Abū Hanīfa an Numāns ibn Tābits ibn Zūtā al Kūfi (arābu: أبو حنيفة النعمان بن ثابت الكوفي; dzimis 699. gada 5. septembrī, miris 767. gada 18. jūnijā), plašāk zināms kā imāms Abū Hanīfa, bija nozīmīgs fikhaimāms un teologs. Viņu uzskata par vienu no četriem galvenajiem sunnītu islāma fikha imāmiem. Abū Hanīfa bija pirmais, kas sistematizēja un izstrādāja musulmaņu likumu interpretāciju saskaņā ar šariatu (islāma likumiem), izmantojot kijāsu (qiyās, analogo spriedumu) un idžtihādu (ijtihād, personisko tiesisku domāšanu). Viņa metode un pieeja likuma izpratnē ir radījusi Hanafī madhabu, kas ir viena no četrām lielajām sunnītu musulmaņu fikha skolām. Hanafī madhabs atšķiras no citām sunnītu skolām gan savos juridiskajos principos, gan to interpretācijā.
Hanafī madhabs tiek plaši praktizēts daudzās musulmaņu valstīs, īpaši Turcijā, Afganistānā, Pakistānā, Bangladešā un Centrālāzijas valstīs. Abū Hanīfa ir atzīts ne tikai kā tiesiskuma un jurisprudences autoritāte, bet arī kā izcilības piemērs musulmaņu sabiedrībā. Viņa mācības ir ieguvušas plašu atzinību un sniegušas būtisku ieguldījumu islāma likuma attīstībā.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Abū Hanīfa.
