma sākuma kaujas darbībā tika iesaistīts arī 51. Sibīrijas strēlnieku pulks, kura kreiso flangu sedza viena 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona rota, gūstot pirmo kaujas pieredzi. Rota nespēja gūt panākumus un apstājās pie pirmās vācu ierakumu līnijas. Neskatoties uz pirmo divu latviešu strēlnieku bataljonu panākumiem, frontes pārrāvumu nebija iespējams ilgstoši noturēt. Vācieši, pievelkot papildu rezerves, vakara pusē sāka pretuzbrukumu, lai atgūtu zaudētās pozīcijas. Abi latviešu bataljoni aizraudamies iekļuva ugunssprostā, cieta zaudējumus, un ienaidnieks tos spieda atpakaļ izejas pozīcijās. Kaujas laikā smagi ievainoja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas komandieri Frīdrihu Briedi un 2. rotas komandieri Teodoru Pīrāgu, kas pēc nedēļas nomira slimnīcā. Nesaņemot papildu atbalstu, strēlnieki artilērijas uguns aizsegā vakara pusē bija spiesti atkāpties uz izejas pozīcijām.

Kaujas operācijas rezultātā bojā gāja 262 latviešu strēlnieki.[1] Kopumā 711 karavīri tika izsisti no ierindas. 1. Daugavgrīvas bataljons zaudēja 134 (tai skaitā 4 virsniekus), 2. Rīgas bataljons 128 (1 virsnieku), 5. Zemgales bataljons 1, bet 7. Bauskas bataljons 3 kritušos, bez vēsts pazudušos un no ievainojumiem mirušos karavīrus. Ievainoti un kontuzēti 1. Daugavgrīvas bataljonā tika 223 (t.sk. 5 virsnieki), 2. Rīgas bataljonā 187 (t.sk. 7 virsnieki), 5. Zemgales bataljonā 6, 7. Bauskas bataljonā 29 karavīri. Vairāk kā 20 latviešu bataljonu virsnieki pēc kaujas saņēma dažādus ordeņus. Sv. Jura krusti un medaļas tika pasniegti vismaz 263 apakšvirsniekiem un strēlniekiem no 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 5. Zemgales un 7. Bauskas bataljona karavīriem. Vācijas armijas 35. pulks marta cīņās zaudēja kā kritušos četrus virsniekus, 59 apakšvirsniekus un kareivjus. Ievainoti tika viens virsnieks, 86 apakšvirsnieki un kareivji. Par varonību šajā kaujā ar 2. šķiras Dzelzs krustiem tika apbalvoti 60 pulka karavīri.[2]

Jūlija kauja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1916. gada jūnijā Rietumu frontē sākās kauja pie Sommas, un Krievijas impērijas armija 16.-22. jūlijā otro reizi mēģināja pārraut Rīgas fronti Ķekavas apkārtnē, iecirknī no Smerdukļa purva līdz Daugavas kreisajam krastam. Kaujā piedalījās pieci (1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras) latviešu strēlnieku bataljoni. Kauju ievadīja vairākas stundas ilga vācu nocietinājumu apšaude ar lielgabaliem, pēc tās sekoja kājnieku uzbrukums vācu ierakumu līnijām. Taču artilērijas šāviņi nespēja iznīcināt dzeloņstiepļu aizžogojumus, kurus kājniekiem nācās pārgriezt kaujas laikā zem pretinieka uguns. 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona karavīriem bija jāšķērso grūti caurejams purvs, atrodoties pastāvīgā abu karojošo pušu artilērijas krustugunī. Pieci latviešu strēlnieku bataljoni zaudēja 27% no karavīru kopskaita, taču vācu pozīcijas arī šoreiz pārraut nespēja.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Līgotņu Jēkabs. Latweeschu Strehlneeku Bataljoni. Skizes un episodes ar walstsdomneeka J. Goldmana autografu un dauds fotografiskeem usnehmumeem no bataljonu dsihwes. Pēterpils: J. A. Kukurs, 1916.
  • 2. Rīgas bataljona 1. rotas komandiera Jāņa LIEPIŅA 1916. gada 8. marta ieraksti viņa lauka grāmatiņā. Žurnāls "Latviešu strēlnieks" Nr. 5, Rīga: 1926./1927. - 30/31 lpp.
  • Latviešu strēlnieku 1916. gada marta kauja, žurnāls "Latviešu strēlnieki” Nr. 12. Rīga: 1937. - 1153-1173 lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu strēlnieki 1916. gada kaujās pie Ķekavas Klāvs Zariņš, sargs.lv, 2015. gada 26. oktobrī
  2. Jānis Hartmanis. Aizmirstie karavīri. Rīga: 2009. - 173 lpp.